Meža izmantošana viduslaikos

Koka aploki

Gan cūkas, gan lielos mājlopus (liellopi un zirgi) dzina ganīties mežā, tā veidojot meža ganību platības, kas acīmredzami atstāja negatīvas sekas uz mežu. Atšķirībā no cūkām, kas spēja atstāt meža kopējo struktūru neskartu, lielie mājlopi kokus traumēja. Pārāk “izganīti” meži drīz vien pārvērtās par briksnājiem.

Īpaši postošas bija aitu un kazu ganības mežos. Kazu ganīšanās laikā nereti tika iznīcināti vecāki koki, jo kazas prata rāpties kokos. Tālab kazu ganīšana mežā tika aizliegta jau agrīnākajos ar mežu saistītos noteikumos. Tomēr šos aizliegumus bieži ignorēja, jo nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem mājlopi, tai skaitā aitas un kazas, lielā mērā nodrošināja iztiku.

Medus bišu ganības

Viduslaikos biškopība bija viens no nozīmīgākajiem meža izmantošanas veidiem, jo līdz pat 19. gadsimtam medus bija vienīgais pieejamais saldinātājs. Šī iemesla dēļ tiesības nodarboties ar biškopību bija jautājums, par ko lēma augsta ranga personas. Biškopības jautājumi tiek pieminēti, piemēram, saistībā ar Nirnbergas Karalisko mežu. Medus vākšana palīdzēja mežu aizsargāt. Medus iegūšanai visbiežāk izmantoja liepas, pūpolkokus (kārklus, vītolus), egles un priedes.

Meža aršana

Meža aršanu (Waldfeldbau) praktizēja no 11. gadsimta, šis process dažādos reģionos mēdza atšķirties. Minēto lauksaimniecības veidu ieviesa, kad auglīgākās zemes jau bija apsaimniekotas. Šim lauksaimnieciskajam starpizlietojuma veidam (Zwischennutzung) bija vairāki varianti, kas atspoguļojas to nosaukumos. Visizplatītākie apzīmējumi ir Hackwald, Hauberge, Reutberge, Birkenberge un Schiffelland.

Laikā pirms rūpnieciskās revolūcijas šo saimniecības veidu nozīme tikai pieauga. Darba process tika pastāvīgi uzlabots, un tika izveidota komplicēta sekundāro meža izmantojuma veidu shēma (Lohrinde), kas iekļāva arī jautājumus par malkas sagādi un lauksaimniecību. Šiem nolūkiem kokus vispirms izdedzināja vai nocirta. Pēc tam, kad zeme bija apstrādāta ar kapļiem vai arkliem, apstrādātajā vietā sēja rudzus, griķus vai kviešus.

Parasti no šādas augsnes ražu varēja iegūt apmēram vienu gadu. Pēc tam šo zemi pārveidoja par ganībām, no celmiem vai sēklām atjaunojās kokuaudzes. Aprakstītajam lauksaimniecības veidam bija ievērojama ietekme uz meža koku sugu sastāvu.

Sveķu vākšana

Sveķu vākšana ir viens no senākajiem meža izmantošanas veidiem. Sveķus ievāca no skujkokiem, priekšroku dodot eglēm vai priedēm. Tomēr pat šis meža izmantošanas veids radīja ievērojamu postu: tas kavēja meža augšanu un novājināja veselas kokaudzes. Šī iemesla dēļ ieviesa sveķu vākšanas ierobežojumus, atļaujot to ievākšanu tikai tajās kokaudzēs, kuru izzāģēšana un transportēšana būtu apgrūtinoša, proti, vietās, kas atradās tālu no upēm. Tā kā sveķi bija populāra izejviela, ierobežojumus nereti ignorēja.

Malka

Koksne pat mūsdienās ir svarīgs energoavots. Centrāleiropā 19. gadsimtā malku aizstāja akmeņogles. Viduslaikos meža koku malku izmantoja gan vietējā, gan plašākā mērogā. Vietējā mērogā pastāvēja tikai viena neapstrīdama nepieciešamība — malka apkurei. Malka kā energoresurss vai izejmateriāls bija nepieciešama arī vairākiem ražošanas procesiem, piemēram, kokogļu ieguvei, stikla ražošanai, sāls ražošanai, kalnrūpniecībai un ar to saistītajām veserdzirnavām.

Kokogļu ieguve

Kokogļu ieguve notika visos mežos. Mežos tuvāk cilvēku apmetnēm tika pievērsta lielāka uzmanība, lai izvairītos no mežu ugunsgrēkiem un izmantotu tikai zemākas kvalitātes koksni. Mežos, kas bija attālāki no apdzīvotām vietām, šādu ierobežojumu nebija. Kokogļu ieguve, galvenokārt, notika pie mazām upēm un strautiem, kas tika izmantoti kokogļu transportēšanai. Viduslaikos apdedzināšanas krāsnis (Erdmeiler) izmantoja tikai kokogļu ražošanai.

