“Visa centrā ir jābūt cilvēkam, jo būtībā bez cilvēka nav jēgas nekam. Kam ir vajadzīga valsts infrastruktūra un pakalpojumi, ja cilvēkam tajā nav vietas, kam nepieciešama dabas aizsardzība, veselības aprūpe, izglītības iestādes, ceļi, ja apkaimē nav darba vietu?” intervijā uzsver Latvijas Meža nozares arodbiedrības (LMNA) priekšsēdētāja Kristīne Rapa, norādot, ka pašreiz arodbiedrība vislielāko uzmanību pievērš sociālā dialoga attīstībai nozarē, kā arī darba ņēmēju izglītošanai gan par šī dialoga nozīmi, gan par tiesībām uz drošu darba vidi, atpūtas laiku un citām valsts sociālās aprūpes sistēmas garantijām. Daudzi par savām tiesībām nav informēti.
Ar Kristīni Rapu sarunājas žurnālists Māris Ķirsons un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors
Ja runājam par nozari (mežsaimniecību, kokrūpniecību un mēbeļu ražošanu), kas pašlaik ir Latvijas Meža nozares arodbiedrības uzmanības centrā?
Jāatceras, ka arodbiedrības darbs rit dažādos līmeņos un katrā tiek risināti dažādi jautājumi. Piemēram, vienkāršākais līmenis ir arodbiedrības sarunas ar nozares darba devējiem par jautājumiem, kas tieši skar nozarē vai konkrētā uzņēmumā nodarbinātos, viņu darba režīmu, atpūtu, veselību, labbūtību. Nākamais līmenis ir Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP), kas koordinē un organizē trīspusējo sociālo dialogu starp darba devēju organizācijām, valsts institūcijām un arodbiedrībām, lai saskaņotu šo organizāciju intereses sociālajos un ekonomiskajos jautājumos. LMNA ir pārstāvēta četrās NTSP apakšpadomēs. Šajā līmenī diskutē par valsts līmeņa jautājumiem – gan par budžetu, nodokļu politiku, nodarbinātību u.c. Viens no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem, kas skar katru darba ņēmēju, ir diskusija par darbinieku slimības lapu apmaksas apjomu: cik dienu un kādā apmērā maksā darba devējs, no kuras dienas stafeti pārņem valsts. Pēdējos gados tieši par šo, proti, kurš un cik ilgi apmaksā slimības lapas, bijušas ļoti daudzas diskusijas, pie kopsaucēja tā arī nav izdevies nonākt.
Nākamais līmenis ir Eiropas organizācijas un struktūras, kurās notiek diskusijas par nodarbinātības jautājumiem. Lai arī arodbiedrības pārstāv darba ņēmējus un ierasti strīdas ar darba devējiem, ir jautājumi un procesi, kuros LMNA un nozares uzņēmēju organizāciju pozīcijas saskan. Kā tas iespējams? Ļoti vienkārši! Latvijā jau vairākus gadus rit cīņa starp tiem, kas vēlas maksimāli daudz zemes, tostarp mežus, padarīt par teritorijām, kurās neko nedrīkst darīt vai labākajā gadījumā veikt saimniecisko darbību ar būtiskiem ierobežojumiem, un tiem, kuri iestājas pret šādu vēlmi.
Ja kādā reģionā no saimnieciskās aprites tiks izņemtas ievērojamas mežu platības, tas nozīmē – mazākus mežizstrādes apjomus, mazāk darba šajā sektorā strādājošajiem, vienlaikus arī mazāk koksnes resursu vietējiem kokrūpniekiem, tātad – būs jāsamazina darbinieku skaits, valstij un novadam būs mazāk nodokļu maksājumu. Visi skaļie un ne ar ko nepamatotie pieņēmumi, ka cilvēks no mežizstrādes vai kokapstrādes nekavējoties tiks pieņemts darbā turpat netālu strādājošā uzņēmumā, lielākoties neatbilst patiesībai, jo diez vai mežizstrādātāju vai mazās kokzāģētavas darbinieku var strauji “pārkvalificēt”, piemēram, par IT speciālistu. Un vai netālu vispār ir vēl kāds uzņēmums, kurš nodrošina darbu reģionā strādājošajiem?
