No dzelzs laikmeta līdz romiešu–ģermāņu periodam

Attīstoties zemkopībai un metālapstrādei, ķeltu laikā sākās intensīva mežu izmantošana. Tās apjomi pieauga romiešu–ģermāņu periodā, it īpaši blīvi apdzīvotajās dienvidrietumu teritorijās.

Meži Ģermānijā. Brīvā Ģermānija

(Skaidrojums: par Ģermāniju (latīņu: Germania) romieši sauca teritoriju, ko apdzīvoja ģermāņi. Mūsdienās tā atbilst aptuveni Nīderlandes un Vācijas (daļēji arī Čehijas un Polijas) teritorijai. Savulaik Ģermānijas dabiskās robežas ziemeļos bija Baltijas jūra un Ziemeļjūra, rietumos — Reina, dienvidos — Alpi un Donava, austrumos dabiskās robežas nebija.) 
1. gadsimtā Tacits raksturoja “Brīvo Ģermāniju” (Germania magna) vārdiem “terra aut silvis horrida aut paludibus foeda” – “zeme, ko sedz baisi meži un riebīgi purvi”. Tai laikā Tacita dzimtene Vidusjūras krastā tika uzskatīta par gadsimtiem senu kultūrainavisku reģionu – tās meži tika izcirsti, lai izveidotu laukus, augļu dārzus un pilsētas, turklāt vērā ņemamu kokmateriālu daudzumu patērēja kurināšanai un kuģubūvei.

Zeme, kuras platību vismaz 70% apmērā sedza mežs un kuras klimatiskie apstākļi bija krasi atšķirīgi, noteikti atstāja lielu iespaidu uz romiešiem. To apliecina vārdi, ar kādiem viņi raksturoja redzēto. Kalnu grēdas, piemēram, Švarcvaldi, dēvēja par Silva Abnoba, nevis Mons Abnoba. Tādēļ varam secināt, ka tā laika neizstaigājamās augstienes lielā mērā vēl nebija skārusi cilvēku ietekme. Dižiem mežiem klātas teritorijas bija saglabājušās pat līdzenumos. Mežainās teritorijas nereti šķīra ģermāņu cilšu apmetnes, pildot robežas funkciju, ko ievēroja abas puses.

Apmetnes iekārtoja arī teritorijās ar piekrastes mežiem vai mežiem bagātīgās augsnēs. Pirmie cilšu savstarpējie uzbrukumi notika, lai attiecīgā vietā uzbūvētu savas cilts apmetnes. Pēc tam meži tika cirsti lauksaimniecības un ganību vajadzībām. Būvkoku ciršana un izmantošana apkurei noveda pie vēl izteiktākas koku izretināšanas cilšu apmetņu apvidū. Dažādos koka izmantojuma veidos, piemēram, aploku celšanai, priekšroka tiek dota izturīgiem kokiem, piemēram, ozoliem (Quercus) vai dižskābaržiem (Fagus). Iespējams, ka rūdu ieguves teritoriju tuvumā dižskābaržus izcirsta plašākā mērogā, jo metālapstrādei bija nepieciešama uguns, ko kūra, izmantojot dižskābarža ogles.

Pastāvīgas pilsētas un ciemi Brīvajā Ģermānijā bija retums. Pēc kāda laika apmetnes tika pamestas un notika ekoloģiskā sukcesija. Tas ļāva augājam atgriezties tai veģetācijas stadijā, kas līdzinās tā dabiskajam stāvoklim.

Romiešu iekarotā Ģermānija

Mežs romiešu iekarotajā Ģermānijā (pakļautā Ģermānija tika iedalīta divās provincēs — Augšģermānijā un Lejasģermānijā) tika izmantots intensīvāk nekā neieņemtajās teritorijās. Pilsētu celtniecībai, piemēram, Mainca, Trīre, Ķelne un Ksantena, bija nepieciešams liels daudzums kokmateriālu. Pastāvīga apgāde ar kokmateriāliem lielos apjomos bija nepieciešama arī apkurei un termām, zem kuru grīdām tika izbūvēta pamatīga apsildīšanas sistēma un kurās darbojās karstā ūdens baseini.

