Cilvēku darbība gan vēsturiski, gan mūsdienās ir būtiski ietekmējusi mežu sastāvu blīvi apdzīvotajā Centrāleiropas reģionā. Šodien Centrāleiropā augošie meži, lielākoties, nav uzskatāmi par dabiskiem, bet drīzāk par cilvēka gadu tūkstošiem veidotām kultūrainavām. 

Par senāko pierādījumu cilvēka un meža mijiedarbībai Centrāleiropā uzskata cirvju izmantošanas sākumu pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu. Aplēst cilvēka ietekmes pakāpi un mežu dabiskā stāvokļa apjomu tik senos laikos ir sarežģīti. Pastāv uzskats, ka ledus laikmeta periodos Centrāleiropa bijusi lielā mērā atmežota un, noslēdzoties pēdējam apledojuma periodam — Vurmas apledojumam (aptuveni 11700 g.p.m.ē.) — un mežam dabiskā veidā atjaunojoties, cilvēki sākuši piedalīties potenciāli neskartās veģetācijas pārveidošanā. Apmetnēs dzīvojošie neolīta laikmeta lauksaimnieki, kas pieder pie līniju keramikas kultūras, aptuveni pirms 7500 gadiem sāka ievērojami mainīt mežu ainavu.

Feodālo formāciju dēļ mežu pārvaldība un īpašumtiesības daudzus gadsimtus nebija skaidri definētas, kas izraisīja plaša mēroga mežu “pārizmantošanu”. Tā rezultātā laikā no 1750. līdz 1850. gadam meži Centrāleiropā tika iznīcināti, tā radot nopietnu kokmateriālu trūkumu. Dažos mūsdienu avotos, runājot par šo laika posmu, tiek minētas pat tuksnesim līdzīgas ainavas.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā lielos apjomos tika veikta mākslīgā mežu atjaunošana.

Mūsdienu mežus Centrāleiropā ietekmē atsevišķu koku sugu lietderība. Neskaitot dažas nelielas “gandrīz dabisku mežu” paliekas, lielākā daļa Centrāleiropas mežu šodien ir vai nu mākslīgi atjaunoti, vai arī to pašreizējais sugu sastāvs veidojies aktīvas vai pasīvas cilvēku iejaukšanās rezultātā. Visizplatītākie ir komerciālo kokmateriālu meži, ko varētu uzskatīt par vairāk vai mazāk tuviem dabiskajiem mežiem [1]. Piemēram, dižskābaržu un ozolu vai egļu un priežu meži. Jēdziens “senie meži” Centrāleiropā attiecas uz dažām atlikušajām mežaudzēm, kas ne pašlaik, ne vēsturiski nav tikušas un netiek izmantotas mežkopībai.

Ņemot vērā iepriekšminētos cilvēka ietekmes veidus uz mežiem, nevar jāņem vērā arī, piemēram, dzīvnieku barošanos ar meža augiem. Tālab “vecās” Centrāleiropas mežu sastāvs un to attīstības dinamika ir jārekonstruē no mežu izpētes teritorijām un dabisko mežu sektoriem — pēc tam, kad tās vairs nav izmantojamas, un kas, salīdzinot ar mežu tipiem līdzīgos klimatiskajos apstākļos, joprojām ir patiesi pirmmeži, it īpaši Hirkānija mežs Kaspijas jūras krastā [2]. 

Gandrīz nav izmantojamu datu par aizvēsturiskajiem megazālēdājiem, pastāv tikai pieņēmumi. Daudzi meža zinātnieki un mednieki uzskata, ka mežkopības nozarei un ekoloģijai izdevīgās, ilgmūžīgās mežu struktūras nav iespējams izveidot bez nopietniem medību pasākumiem, lai regulētu zālēdāju skaitu un attiecīgi nodrošinātu to zemu blīvumu. Piemēram, pārlieku lieli briežu pulki šo dzīvnieku selektīvās barošanās dēļ ne tikai ekonomiski kaitē mežam, bet aizkavē meža dabisko atjaunošanos, tā, savukārt, traucējot meža dabisko attīstību.