Rezultātā minētie ierobežojumi rada jau sekundāro ietekmi – cilvēki, ja spēj, dodas peļņā uz tuvējo pilsētu vai Pierīgu, sliktākajā gadījumā – uz ārzemēm, nereti ņemot līdzi visu ģimeni, bērnus ieskaitot. Kas notiks? Lauku skolās jau tagad mācās mazāk bērnu, attiecīgajā apkaimē samazinās nodarbināto skaits, kas, savukārt, ietekmēs dažādu pakalpojumu sniedzējus, piemēram, mazos, vietējos veikaliņus. Tieši tāpēc Meža nozares arodbiedrība iesaistās diskusijās gan par valdībā, gan arī Saeimas komisijās izskatāmajiem jautājumiem, kas kar nozari un tās turpmāko attīstību.
Ja liegumu vai ierobežojumu ir nesamērīgi daudz, aktuālāks top jautājums: kas uztur šo valsti un cik daudz meža nozares darbinieki spēj nopelnīt un samaksāt nodokļos. Valsts makā ir liels deficīts, valsts nespēj pilnā apmērā finansēt visas sabiedrības vajadzības. Tā esam nonākuši līdz jautājumam: kurp dodas valsts, kas to uzturēs un ko tā spēs atļauties, cik daudz un kādas funkcijas pildīt.
Nevaru prognozēt, kurā brīdī Latvijas sabiedrība apjautīs šī jautājuma svarīgumu un sāks domāt kritiski. Diemžēl populisma “infekcija” politiķu retorikā ir plaši izplatīta. Ir politiski mazāk aktuāli runāt par darba vietām vai par to kā saglabāt darba vietas – tās neiznīcināt, kā atrast instrumentus, lai darba vietu skaitu palielinātu un būtu, kam uzturēt valsti. Viegli ir runāt par kaķiem, zaķiem un tamlīdzīgi, kas diemžēl nav valsts uzturētāji un nodokļu maksātāji.
Ja salīdzinām rādītājus, piemēram, IKP un aizsargājamo platību apjomu uz vienu iedzīvotāju, aizsargājamo platību ziņā Eiropā mēs esam pirmajā desmitniekā, savukārt ar IKP rādītājiem – pēdējā desmitniekā. Aizsargājam daudz, nopelnām maz, lai gan mežs un zeme ir vieni no nedaudzajiem dabas resursiem, kas Latvijā ir pieejami. Tas nav nedz tālredzīgi, nedz ilgtspējīgi, nedz valstiski gudri.
Kas pašlaik ir svarīgākais, kam pievēršat uzmanību?
Darba ņēmēju zināšanas un to līmeņa paaugstināšana. Otra lieta: redzot notiekošo, būtu jāattīsta kritiskā domāšana. Piemēram, ir reālas situācijas, kad cilvēks, kurš cietis nelaimes gadījumā, pēc darba devēja spiediena un nezinot savas tiesības un valsts garantēto sociālo atbalstu, dokumentos maina negadījuma vietu – no darba vietas uz kādu citu. Pēdējā laikā gan Valsts darba inspekcija šādai “maiņai” pievērš nopietnu uzmanību. Joprojām ir situācijas, kad nelaimes gadījums noticis darba vietā, bet cilvēks nezina, kas viņam pienākas, savukārt valsts iestādes par to neinformē. Nelaimes gadījums darbā nozīmē atšķirīgu slimības lapas apmaksu, cietušajam pienākas valsts apmaksāta rehabilitācija un pat apmaksāts ceļš (iesniedzot čeku par degvielu) uz, piemēram, Vaivaru rehabilitācijas centru. Tieši tāpēc nepārsteidz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras statistiskie dati, cik maz cilvēku šos pakalpojumus pieprasa.
Kāpēc Latvijā nodokļu maksātājam vispār būtu jāmeklē vai jāskaidro, kas viņam konkrētā situācijā pienākas un jāraksta iesniegumi? Pareizi būtu – tas cilvēkam tiek piedāvāts uzreiz, un viņš izvēlas, ko, kad un kā darīs?
