Uz to “brīnišķīgo pagātni”, kuras patieso tēlu vāca kopā un parādīja visā skaistumā vēsturnieki, cilvēktiesību aizstāvji un vienkāršie pilsoņi, kuri nebija vienaldzīgi, un nepavisam ne katrā ziņā bija represēto pēcteči. Viņi rūpīgi krāja liecības par padomju varas, komunistiskās varas noziegumiem, lai šie noziegumi nekad vairs neatkārtotos. Vara, kas sen vairs nav ne padomju, ne komunistiska, atbildēja viennozīmīgi: “Varam atkārtot.”

(...)

Neapšaubāmi, “Memoriāls” tikai ar savu pastāvēšanu vien kaitināja Putinu. Atkal un atkal atgādinot par lomu, kāda valsts vēsturē bija kantorim, kurā viņš bija izveidojies, no kurienes bija sācis kāpienu uz varas virsotni. Starp citu, ne pateicoties kantorim. Pašreizējais Krievijas prezidents, kurš nožēlo “dižās valsts” sabrukumu, pavisam aizmirsis, ka tāda karjeras lidojuma iespējamība tajā valstī viņam ne tikai nebūtu bijusi tuvu, bet būtu līdzinājusies nullei. Būdams tikai prorektora palīgs lai arī otrajā nozīmīgākajā universitātē valstī, lai arī palicis VDK štata līdzstrādnieks, visai iespējams, no šī amata arī būtu devies pensijā audzēt gurķus mazdārziņā. Varbūt – vecums to ļāva – būtu pakāpies vēl par pāris pakāpieniem, bet ne augstāk. Un pensija viņam būtu bijusi visparastākā, kāda paredzēta atvaļinātam apakšpulkvedim. Nepavisam ne personālā, pat ne republikas nozīmes.