Teorijā par megazālēdājiem apgalvots, ka kādā teritorijā būtu jāatļauj lielāks briežu blīvums, kas radītu pusatvērtu un daudzveidīgu ainavu. Bez staltbriežiem un stirnām mūsdienās Centrāleiropā nav citu lielo zālēdāju ganāmpulku un tiem ir maz dabisko ienaidnieku. Mūsdienu kultūrainavā pastāvīga meža izveide uzskatāma par ekonomisku un ekoloģisku mērķi, tādēļ zālēdāji, kas klīst apkārt plašās teritorijās, nodarot ekonomiskus zaudējumus, tiek medīti. Tālab savvaļas zālēdāju ganīšanās ierobežošanu izmanto kā ainavu aizsardzības līdzekli, lai vairotu dabas rezerves, kurās attiecīgi saglabājama sugu ziņā daudzveidīga un daļēji atvērta ainava; saistībā ar to ekonomiskie mērķi tiek vērtēti kā otršķirīgi.

Meža izmantošanas veidi

Mūsdienu Centrāleiropā mežkopības ziņā dominē mežsaimniecība un meža apsaimniekošana.

• Medības ir, iespējams, senākais meža izmantošanas veids. Stirnas, dažādas staltbriežu sugas, mežacūkas, parastās lapsas un daži mazāki zīdītāji ir dažas no nozīmīgākajām medījamām sugām. Senāk lielie plēsēji — lūši, brūnie lāči un vilki — arī piederēja šai grupai, tomēr mūsdienās vāciski runājošajās valstīs šīm sugām atlikušas tikai pavisam mazas populācijas, kas turklāt ierobežotas ļoti šaurās teritorijās, līdz ar to šie dzīvnieki pašlaik uzskatāmi par aizsargājamiem. Agrāk daļu mežu uzturēja kā medību rezervātus (tā dēvētie “savvaļas dzīvnieku lieguma meži” (Wildbannforste)), kuros tikai dižciltīgajiem bija ļauts organizēt medības, līdz ar to šie meži var būt labāk saglabājušies un, iespējams, līdzinās to sākotnējam stāvoklim.

• Meža ganības ir agrīna, vēsturiska agromežsaimnieciska meža izmantošanas forma, kad liellopus ved ganīties mežā. Atkarībā no šāda veida ganību biežuma, mežs tika vai nu izretināts, vai gāja bojā. Kokaugi, kas nav viegli "apēdami", piemēram, kadiķi, turpretī izplatījās. Tā rezultātā viduslaikos un jaunajos laikos daudzviet radās skraji, parkiem līdzīgi lauki (klajumi) un kadiķu tīreļi. Teritorijas ar šādām augu kopām vēlāk samazinājās, attīstoties lauksaimniecībai vai atjaunojot mežu platības.

• 20. gadsimtā Centrāleiropā, veidojoties "atpūtnieku sabiedrībai", arvien populārāka kļuva atpūta mežos. Eiropas mežu sociālās funkcijas nozīme aizvien pieaug, un tā sāk konkurēt ar meža lietojumu tā tradicionālajā izpratnē.

• Aizsargmežu (Schutzwald) izmantošanas ekonomiskajam rezultātam ir zema prioritāte. Tie sniedz papildu drošību attiecībā uz apvidus īpatnībām (piemēram, nestabilu grunti), apdraudējumiem dzīvojamo objektu tuvumā (pasargā apdzīvotas vietas no lavīnām), biotopu saglabāšanu un citiem ekoloģiski nozīmīgiem faktoriem, kā arī pilda pulcēšanās vietas funkciju. Šī meža sniegtā sargājošā funkcija mūsdienās uzskatāma par trešo nozīmīgāko meža lietojuma veidu, uzreiz aiz mežsaimniecības kokmateriālu iegūšanas vajadzībām un medībām.