Tas būtu ļoti labs risinājums un ļoti pamatota un adekvāta rīcība valsts attiecībās ar iedzīvotājiem. Šāda sistēma vairotu cilvēku uzticēšanos valsts pārvaldei un valstij kopumā, jo, atkārtošu vēlreiz, cilvēks ir pirmajā vietā.
Cits paradokss: cilvēkiem vajag darba vietas, lai gan bieži tiek novērots pretējais – vietās vai apkaimēs, kur iecerēts nozīmīgs investīciju projekts, daudzi iestājas pret to, atbaidot vai burtiski padzenot potenciālos investorus.
Tā nav tikai Latvijas īpatnība vien, proti, “atbalstu ideju un projektu, bet tikai ne manas sētas tuvumā”, lai būvē kaimiņu novadā vai citviet. Šādās strīdus situācijās pašvaldībām būtu jārīkojas kā mediatoram, kas cenšas sabalansēt investora un iedzīvotāju intereses, jo pašvaldība ir ieinteresēta gan darba vietās un ekonomiskajā attīstībā, gan drošā, nepiesārņotā dzīves vidē saviem iedzīvotājiem. Skumji, ka ir pietiekami daudz piemēru, kuros nav izdevies atrast vienojošo.
Vai tā ir nacionālā īpatnība, neticība, vai nespēja saredzēt ieguvumus? Viens nieka “bet” un visa labā iecere pajūk kā kāršu namiņš.
Vienoties nav vienkārši, jo dzīvojam demokrātiskā, ne totalitārā sistēmā. Ja svarīgos jautājumos nespējam vienoties vai sadarboties, tas skar ne tikai atsevišķu projektu vai konkrētu vietu, bet visu valsti kopumā. Latvijā ļoti pietrūkst mūsu lielākā dabas resursa – zemes – izmantošanas politikas, kam vajadzētu būt pārējo plānošanas dokumentu pamatā.
Vai lēmumu pieņēmēji uz šādu situāciju reaģē?
Latvijas Meža nozares arodbiedrībai šogad būs 35 gadi, mums ir uzkrāta ļoti liela un dažāda sadarbības pieredze. Arodbiedrība kā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes locekle vienmēr ir paudusi savu viedokli, bet mūsu piedāvātie risinājumi nebūt ne vienmēr ir tikuši akceptēti un iedzīvināti. Esam snieguši priekšlikumus zemes sektoru klimata mērķu sasniegšanā paredzētajās stratēģiskajās darbībās iekļaut koksnes izmantošanas veicināšanas pasākumus, veicot nepieciešamās izmaiņas būvniecības politikā un publisko iepirkumu regulējumā, kā arī visām Latvijas klimata mērķu sasniegšanas stratēģiskajām darbībām veikt sociālekonomiskās ietekmes izvērtējumu, diemžēl netikām sadzirdēti.
Ja runājam par dialogu ar Zemkopības ministriju, jāuzteic tagadējais Zemkopības ministrs Armands Krauze, kurš ir atjaunojis Meža konsultatīvās padomes darbu, uzklausa LMNA pozīciju sociālā dialoga attīstības jautājumos, meklējot iespējamos risinājumus.