Kad mēģinājums iekarot visu Ģermānijas teritoriju izrādījās nesekmīgs (liktenīgo sakāves kauju vadīja Vārs 9. g.), romieši izvēlējās aizsardzības taktiku. Arī tas prasīja daudz kokmateriālu. Piemēram, tika uzbūvēti vairāk nekā 500 kilometrus gari nocietinājumi (limes), to konstrukcijā izmantojot, lielākoties, koku, ne akmeni; koks bija nepieciešams arī žogiem un sargtorņiem, tādēļ mežos izcirsta plašu stigu, kas stiepās no Reinas līdz pat Donavai.

Romiešu inženieri, plānojot aprakstīto nocietinājumu izkārtojumu, centās pēc iespējas ņemt vērā dabisko reljefu un ar nocietinājumiem apņemt auglīgu zemi. Piemēram, auglīgā Veterau zeme, kas atradās iepretim Maincai, tika ietverta nocietinājumā, bet nabadzīgā, priedēm klātā augsne ar smilšakmens atsegumiem Odenvaldes dienvidos tika atstāta ārpus robežām. Liela daļa dižskābaržu un ozolu, kas auga auglīgā zemē, bija jālikvidē, lai atrastu vietu lauksaimniecības zemēm un ganībām. Dažās vietās izveidojās zālaini un pundurkrūmiem klāti tīreļi, kas saglabājušies līdz pat mūsdienām. Romieši izvairījās no līdzenumiem ar pavasaros un rudeņos neparedzamām upēm. Melnalkšņu (Alnus glutinosa) meži, kas atradās no upēm nostāk, tika pārveidoti par ganībām.

Izvēloties vietas apmetnēm, romieši izvairījās arī no blīviem skujkoku mežiem, lai gan jauktu mežu platības, iespējams, tomēr viņiem bijušas pievilcīgas. Romieši novērtēja skujkoku koksni, it īpaši Eiropas baltegli (Abies alba), kas noderēja celtniecībā un kuģubūvē. Priedes izcirta visās pieejamajās vietās un transportēja, pludinot, uz tāliem galamērķiem. Tādējādi Alpos tika pārveidoti dabiskie Švarcvaldes un Vogēzu kalnu meži.

Romieši no Vidusjūras reģiona uz Ģermāniju atveda sev zināmās koku sugas, tostarp ēdamo kastaņu (Castanea sativa), parasto zirgkastaņu (Aesculus hippocastanum) un īsto riekstkoku (Juglans regia). Šīs sugas ledus laikmeta laikā Ziemeļeiropā bija izmirušas. Kokus vērtēja pēc to augļiem. Turklāt izturīgo ēdamo kastaņu koksni izmantoja vīnkopībā.

Lielā tautu staigāšana (Völkerwanderung)

Pamazām romieši padevās augošajam ģermāņu cilšu spiedienam. Vispirms pēc sakāves cīņā ar Vāra karaspēku tika pamestas apmetnes Reinas labajā krastā. Pēc 2. gadsimta vairākas ciltis (markomani un lombardi) veica iebrukumu pāri robežai. 4. un 5. gadsimtā ģermāņi beidzot pieveica atlikušos nocietinājumus. Putekšņu analīze liecina, ka šajā laikā lauksaimniecība daudzviet bijusi dīkstāvē. Pamestās romiešu pilis un muižas kļuva par mežiem klātām teritorijām.

Agrāk okupētajā Ģermānijā mainījās apmetņu izkārtojums. Pastāvīgās apmetnes tika pamestas, jo piekrišanu ieguva jauni daļēji pastāvīgu apmetņu veidi. Ja mežs un augsne ap apmetnēm tika noplicināti, iedzīvotāji virzījās tālāk. Tā kā iedzīvotāju blīvums samazinājās, virkne ar mežu audzēm un masīviem daudzos apgabalos secīgi atjaunojās, ko savulaik bija būtiski ietekmējusi romiešu migrantu agrārā ekonomika. Putekšņu analīze liecina, ka šajā laikā atkal ievērojami izplatījušies Eiropas dižskābarži (Fagus sylvatica), ieņemot gan romiešu pamestās zemes, gan Pomerānijas krasta līniju pie Baltijas jūras līdz pat Zviedrijas dienvidiem.

Romiešu kolonizācijas laiks atstāja nopietnas sekas uz mežu audzēm Centrāleiropā. Tika pamesti daudzi izcirtumi, kas “neatguvās” no ganībām, selektīvās izmantošanas dēļ tika izjaukta sugu struktūra daudzās mežaudzēs, un augājā vietu ieņēma introducētās sugas.