Stikla izstrādājumi

Stikls viduslaikos bija augsti vērtēts un dārgs materiāls. Pie stikla ražotnēm mežos bieži atradās nelielas apmetnes, kurās dzīvoja stikla pūtēju ģimenes. Stikla ražošanai bija nepieciešams īpaši daudz koksnes, tādēļ mūsdienu pētnieciskajos darbos stikla ražošanu nereti sauc par “kokus rijošu” saimniecisko darbību. Stikla ražošanai bija nepieciešami arī ogļu dedzinātāji un pelnu dedzinātāji, kas nodrošināja stikla ražošanai vajadzīgo kurināmo. 90% koksnes izmantoja, lai izgatavotu potašu, kas ir svarīgākā izejviela stikla ražošanai, bet atlikušos 10% izmantoja tieši stikla kausēšanai.

Sāls ieguve

Vēlajos viduslaikos lielākā daļa sāls krājumu tika nodota reģiona aristokrātu īpašumā. Tas aizsāka šīs ekonomiski nozīmīgās preces neiegrožotu ieguvi. Sāls ieguves procesā bija nepieciešams daudz malkas gan tuneļu izbūvei, gan sāls un sāls šķīduma vārīšanas katliem. Vārīšanas katlos patērēja lielāko daļu malkas.

Piemērs tam, cik katastrofāla ainavām bija sāls ieguve, ir Līneburga, pilsēta Vācijas ziemeļos. Pirms tika atklātas sāls iegulas, pilsētu aptvēra biezs mežs, ko sāls ieguves procesa dēļ izcirsta. Palika tikai tīrelis, lauku apgabals, ko vēl vairāk izpostīja augsni noplicinošā zemkopība. 20. gadsimtā liela daļa teritorijas uz dienvidrietumiem no Līneburgas kļuva par Lielbritānijas militāro mācību zonu, tā radot vēl lielāku postažu.

Raktuves

Kalnrūpniecībai bija nepieciešami trīs dabas resursi — pirmkārt, rūda, otrkārt, plašs mežs, lai iegūtu balstkokus un malku kokogļu ieguvei, un, treškārt, hidroenerģija no upēm un strautiem. Kalnrūpniecības šahtu apkārtnē notika arī iegūtās rūdas kausēšana. Kalnrūpniecība Harca kalnos pieminēta jau 10. gadsimtā. Tā kā tai bija vajadzīgs ļoti daudz koksnes, ātri vien tika apsvērti nepieciešamie noteikumi, un jau viduslaiku beigās tika ieviesti pirmie nodokļi par meža izmantošanu kalnrūpniecības vajadzībām. Meži kalnrūpniecības reģionos ieguva īpašu statusu, un to primārais izmantošanas veids ļoti ātri tika stingri noteikts.

Kokmateriāli un pludināšana

Būvkoki jau ļoti, ļoti sen kļuva par eksportpreci uz dažādām vietām Eiropā. Atrasti rakstiski pierādījumi, ka pieprasītas koku sugas, piemēram, ozoli un skuju koki, 13. gadsimtā pa upēm tika pludināti uz Baltijas jūru. Īves koksne tika augsti vērtēta tās izcilo īpašību dēļ, tai piemita augsta lieces izturība, kas bija īpaši nozīmīga ieroču ražošanā. Lai pagatavotu lokus, piemēram, angļu garos lokus, Austrijā izcirta veselas īvju plantācijas. Vezumnieki šo koku sugu necieta, jo viņu darba zirgi dažkārt gāja bojā, apēdot īvju indīgos augļus.

Kopsavilkums

Par mežu izmantošanas sekām pēc viduslaiku beigām var secināt — daudzas vienlaidu mežu teritorijas tika lielā mērā izpostītas, lai, izcērtot kokus, iegūtu malku kurināšanai. Šīs darbības ietekme bija jūtama pat attālākajās mežu teritorijās. Palika ainavas, kurās postījumu pēdas samanāmas joprojām, piemēram, kailās kalnu kores, purvi un pašreizējais koku sugu sastāvs Eiropas mežos.

Neatgriezeniskā mežu platību sarukšana izraisīja augsnes eroziju, kas skāra arī lauksaimniecībai noderīgu zemi: tieši šī iemesla dēļ cilvēki attiecīgās teritorijas pameta. Erozija izraisīja resursu trūkumu, kas bija īpaši jūtams kara laikā. Ņemot vērā pārmērīgas mežu izmantošanas postošo ietekmi, zemju īpašnieki ieviesa oficiālus noteikumus meža platību izmantošanai, kā piemēru var minēt 1579. gada Hohenlohes mežu likumu.