Ar darba devējiem vienotas pozīcijas nav, piemēram, kā jau minēju iepriekš, slimības lapu apmaksas termiņos un apmērā, ko uztur Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Šajā diskusijā netiek ņemts vērā būtiskākais jautājums – kāpēc darbinieki tik daudz slimo? Cilvēki savlaicīgi nesaņem nepieciešamo veselības aprūpi. Ja darbiniekam nepieciešama vizīte pie ārsta, kam piekļūt var tikai pēc vairām nedēļām vai mēnešiem, tas nozīmē, ka cilvēks visu šo laiku “atradīsies uz slimības lapas” un vēl nav zināms, vai šai laikā slimība nebūs tik tālu ielaista, ka ārstēšana prasīs daudz lielākus resursus un laiku. Ja vizīte pie ārsta būtu iespējama maksimāli ātri, tas nozīmētu ātrāku darbspējas atgūšanas laiku, mazākus ārstēšanas izdevumus, arī zemākas izmaksas darba devējam un valstij. Būtībā problēmas sakne ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībā, pareizāk, to termiņā. Lai organizētu ritmisku darba procesu darba devējiem vajag veselus, strādātspējīgus darbiniekus un diez vai kāds patiešām vēlas slimot. Viena lieta, ja lielā darba kolektīvā saslimis viens cilvēks, cita, ja sasirgušo skaits mērāms desmitos. Arodbiedrība redz, ka sasirgušo aizvietošana jau kļūst par pārējo kolēģu problēmu, jo viņi ir tie, uz kuriem gulst papildus darba slodze, kas ilgstošā laika periodā palielina riskus iegūt arodslimības. Turklāt virsstundas nav labākais risinājums: pieaugot nogurumam, pieaug neuzmanība un traumu risks. Tas nozīmē, ka virsstundas un papildu maiņas ir risinājums ļoti īsam brīdim, ne nedēļām vai mēnešiem. Kas notiks ar darbinieku, kurš ik nedēļu strādās 60 stundas? Kāda būs viņa veselība pēc gada vai pieciem?
Vai nav novērota situācija, kad darba devēji vecāka gadagājuma darbiniekus atlaiž, jo viņi ātrāk nogurst, ātrāk zaudē koncentrēšanās spējas un pieaug darba negadījumu riski, vienlaikus pieņemot darbā jaunākus, kuri varbūt strādā par zemāku algu?
Tādas situācijas neesmu novērojusi. Ja tā rīkojas, tie ir slikti darba devēji. Ar darba devējiem, ar kuriem ir noslēgts koplīgums, šādas situācijas nav pieredzētas. Piemēram, kādā lielā meža nozares uzņēmumā darbinieku vidējais vecums ir 45-55 gadi, ja cilvēks ir vecāks par 55 gadiem, viņu tādēļ neatlaiž.
Kā padarīt cilvēka veselīgo mūžu garāku? Sava artava dodama gan pašam cilvēkam, gan darba devējam, gan veselības aprūpes sistēmai – pakalpojumu pieejamībai, sasniedzamībai, ātrumam. Veselīgas dzīvildzes rādītājos Latvija uz vidējā ES fona izskatās ļoti bēdīgi, tas jāatzīst.
Vai novērojat tā dēvētās sudraba ekonomikas iezīmes?
Jā, to var redzēt ne vienā vien uzņēmumā. Daudzi meklē strādāt gribošus cilvēkus, nereti tieši tie, kuru matos ir manāms sudrabs, ir centīgāki, izpildīgāki darbinieki. Darbaspēka, jo īpaši kvalificēta, pieejamība kļūst aizvien aktuālāka, jo, kā zināms, jaundzimušo skaits Latvijā ik katru gadu sarūk un darba devēju cīņa par ikvienu darbinieku kļūst vēl sīvāka. Tāpēc ir vajadzīgas ne tikai diskusijas, bet arī konkrēti pasākumi, darbības, kā meža nozari padarīt pievilcīgu jauniešu vidū. Darba devēji jau šodien nepaļaujas tikai un vienīgi uz mācību iestāžu sagatavotajiem potenciālajiem darbiniekiem, bet pieņem darbā strādāt gribošus cilvēkus, veicot apmācību darba vidē.
Šādai darbinieku apmācības formai – darba vidē balstītām mācībām – ir jābūt pastāvīgai, kuru var izmantot gan uzņēmēji, gan studenti, gan tehnikumu audzēkņi, arī bezdarbnieki un cilvēki, kas vēlas mainīt līdzšinējo profesiju, vai arī tā vairs nav pieprasīta darba tirgū. Sudraba paaudzei nozīmīgākā ir mūžizglītības jeb tālākizglītības programmu apguve, lai viņi neizkristu no darba tirgus aprites. Diemžēl, kļūstot vecāki, cilvēki ne vienmēr vēlas izglītoties, tāpēc svarīga ir motivācija mācīties. Šodienas skaudrā realitāte ir digitālās iemaņas un prasmes, kuras jauniešiem ir labā līmenī, ko nebūt nevar sacīt par visiem vecāka gadgājuma cilvēkiem. Jaunās tehnoloģijas arvien vairāk nonāk uzņēmumu “bruņojumā” un prasa arvien augstāku darbinieku digitālo zināšanu un prasmju līmeni. Nozīmīgs sava veida katalizators IT prasmju un zināšanu apguvei bija nesenā pandēmija.