Viduslaiki. Lielā tautu staigāšana un viduslaiki

Pēc mežu atkalizplešanās, ciemiem tiekot pamestiem Lielās tautu staigāšanas laikā, agrajos un vidējos viduslaikos sekoja mežu tīrīšanas periods, ko varam raksturot kā plašu un nereglamentētu koksnes izmantošanu, burtiski atmežojot ieņemtās teritorijas, kā arī uzsverot meža resursu ieguvi celtniecības un apkures vajadzībām. Šie periodi uz Centrāleiropas ainavām atstājuši paliekošas sekas, kuras izjūtam vēl mūsdienās, jo šais laikos Centrāleiropas kultūrainavas izveidojās tādas, kādas mēs tās pazīstam.

Tā dēvētais Mazais ledus laikmets, kura īpaši aukstie periodi — no 1570. gada līdz 1630. gadam un no 1675. gada līdz 1715. gadam — izraisīja katastrofālu ražas trūkumu un slimības, noveda pie daudzu apdzīvotu vietu iztukšošanās, kurās vēlāk izpletās sekundārie meži. No postījumiem un sekām, ko izraisīja Trīsdesmitgadu karš, atsevišķu Vācijas vietu iedzīvotāji sāka atkopties tikai pēc 1800. gada, lēnām vien atgūstot (atkal sasniedzot) to dzīves līmeni, kāds bija 1600. gadā. Šāda situācija attiecīgi noveda pie agrāko lauksaimniecības teritoriju apmežošanās.

Mežu attīstība viduslaikos

Meža teritoriju proporcija

Līdz ar Lielās tautu staigāšanas izraisītajām pārmaiņām, Centrāleiropā atkal izpletās meži. Teritorijās, kas tika apstrādātas romiešu kolonizācijas laikā, mežs bieži vien atguva savu vietu. Tikai pēc Lielās tautu staigāšanas beigām iedzīvotāju apmetnes atkal izpletās, nereti izveidojot tās uz lauksaimniecībai derīgas zemes.

Var izdalīt divus intensīvas mežu tīrīšanas periodus. Pirmais posms: no aptuveni 500. g. līdz aptuveni 800. g., otrais — no aptuveni 1100. g. līdz 1300. g., kas arī uzskatāms par 14. gadsimta krīzes sākumu. Īpaši pirmajā posmā, Karolingu renesanses laikā, teritorijas, ko iepriekš bija iekopuši romieši, tika apdzīvotas no jauna. Pēcāk tika kolonizētas viegli pieejamās teritorijas vai tās, kurās bija auglīga augsne.

Centrālās augstienes (tagadējā Vācija) augstākie apgabali agrīnajā posmā palika tukši. Pirmās pastāvīgās apmetnes, piemēram, Švarcvaldē, parādījās tikai aptuveni pēc 1000. gada, un pār Harca kalniem šajā laikā veda tikai sarežģītas takas. Piekrastes meži, kas atradās netālu no upēm (piemēram, pie Reinas), palika neapdzīvoti upes neprognozējamā rakstura dēļ. Tika izmantoti palieņu meži, kas atradās nostāk no upes. Pēc 800. g. apmetņu izveides mežu izciršanas tempi Centrāleiropā palēninājās. Iedzīvotāju skaits būtiski nepieauga epidēmiju un svešu tautu invāzijas dēļ (normāņi ziemeļos un ungāri dienvidos).

*tulkojums no vācu valodas
Sākums: https://www.zemeunvalsts.lv/viduseiropas-mezu-vesture-vacijas-mezi-sakums-
1. Helge Walentowski, Susanne Winter (2007): Naturnähe im Wirtschaftswald – was ist das? Tuexenia 27: 19–26
2. Reinhard Mosandl: Geschichte der Wälder in Mitteleuropa im letzten Jahrtausend. Aktuelle Beiträge zum Verständnis der historischen Entwicklung. In: Bernd Herrmann (Hrsg.): Beiträge zum Göttinger Umwelthistorischen Kolloquium 2008–2009. Universitätsverlag Göttingen, 2009, S. 91–114. Vorschau bei Google Books
3. Nils Bleicher: Altes Holz in neuem Licht. Archäologische und dendrochronologische Untersuchungen an spätneolithischen Feuchtbodensiedlungen in Oberschwaben. Dissertation, Mainz 2007. Materialhefte zur Archäologie in Baden-Württemberg, Stuttgart 2010.