Ledus laikmetu ietekme

Pirms četriem miljoniem gadu pliocēna periodā sāka parādīties netipiski ekstrēmi klimatiskie apstākļi. Sekojošā pleistocēna perioda laikā šīs svārstības sasniedza savu kulmināciju vairāku ilgstošu ledus laikmetu formā, kas Centrāleiropā noslēdzās pirms aptuveni 12 000 gadu. 

Šais aukstajos periodos vidējā temperatūra Centrāleiropā pazeminājās par līdz pat 12°C. Sniega līnija Alpos pazeminājās par 1200 metriem: līdz 1400 metru augstumam. Starp Alpu ledājiem un Skandināvijas ledus vairogu bija līdz pat 3000 metru bieza, bet salīdzinoši šaura bezledus josla.

Centrāleiropa šajā laikā nebija mežaina, izņemot atsevišķas mežainas teritorijas stepēs un tundrās, kur auga salizturīgie bērzi un priedes. Šī perioda augāju dēvē par driāžu floru par godu tā paraugsugai — astoņvainaglapu driādei (Dryas octopetala).

Izzušana

Atšķirībā no Ziemeļamerikas kontinenta, kur kalnu grēdas ir orientētas ziemeļu-dienvidu virzienā, austrumu-rietumu virzienā izkārtotās Eiropas kalnu grēdas bloķēja meža sugu atkāpšanos, tuvojoties ledus vairogiem. Šī barjera izraisīja vairāku sugu izzušanu Eiropā. Agrīnajos ledus laikmetos izzuda parastā zirgkastaņa (Aesculum hippocastanum) un ambraskoki (Liquidambar). Nākamais aukstuma periods noveda pie mamutkoku (Sequoia), Japānas širmegļu (Sciadopitys verticillata), tūju (Thuja), tulpjukoku (Liriodendron) un duglāziju (Pseudotsuga) izzušanas. Hemlokegles (Tsuga) un kārijas (Carya) Centrāleiropā izmira kvartāra perioda apledojuma laikā.

Turklāt no daudzajām ozolu sugām tikai trīs — parastais ozols (Quercus robur), klinšu ozols (Q. petraea) un pūkainais ozols (Q. pubescens) spēja no savām patvēruma vietām “atgriezties” Vācijā un Centrāleiropā. Salīdzinājumam ir vērts pieminēt, ka Ziemeļamerikā ir vairāk nekā 80 ozolu sugu. Citas koku sugas, piemēram, Eiropas baltegle (Abies alba), reemigrācijas laikā būtiski zaudēja daudzveidību.

Patvēruma vietas

Klimata pārmaiņu dēļ meža flora tika pamazām atstumta atpakaļ. Pēdējā ledus laikmetā patvēruma vietas, visticamāk, bijušas Eiropas dienvidos, bet tās atradušās arī citviet. Dažas sugas mūsdienu Atlantijas okeāna krastā starp Angliju un Franciju varētu būt pārdzīvojušas arī meža stepju aukstuma periodu. Vēl viena atkāpšanās vieta bija Eiropas austrumi un dienvidaustrumi. Atšķirībā no Skandināvijas un Krievijas Karpati palika bez ledus kārtas, tālab dažas sugas spēja tur izdzīvot. Tomēr Vidusjūras reģions pamatu pamatos saglabājās kā nozīmīgākā patvēruma vieta, kur jūras tuvums nodrošināja līdzsvarotu klimatu, un šķēršļotas kalnu grēdas norobežoja izdzīvojušās augu populācijas.

Reemigrācija

Sugas, kas izvairījās no izmiršanas, starpledus laikmeta periodos attiecīgajos reģionos pakāpeniski atjaunojās. Reemigrācija dažādām koku sugām notika atšķirīgos tempos. Noteicošie faktori ātrumam, ar kādu koku sugas no jauna ieviesās “bijušajās” platībās, bija, piemēram, sēklu izplatības veids, ziedēšanas ilgums, izturība pret salu un augu spēja uzņemt barības vielas. Reemigrācijas ainu var rekonstruēt, izmantojot putekšņu analīzes metodi.