Zinātniski tehniskais progress ir ikdiena, tā rezultātā sarūk tradicionālo darba vietu skaits. Kā to izjūt meža nozarē?
Tā ir realitāte. Tehnoloģijas pilnveidojas, tās kļūst ne tikai materiālus taupošākas, produktīvākas, efektīvākas, tās samazina smago cilvēka roku darba apjomu. Vienlaikus tehnoloģijas ļauj darbiniekam padarīt ievērojami vairāk, saņemt lielāku darba algu, kas, savukārt, ir izdevīgi valstij, kas saņem lielākus darbaspēka nodokļus. Arī meža nozare vēsturiski ir pieredzējusi, kā tehnoloģijas samazina darbinieku skaitu, piemēram, mežizstrādē, kad plaši sāka izmantot mežtehniku.
Digitalizācija pieņemas spēkā un iet plašumā, uzsvēršu, ka uzņēmumos, ar kuriem LMNA ir noslēgti koplīgumi, uz šī pamata neviens darbinieks nav atlaists, jo ir bijusi iespējama darbinieku pārkvalifikācija. Šobrīd arodbiedrība ir noraizējusies par zaļās vienošanās potenciālo ietekmi uz darba vietām. Nozares darba darītājiem nav skaidrs kā tas var ietekmēt viņu dzīvi un darbu. Pasaulē arodbiedrību moto šai ziņā ir skaidrs: nevis “zaļā” pāreja, bet taisnīga pāreja – nevienu cilvēku nepamest novārtā. LMNA šo pozīciju uztur gan Eiropā, gan Latvijā.
Kā šo pozīciju uzturat Eiropā?
Latvijas Meža nozares arodbiedrība ir EFBWW (Eiropas Būvniecības un Meža nozares darbinieku arodbiedrību federācija) dalīborganizācija. Savukārt EFBWW ir Eiropas līmeņa trīspusējā sociālā dialoga partneris un sniedz savu skatījumu un atzinumus dažādās Eiropas Savienības institūcijās. Arī LMNA piedalās EFBWW viedokļa formulēšanā. Vēl vairāk, esmu ievēlēta par EFBWW Meža nozares apakškomitejas viceprezidenti, tātad man ir vieta pie lielā Eiropas Savienības lēmumu pieņēmēju galda un šo iespēju allaž cenšos izmantot. Protams, lai to varētu sekmīgi īstenot, ir nepieciešama informācija no nozares uzņēmumiem, biznesa organizācijām, valsts pārvaldes iestādēm.
Šai sakarā vēlos piebilst, ka mani ļoti iepriecinātu, ja nepieciešamo informāciju izsvērtai un pamatotai arodbiedrību pozīcijas izstrādei varētu iegūt ātrāk un efektīvāk, nekā tas ir pašlaik. Lielākā problēma – spēt uz attiecīgo jautājumu palūkoties plašāk, ne tikai viena uzņēmuma vai viena reģiona līmenī. Jāteic, ka Latvijā ir ļoti maz nozares uzņēmumu, kuri šādu skatījumu vai vērtējumu spēj dot. Laika gaitā zināšanu bagāža un kompetence pieaugs, izmantojot mūsu lielākā mežu apsaimniekošanas uzņēmuma informatīvo bāzi, jo valsts mežu apsaimniekotāja AS “Latvijas valsts meži” darbinieki ir nodibinājuši arodorganizāciju, kas ir Latvijas Meža nozares arodbiedrības sastāvdaļa.
