Daudzi zinās dziesmu "Meita gāja uz avotu, zaļa krūze rociņā". Tas ir tāds stereotips, ka līdz pat jaunākajiem laikiem meitas ūdeni stiepušas no upes, ezera, avota vai akas. Visus "zinātājus" nāksies sarūgtināt, jo jau 19. gadsimta beigās ļoti daudzās latviešu zemnieku saimniecībās bija ūdensvadi. Tie nebija čuguna vai dzelzs, bet gan izgatavoti no koka caurulēm, kas izurbtas un savienotas cita citai galā.