Ar zemkopības ministru sarunājas Māris Ķirsons, “Dienas Biznesa” žurnālists, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors
Ko Latvijas zeme var sniegt Latvijā dzīvojošajiem un strādājošajiem ļaudīm, kā arī valsts budžetam?
Jautājums ir vienlīdz filozofisks un praktisks. Ja runājam par filozofisko pusi – zeme ir vieta, no kurienes mēs nākam, tā ir teritorija, tā ir valsts vai novads. Vēsturiski lielākā daļa mūsu tradīciju ir veidojušās laukos un joprojām latviskums visstingrāk saglabājies tieši tur, ne pilsētās. Ja atceramies, piemēram, Rīga kādreiz bija izteikti vāciska pilsēta. Ja pašķirstām vēstures lappuses, muižu laikā latviskās tradīcijas veidojās un turpinājās zemnieku sētās, padomju laikā bija līdzīgi – tradīciju spēks ir vietās, kur cilvēks ir tuvāk zemei. Tā kā esmu agronoms, mazliet “piesiešos” jautājumam, ka zeme ir vieta, no kuras nākam, bet, piemēram, zemenes, kviešus un kartupeļus mēs stādām vai sējam augsnē. Protams, sarunvalodā un ne profesionālā izpratnē mēs to saucam par zemi.
Zeme ir saistīta ar kultūraugiem, uz tās aug mežs, arī mūsu ūdeņi ir cieši saistīti ar zemi. Ja mēs skatāmies uz lauksaimniecību, pārtikas ražošanu un mežsaimniecību, tā ir milzīga daļa mūsu iekšzemes kopprodukta (IKP) un eksporta. Te noteikti jāatceras, ka visu naudā vērtēt nevar, par šo bieži vien strīdas. Manuprāt (un esmu par to pārliecināts!) ikviens meža nozares pārstāvis mežu uztver plaši un dažādi – gan saimnieciski, gan emocionāli, gan ar rūpēm, gan to baudot. Kultūrvēsturiski par mežu ir pietiekami daudz tautasdziesmu, mums ir daudz dižkoku, cieņa pret veciem, seniem kokiem ir acīmredzama. Jāatzīmē, ka Latvijā visiem cilvēkiem pieeja mežam ir brīva. Aizbraucot uz citām valstīm, gadās redzēt uzrakstus “Privātīpašums! Ieeja liegta!” Mums lielākoties tā nav.
Kā Latvijā izmantojam savu nozīmīgāko resursu – zemi?
Zeme bija, ir un būs nozīmīgs Latvijas valsts stūrakmens. Zeme ir tas aktīvs, kurā tiek izaudzēta cilvēkam un dzīvniekiem nepieciešamā pārtika. Lauksaimniecība bija, ir un būs nozīmīgs darba devējs un nodokļu maksātājs. Otrs nozīmīgākais zemes izmantošanas veids ir mežsaimniecība, kurai pieskaitot kokrūpniecību un mēbeļu ražošanu, iegūstam vēl vienu ļoti nozīmīgu Latvijas tautsaimniecības sektoru, kurš veido apmēram 9% no Latvijas IKP un aptuveni 17% no kopējā Latvijas preču eksporta. Šīs abas nozīmīgās zemes nozares summējot, iegūstam ļoti būtisku preču eksporta ienākumu radītāju, cilvēku nodarbinātāju (darba devēju), jo īpaši reģionos, svarīgu nodokļu maksātāju. Meži nav tikai izejmateriālu avots kokrūpniecībai, tie ir arī ekosistēmu pakalpojumu sniedzēji, CO₂ piesaistītāji un skābekļa ražotāji, arī ogu un sēņu vietas. Ministrija nekad nav iestājusies tikai par mežizstrādi vien; galu galā arī mežsaimnieki mežu neuztver kā savdabīgu banku, no kuras tikai paņemt naudu (to, starp citu, viņiem bieži pārmet), bet viņi arī stāda jaunaudzes, kopj tās un, protams, kaut kad arī nocērt izaugušo.
Kā jau teicu, Latvijā mežs ir pieejams visiem, atšķirībā no citām valstīm (piemēram, ASV), kur ir nožogojumi un brīdinājumi (liegumi) par privātīpašuma robežām. Mežam ir arī nemateriālā – kultūrvēsturiskā – vērtība. Mūsu senči, veidojot līdumus, atstāja ozolus, no kuriem daudzus vēl joprojām varam ieraudzīt kā dižkokus, tos neiznīcināja arī meliorācijas sistēmu ierīkošanas laikos. Ozols tika uztverts nevis kā koks, kurš jānocērt, bet gan kā kas īpašs – saglabājams.
Cik daudz no zemes resursa Latvijā izmantojam?