Diemžēl no valsts institūcijām saņemtā informācija ir ļoti sadrumstalota, jo katra ministrija vai iestāde uz konkrētu jautājumu raugās resoriski ļoti šauri, kas būtībā liedz saskatīt un vērtēt kopējo ainu, jo “informatīvās puzles” gabaliņi reizēm tā īsti nav saliekami vienotā, saprotamā kopainā. No otras puses, Latvijā ir uzņēmumi, kuru pārstāvji gan seko līdzi tam, par ko diskutē ārzemēs, gan arī analizē, kā šādu diskusiju objekts vai novitāte var ietekmēt attiecīgā uzņēmuma konkurētspēju perspektīvā, gan vērtē, kādus potenciālo lēmumu apsteidzošus pasākumus īstenot pašiem. Būtu apsveicami, ja šādi strādātu arī valsts sektors vismaz attiecībā uz Latvijai būtiski svarīgajām tautsaimniecības nozarēm.
Latvijai noteikti jāizmanto savas iespējas ne tikai formāli, bet aktīvi piedalīties konkrētu ES direktīvu un regulu izstrādē un tajos ietverto prasību noteikšanā (kā zināms, tās pēc tam “atgriežas” kā obligāti ieviešamas un īstenojamas arī pie mums – Latvijā). Šādu metodi darbā izmanto citas ES dalībvalstis un tajās darbojošos nozaru pārstāvji.
Līdztekus ir iespēja izmantot vēl vienu platformu – LMNA ir arī BWI (Building and Wood Workers International jeb Starptautiskā Būvniecības un meža nozares darbinieku arodbiedrību federācija) dalīborganizācija.
Piebildīšu, ka man kā LMNA pārstāvei BWI bija iespēja piedalīties visaugstākā līmeņa sociālajā dialogā – ANO paspārnē darbojas Starptautiskā darba organizācija, kura pērn organizēja trīspusēju ekspertu sanāksmi ar mērķi atjaunot un pilnveidot 1998. gada SDO Darba drošības un veselības aizsardzības prakses kodeksu mežsaimnieciskajā darbā.
Priecājos, ka šai kodeksā tika iestrādāti visi manis un Ziemeļvalstu arodbiedrību kolēģu virzītie priekšlikumi, kas skar darba vides riskus, veicot mežsaimnieciskos darbus ziemā. Līdz šim pastiprināta uzmanības bija pievērsta riskiem, kas saistīti ar darbu karstumā, aizmirstot riskus, ilgstoši strādājot zemā temperatūrā. Pēc darba ņēmēju grupas pārstāvju priekšlikuma kodekss ir papildināts arī ar pilnīgi jaunu sadaļu par kokaudzētavām. Kopumā šis dokuments apraksta visu mežsaimniecības darbībās iesaistīto pušu pienākumus, vietu, atbildību un tiesības saistībā ar riskiem darba vietās. Darba grupa centās aptvert lielāko daļu pašlaik identificēto apdraudējumu un risku, kas saistīti ar mežsaimniecību. Galvenais uzstādījums bija un būs – darbiniekam jāstrādā drošos apstākļos, neatkarīgi no tā kādas tehnoloģijas tiek pielietotas un kurā zemeslodes malā atrodas darba vieta...
Mākslīgais intelekts un modernās tehnoloģijas soli pa solim samazina vajadzību pēc cilvēka – darbinieka. Vai perspektīvā varētu būt gaidāms, piemēram, robotu nodoklis?
Nodokļi ir ikvienas valsts pamatienākumu avots, kas nodrošina sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu – drošības, izglītības, veselības, infrastruktūras – finansēšanu. Ja nodokļu maksātāju kļūst mazāk, būs jāmeklē risinājumi, taču tas nav šodienas jautājums.
Pie mums nemitīgi skan darba devēju atziņas par darbaspēka trūkumu vai potenciālo darbinieku ļoti augstajām vēlmēm, kā arī aicinājumi ievest darbaspēku no trešajām valstīm. No arodbiedrības skatu punkta mums būtu jārunā par investīcijām, tehnoloģiju attīstību, kas rada augsti kvalificētas darba vietām mūsu pašu cilvēkiem. Arodbiedrības skatījumā visa centrā ir jāliek Latvijas cilvēki.