Koksnes deficīts

Koksnes deficīts (Holznot) ir nenovēršams vai jau esošs akūts koksnes kā izejmateriāla trūkums, kas ir bijis aktuāls kopš 16. gadsimta. Tā kā skujkoku meži dabiski atjaunojas tikai ar grūtībām, viduslaikos sekmīgi tika mēģināts stādīt skujkokus.

Liels daudzums koksnes bija nepieciešams kā energoresurss gan privātajām mājsaimniecībām, gan agrīnajai rūpnieciskajai ražošanai, piemēram, stikla ražošanai, ādas miecēšanai, kvēpu ieguvei un kalnrūpniecībai (šahtu balstu konstrukcijām).

Švarcvaldē, sasienot kopā lielu daudzumu apaļkoku, tika veidoti plosti, kas pēc tam tika eksportēti uz Nīderlandi, kur koks bija nepieciešams kuģubūvē. Zemnieki pārtērēja meža resursus gadsimtiem ilgi, ganot mājlopus meža ganībās un iegūstot salmus. 18. gadsimta beigās Vācijā mežu vairs tikpat kā nebija (informācija par atmežošanu). Laika gaitā koksne kļuva par tādu retumu, ka ziemā sētas mietus, trepes un citus koka priekšmetus, bez kuriem īslaicīgi varēja iztikt, sadedzināja malkas vietā.

Mūsdienas

Mūsdienu Vācijā mednieki maksā nodevas zemes īpašniekam, kā mežā vēlas medīt. Šīs izmaksas tiek segtas, arī izmantojot vai pārdodot gaļu vai kažokādas no nomedītajiem dzīvniekiem. Centrāleiropā īpaši nepieciešamas ir briežu medības lielo gaļēdāju trūkuma dēļ. Bez cilvēku iejaukšanās atsevišķas augu sugas tiktu iznīcinātas selektīvās barošanās dēļ, kas jau šobrīd nopietni apdraud dažas sugas. Līdzīgi, lielā briežu blīvuma dēļ ir apgrūtināta ekoloģiskas mežu apsaimniekošanas ieviešana, ko šobrīd cenšas piemērot ne tikai viendabīgām audzēm, bet arī jauktu koku mežiem. Salīdzinoši trauslākā egle nereti saskaras ar grūtībām atjaunošanās procesa laikā lielā daļā vietu, kur agrāk iestādītas to audzes.

Tipiski saimnieciskās nozīmes mežu veidi Eiropā

Saimnieciskas nozīmes mežus mūsdienās var iedalīt dažādos veidos, lai gan mūsdienu mežsaimniecības nozares dēļ vairākumam cilvēku prātā nāk tikai cērtama vecuma audzes. Iespējamie veidi ir šādi:

• Dižmežs (Kernwachs) ar vienu dižkoku stāvu. [4]

— Viena vecuma mežs

— Dažādvecuma mežs (Plenterwald)

• Jauns mežs jeb atvasājs [4], vai atvasāju mežs

— Līdzīgi kā cirsmas (Hauwald [4]), senāks meža izmantošanas veids. Lapu koki ik pēc 15–30 gadiem tika nocirsti līdz celmam, tas ir, 30–50 centimetrus no zemes. Koksni izmantoja galvenokārt apkurei vai kokogļu ražošanai. Šie lapu koki (liepas un lazdas) spēj ataugt no celma un pēc 15 vai vairāk gadiem tos atkal var cirst. Tādējādi, no celma izaugot arvien jaunām atvasēm, koki kļuva kupli — ar vairākiem dzinumiem no katra celma. Šādas cirsmas piemēru vēl šodien var aplūkot Lindholcā, Havelland Luch.

• Vidēja vecuma mežs ar diviem stāviem [4], kas ir pārejas posms starp dižmežu un jaunu mežu

• Ganību mežu masīvs (Hutewald vai Hudewald) vai ganību mežs, kas ir sens meža izmantošanas veids, līdzīgi kā meža lauksaimniecības zeme (Waldäcker) vai meža lauks, ir kombinēts saimniecības veids, kas apvieno lauksaimniecības un mežkopības elementus.

• Vēl var pieminēt vairākus nu jau novecojušus izmantojuma veidus, piemēram, bērzu birzēm līdzīgas audzes tāss iegūšanai (Lohwald), kas bija raksturīgi tikai atsevišķiem reģioniem.

*tulkojums no vācu valodas
Sākums: https://www.zemeunvalsts.lv/viduseiropas-mezu-vesture-vacijas-mezi-sakums-
https://www.zemeunvalsts.lv/viduseiropas-mezu-vesture-vacijas-mezi-turpinajums-
4. Zeno: Lexikoneintrag zu »Zeidelweide«. Pierer's Universal-Lexikon, Band 19. Altenburg 1865, ... Abgerufen am 5. August 2019.