Ja raugāmies uz lauksaimniecību, Latvijā ir ļoti labi attīstījušās daudzas nozares, piemēram, graudkopība un piena ražošana mums ir Eiropas līmenī. Minētajās sfērās ir ļoti modernas saimniecības, protams, pilnībā viss iespējamais potenciāls Latvijā nav izmantots. Piemēram, Latvijā pašlaik pietrūkst efektīvas graudkopības produkcijas un svaigpiena pārstrādes, kurā tiktu radīti produkti ar augstāku pievienoto vērtību. (Arī meža nozares kontekstā no Latvijas nevajadzētu eksportēt apaļkoksni.) Pašlaik mēs eksportējam ļoti daudz graudu un svaigpiena; daļa no tā no kaimiņvalstīm atgriežas mūsu veikalos piena produktu veidā. Pārstrādi varētu veikt arī tepat Latvijā, jo tās būtu darba vietas un nodokļi valstij, ko izmantot skolu, slimnīcu, ceļu uzturēšanai, kā arī citi ar vietējo ražošanu saistītie ieguvumi.
Tātad nepieciešama Latvijā izaudzētā pārstrāde vismaz industriālajos produktos, bet vēl labāk – gala patērētājam gatavā produktā?
Nav šaubu, ka nepieciešams veicināt izaudzētā pārstrādi Latvijā, lai palielinātu darba vietu skaitu, samaksātos nodokļus, kā arī gūtu lielākus ienākumus no šo produktu eksporta un, iespējams, lai attiecīgo sektoru lauksaimnieki varētu saņemt augstāku samaksu par izaudzēto. Ieguvēji no izaudzētā pārstrādes Latvijā ir visos līmeņos, tomēr būtiskākais ir ne tikai pārstrādāt, bet vēl jo vairāk to spēt pārdot tirgū. Tas nav vienkārši. Nenoliedzami vieglāk ir eksportēt graudus, kurus citā valstī pārstrādā cilvēkiem paredzētā pārtikā vai lopbarībā. Pašlaik Latvijā dažādās attīstības stadijās ir vairāki nozīmīgi pārtikas pārstrādes rūpnīcu projekti. Jelgavā beidzot ir sākta zirņu proteīna ražotnes būvniecība, kam ir rezervēts ES līdzfinansējums pat no iepriekšējā ES plānošanas perioda 15 miljonu eiro apmērā. Šī rūpnīca būtiski ietekmēs arī augkopjus, jo viņiem radīsies “patīkamas galvassāpes”, ko un cik daudz audzēt. Savukārt, Bauskā sākta jaunas siera rūpnīca būvniecība, kurai vajadzētu samazināt Latvijā saražotā svaigpiena eksporta apjomu. Lai arī pozitīvi vērtēju Latvijas piena ražotāju kooperatīva un Igaunijas kooperatīva sadarbībā tapušo ļoti moderno piena pārstrādes rūpnīcu, man žēl, ka tā atrodas Igaunijā, ne Latvijā.
Varbūt nedaudz citāda aina ir meža nozarē, kur Latvijā ir sekmīgi attīstījušies dažādu industriālo produktu – zāģmateriālu, plātņu – ražotāji ar augstu konkurētspēju pasaules tirgos. Līdzīgi kā lauksaimniekiem, dažādos tapšanas posmos pašlaik ir vairāku nozīmīgu kokapstrādes ražotņu projekti, kas nešaubīgi palielinās jau tā iespaidīgo nozares devumu eksporta ieņēmumos. Protams, joprojām ostās varam redzēt arī apaļkoksni, kura tiek sūtīta uz pārstrādi Skandināvijā – lielākoties celulozes rūpnīcām, jo Latvijā diemžēl attiecīgās koksnes sortimenta daudzumam nav adekvātas pārstrādes jaudas. Ir koksnes ķīmijas rūpniecības projekts, taču tā īstenošanai vēl nepieciešams laiks. Protams, es būtu tikai priecīgs, ja daļas zāģmateriālu un plātņu vietā no Latvijas rūpnīcām vairāk tiktu eksportētas koka mēbeles, koka mājas, to konstrukcijas, kas ir augstākas pievienotās vērtības produkti.
Tātad nepieciešami lieljaudīgi lielražotāji?!