Ar virzības tempiem visvairāk “izcēlās” t.s. koku pioniersugas, piemēram, bērzi un priedes, kas spēja ātri izplatīties. Siltumu mīlošās sugas, piemēram, ozoli, bija nākamās “veiklākās”. Visbeidzot tiem sekoja lēnākās, migrējošās sugas. Noslēdzoties starpledus laikmeta periodam un sākoties aukstākiem klimatiskajiem apstākļiem, šīs sugas atkāpās uz savām patvēruma vietām vai vienkārši izmira.

Nesenākais postglaciālais periods

Nesenākajā kvartāra perioda posmā, holocēnā jeb postglaciālajā periodā pirms aptuveni 11 700 gadu meži sāka atgriezties klajās postglaciālās stepēs. Putekšņu analīzes rezultāti lielā mērā noskaidrojuši šīs reemigrācija norisi. Centrāleiropā tika noteiktas desmit šī procesa fāzes (pamatojoties uz Franca Firbas (Franz Firbas) teoriju), ko dēvē par putekšņu zonām, un tās numurētas ar romiešu cipariem, kā daļām no Blita-Sernandera shēmas (Blytt-Sernander).

Jaunākajos pētnieciskajos darbos arvien biežāk tiek izmantotas individuālas putekšņu zonu iedalījuma shēmas, lai precīzāk atspoguļotu apstākļus dažādās vietās. Mežu atjaunošanas process ir konsekvents diezgan plašā mērogā, tomēr vietējo apstākļu dēļ pastāv dažas reģionālās īpatnības. Migrācijas ātruma dēļ virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem (piemēram, dižskābardim tas ir aptuveni 260 metri gadā), dažādo migrācijas procesa fāžu noteikšanā mēdz būt īslaicīga aizkavēšanās.

Vēlais arktiskais periods, allerods un jaunākais driādes periods

Šis laiks attiecas uz putekšņu zonām ar kārtas numuriem I–III (aptuveni laika posmā no 12 400. g.p.m.ē. līdz 9500. g.p.m.ē.) un aptuveni atbilst vēlīnajam paleolīta periodam. Lai gan agrīnajā postglaciālajā periodā (holocēnā) pie augu pioniersugām piederēja dažādas vītolu (Salix) sugas, bērziem (Betula) un priedēm (Pinus) izdevās atgūt stabilas pozīcijas Centrāleiropā. Īslaicīgas temperatūras svārstības šī perioda beigās tomēr apturēja jebkādu turpmāku meža attīstību.

Pirmsinterglaciālais (preboreāls) un agrīnais interglaciālais posms (boreāls)

Preboreālajā posmā, kas sakrīt ar mezolīta sākumu, bērzs un priede kļuva dominējošās sugas. Kopš tā laika jauni sasaluma periodi vairs nesekoja. Strauji izplatījās lazdas (Corylus), kas atrada sev labvēlīgus augšanas apstākļus zem priežu zariem.

Vidējais interglaciālais posms (Atlantiskais periods)

Vidējā akmens laikmeta beigās vidējā gaisa temperatūra ievērojami paaugstinājās. Fitosocioloģiski šis laiks uzskatāms par Atlantiskā perioda sākumu. Agrākās koku sugas aizstāja citas, piemēram, ozolu (Quercus) un gobu (Ulmus) sugas. Vairākums šo sugu bija prasīgas attiecībā uz nepieciešamajām barības vielām un siltumu. Ēnu mazāk mīlošās priedes tika atspiestas uz smilšainākām vietām ar nabadzīgāku augsni, kā arī tīreļiem. Tobrīd dominējošās audzes Centrāleiropā sāka veidot ozoli, gobas un liepas, veidojot jauktu koku mežus.