Būtībā pārtikas nozarē ir nepieciešami dažāda lieluma ražotāji – gan lieli, gan vidēji, gan mazi. Kāpēc? Katram ir sava niša. Liels industriāls ražotājs strādā ļoti efektīvi, ir produktīvs, savu produkciju realizē daudzās pasaules valstīs, tostarp Latvijā, vidēja lieluma ražotājs produkciju realizē reģionāli, savukārt mazie pārstrādātāji ar saviem faktiski unikālajiem produktiem apgādā tuvējo apkaimi. Neredzu pievienoto vērtību, ja, piemēram, kefīru ražo Vidzemē un ved patērētājiem Kurzemē, jo tās ir pietiekami lielas transporta un loģistikas izmaksas, kam vēl nākotnē var nākties pieskaitīt arī CO₂ izmešus, kas radušies transportēšanas attāluma dēļ. Loģiskāk, efektīvāk un lētāk būtu, ja Kurzemē patērētu Kurzemē ražoto kefīru, pienu u. tml. Mazie, nosacīti dzīvesstila produktu ražotāji, bija, ir un būs – viņu produkcijai ir pieprasījums, jo industriālajiem ražotājiem nez vai būs rentabli pievērsties īpašiem produktiem ļoti mazos apmēros.
Lielajiem pārtikas ražotājiem jākļūst konkurētspējīgākiem – tās ir investīcijas tehnoloģijās. Bet, apmeklējot modernu pārtikas ražotni ārzemēs, nācās secināt, ka tajā nav strādnieku un visu pie datoriem “pieskata” daži IT speciālisti. Konkurētspēja bija, ir un būs sava veida ilgtspējas sinonīms. Šim jautājumam būs jāvelta uzmanība arī nākamajā ES 2027.–2034. gadu plānošanas periodā, kurā Latvijai savas vēlmes jāspēj definēt jau līdz nākamā gada beigām. Mūsu rīcībā faktiski ir tikai 2025. un 2026. gads, kad, konsultējoties ar lauksaimnieku organizācijām, kā arī pārtikas pārstrādātāju asociācijām, jāvienojas par būtiskajiem virzieniem. Domāju, pārstrādātāju efektivizācija un modernizācija varētu būt viens no virzieniem, kurā valsts sniegtu atbalstu. Vienlaikus jautājumi par nākotni noteikti būs arī lauksaimniekiem, tostarp Latvijas mērogā pat lielzemniekiem.
Kā to saprast?
Lauksaimniecībā ir vairāk riska faktoru, salīdzinot ar citām sfērām. Augkopībā, iesējot ziemājus rudenī, neviens nevar paredzēt, kāda būs ziema, kā iesētais pārziemos, neviens nespēj prognozēt, kāda būs vasara – sausa vai slapja –, līdz ar to nevar prognozēt, kāda būs raža un kādas būs tās cenas. Līdztekus klimatiskajiem faktoriem ir vēl citi, kurus zemnieki ietekmēt nevar, piemēram, pavisam relatīvi nesen tika piedzīvotas ļoti augstas minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu un degvielas cenas, bet ražas novākšanas brīdī augkopības produkcijas cenu krituma rezultātā bija saimniecības, kurās ienākumi par vienu tonnu nesedza šīs tonnas ražošanas izmaksas. Tādi brīži, kad vairāki riski iestājas secīgi – slikti laika apstākļi, augstas resursu cenas, bet salīdzinoši zemas ražas cenas –, nav visai bieža parādība, taču tiem, kuri pārāk daudz investējuši, iestājas ļoti nopietnas maksātspējas problēmas.
Ikvienam zemniekam jāsaprot, ka augkopība un lopkopība nav bez ekonomiskā riska un, ja iepriekšējos gados viss bijis ļoti labi, tas nenozīmē, ka tieši tāpat būs arī nākotnē. Saimniekam ir jāspēj novērtēt riskus, taču, kā rāda lauksaimnieku konsultāciju centra, arī “Altum” un banku speciālistu atzinumi attiecībā uz konkrētu saimniecību dzīvotspēju, daudzos gadījumos tā tās nav, diemžēl pat lielās saimniecībās. Jā, Latvijas lauksaimnieki ir spējuši salīdzinoši strauji izaugt, no ES struktūrfondiem ir bijis attiecīgs atbalsts tehnoloģiju nomaiņai, kā rezultātā, piemēram, traktortehnika daudziem Latvijas zemniekiem ir labāka (jaunāka, modernāka) nekā kādas “vecās” ES dalībvalsts lauksaimniekiem. Šādā situācijā nav pārsteigums, ka ir (būs) saimniecības, kuru saimnieki ir pieraduši pie nemitīgas izaugsmes un labiem gadiem un ir burtiski aizrāvušies, “pārinvestējot” savā attīstībā, kas, pat piedzīvojot problēmas vienā gadā, var novest pie maksātnespējas. Protams, saimniecībām, kurām bijusi lēnāka izaugsme, arī ir grūti, taču finansiālo problēmu apjoms nerada jautājumu: būt vai nebūt. Valsts tiešā veidā nevar ne ietekmēt, ne regulēt lauksaimnieka lēmumus un diemžēl jāpierod pie atziņas, ka būs saimniecības, kuru īpašnieks, pārspīlējot ar investīcijām modernās, dārgās ražošanas tehnoloģijās, neņemot vērā riskus, savu darbību pārtrauks. Vienam šāda situācija ir ļoti bēdīga, citam varbūt tā ir iespēja paplašināties vai par salīdzinoši zemu cenu iegūt lauksaimniecības aktīvus. Latvijas zemniekiem jāpieņem realitāte un jākļūst pragmatiskākiem.