Šajā laikā cilvēki no nomadiem un klejotājiem kļuva par neolītam raksturīgo zemkopju sabiedrību ar pastāvīgām apmetnēm. Varenākajās līniju keramikas kultūras apmetnēs pieauga pieprasījums pēc kokmateriāliem, kas radīja lielu spiedienu uz vēl nelielajiem mežu resursiem. Līdz neolīta sākumam meži jau tika apzināti apsaimniekoti baļķu ražošanas vajadzībām. [3]

Neolīta laikā no Dienvideiropas uz Centrāleiropu izplatījās vairākas siltumu mīlošu krūmu sugas. Esošo floru papildināja arī kļavas (Acer) un oši (Fraxinus). Šajā laikā vidējā gaisa temperatūra bija par 2–3°C augstāka nekā mūsdienās. Vācijas teritorijā atgriezās pūkainais ozols (Quercus pubescens). Virs purvainām ieplakām izveidojās alkšņu (Alnus glutinosa) meži jeb alksnāji, un parastās egles (Picea abies) sasniedza Harca kalnus.

Vēlīnais interglaciālais posms (subboreāls)

Vēlīnajā interglaciālajā posmā klimatiskie apstākļi kļuva aukstāki un mitrāki. Pirmo reizi kopš pēdējā ledus laikmeta parādījās Eiropas dižskābarži (Fagus sylvatica), parastie skābarži (Carpinus betulus) un Eiropas baltegles (Abies alba).

Bronzas laikmetā vidējā gaisa temperatūra kritās vēl vairāk. Dižskābarži atkāpās līdz mežiem, ko līdz tam laikam veidoja pārsvarā ozoli. Dzelzs laikmetā, laika posmā no 1000. g.p.m.ē., dižskābarži draudēja nomākt ozolu audzes gandrīz visur. Pateicoties Viduseiropas mitrajam piejūras klimatam un dižskābaržu spējai pat lielā vecumā papildināt savu biotopu, dižskābardis kļuva par dominējošo koku sugu. Sausākās vietās (ar nokrišņu daudzumu zem 500 mm/gadā) uz austrumiem par dominējošo koku sugu kļuva parastie skābarži.

Dižskābaržiem pamazām ieņemot kalnu teritorijas, Centrālajā augstienē izveidojās jauktu koku meži. Arī ēnu mīlošajām balteglēm izdevās ieņemt šo mežu pakājes, turklāt dažkārt pat izstumt no ierastajiem apstākļiem parastās egles un dižskābaržus. Tomēr iespējams, ka tieši šajā laikā izzuda potenciāli neskartas veģetācijas izveidošanās iespēja, jo cilvēku apmetnes Centrāleiropas teritorijā turpināja izplesties un apkārt turpināja klaiņot lieli zālēdāju bari.

Postinterglaciālais periods (subatlantiskais periods)

Vidējās gaisa temperatūras pazemināšanās sadalīja, piemēram, pūkainā ozola izplatības apgabalus. Šis ir brīdis, kad apdzīvoto vietu ietekme uz mežiem kļuva arvien pamanāmāka. Sāka iezīmēties mūsdienās pazīstamās veģetācijas zonas, kuru izcelšanos ietekmē augstuma joslas. (Turpinājums sekos)

*tulkojums no vācu valodas
1. Helge Walentowski, Susanne Winter (2007): Naturnähe im Wirtschaftswald – was ist das? Tuexenia 27: 19–26
2. Reinhard Mosandl: Geschichte der Wälder in Mitteleuropa im letzten Jahrtausend. Aktuelle Beiträge zum Verständnis der historischen Entwicklung. In: Bernd Herrmann (Hrsg.): Beiträge zum Göttinger Umwelthistorischen Kolloquium 2008–2009. Universitätsverlag Göttingen, 2009, S. 91–114. Vorschau bei Google Books
3. Nils Bleicher: Altes Holz in neuem Licht. Archäologische und dendrochronologische Untersuchungen an spätneolithischen Feuchtbodensiedlungen in Oberschwaben. Dissertation, Mainz 2007. Materialhefte zur Archäologie in Baden-Württemberg, Stuttgart 2010.