Esmu bijis ļoti daudzās saimniecībās Eiropā, kur saimnieko ar krietni vecāku tehniku nekā Latvijā, tātad citu Eiropas valstu zemnieki tik bieži nemaina tehniku un tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka citi daudz pragmatiskāk novērtē riskus un ar lielu piesardzību attiecas pret papildriskiem savās saimniecībās. Šo saimniecību izaugsmes temps ir daudzkārt lēnāks nekā tas bijis Latvijā. Vienlaikus kopš PSRS sabrukuma deviņdesmitajos gados Latvijas zemniekiem bija nepieciešamas investīcijas tehnikā un tehnoloģijās un pēdējos 20 gadus ir bijis valsts atbalsts tehnikas nomaiņai – jaunas tehnikas iegādei. Nemitīga cenu pieauguma apstākļos šāda taktika ļāva piedzīvot izaugsmi, varbūt radot maldīgu priekšstatu, ka šāda situācija turpināsies arī nākamajos gados. Diemžēl 2022. un 2023. gads pierādīja, ka situācija var strauji mainīties un pārmērīga riskēšana konkrētam saimniekam var beigties bēdīgi. Tas pats attiecas arī uz nākotni, jo neviens šodien nespēs prognozēt un paredzēt kā mainīsies ES kopējā lauksaimniecības politika.
Kāpēc ES kopējai lauksaimniecības politikai būtu jāmainās?
Šādas izmaiņas notiks, kad Eiropas mērogiem ļoti liels lauksaimnieciskās produkcijas ražotājs Ukraina kļūs par ES daļu. Pašlaik ES ir 157 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes; Ukrainā (pirms kara sākuma) bija apmēram 41 miljons hektāru – valstī ir auglīgās melnzemes josla ar ļoti bagātu augsni. Ukraina ir paudusi savu vēlmi iestāties ES. Pašlaik tā cīnās pret Krievijas iebrukumu, bet process ir sācies. Grūti prognozēt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai Ukraina spētu izpildīt visas ES prasības – varbūt pieci, septiņi, desmit gadi vai vairāk. Ukrainas pievienošanās ES nozīmēs, ka “nāks klāt” 20% no visas ES lauksaimniecībā izmantojamās zemes un nešaubīgi mainīsies lauksaimniecības politika, jo ES finansiāli nebūs spējīga samaksāt tādus platībmaksājumus. Tas nozīmē, ka arī Latvijas zemniekiem ir jāgatavojas šim brīdim, kas, protams, nebūs ne rīt, ne pēc gada vai trijiem, bet būs. (Infografikas: Kāda ir lauksaimniecība Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm?)
Ja atceramies, Latvijai no pieteikuma iesniegšanas uzņemšanai ES līdz dalībvalsts statusam vajadzēja deviņus gadus; Ukrainai tas var aizņemt daudz vairāk laika. Bet Latvijā strādājošajiem lauksaimniekiem ir jābūt gataviem strādāt un konkurēt citos apstākļos, turklāt jau pašlaik Ukrainas ražotāji var salīdzinoši brīvi ievest savus izstrādājumus ES, tostarp Latvijā, un visiem ir redzamas šīs valsts ražotāju konkurētspējas priekšrocības. Protams, ir jāņem vērā kāda nianse – ražotāji Ukrainā pilnībā neizpilda visas prasības, kādas ir jāievēro attiecīgās produkcijas ražotājiem Latvijā un citās ES dalībvalstīs. Zemnieki par šo negodīgo situāciju pašlaik klusē, jo atbalsta Ukrainu karā pret Krieviju, taču tiklīdz Ukraina atgūs savas zaudētās teritorijas, visticamāk, sekos protesti un iebildumi par negodīgu konkurenci. Vienlaikus nav šaubu, ka Ukrainas lauksaimnieki izvirzītās ES prasības agrāk vai vēlāk izpildīs, un tas nozīmē iepriekšminēto – savlaicīgi jāsāk izvērtēt, cik efektīva un konkurētspējīga Latvijā būs, piemēram, kviešu, griķu un citu kultūru audzēšana, ja ražas Ukrainā objektīvu klimatisko apstākļu dēļ ir augstākas. Pārmaiņas būs, un tām ir jāsāk gatavoties priekšlaicīgi.
Intervijas II daļa (turpinājums) 14. februārī