Mūsu dzimtā Eiropa, kas faktiski pati piedzima 1945. gadā no tās gadu desmitiem ilgušā pilsoņu kara drupām, ir kā novecojošs cilvēks, kurš, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, ir tendēts uz mierinošiem un pašmierinošiem mītiem. Atšķirībā no paaudzes, kas vadīja Eiropu Aukstā kara laikā un kas bija piedzīvojusi Eiropas lielos satricinājumus, un saprata varu un tās nozīmi, politiķu paaudze, kas vadīja Eiropu pēckara desmitgadēs (tās “tīrākais” paraugs ir savulaik slavētā un tagad peltā Angela Merkele) – bija pirmā, kas pilnībā apguva pēc 1945. gada veidojušos un nostiprinājušos Eiropas vērtību sistēmu.

(...)

Tuvajos Austrumos, Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā pat itin tuvi Amerikas sabiedrotie joprojām ar prieku tirgojas ar Krieviju, strīdu risināšanu nodod Ķīnas arbitrāžai, uzskatot Ukrainas karu par tālu Eiropas pierobežas kautiņu, kas nav saistīts ar viņu interesēm, un Amerikas globālā policista lomu par zudušu vēsturē. Tikai tagad ES līderi, piemēram, tās galvenais diplomāts Žozeps Borrels Fontels (Josep Borrell Fontelles), ir spējīgi apjaust, ka “daudzas valstis Ķīnas ģeopolitisko ietekmi uzskata par pretsvaru Rietumiem, tostarp, arī Eiropai. Tās centīsies nostiprināt savas manevrēšanas iespējas, neizvēloties nevienu no pusēm”. Tādējādi Eiropā notiekošais karš palīdz iezīmēt Eiropas civilizācijas telpas robežas, ko parāda solidaritāte ar Ukrainu. Gadu desmitiem ilgi Eiropas līderi paši sev glaimoja, ka viņu morālais pasaules redzējums ir universāls un vēstures liktenis tieši viņiem paredzējis pārveidot pasauli. Tā vietā Eiropas vērtības un intereses atklājas kā izteikti provinciālas: tikai vienas (turklāt, vājas) civilizācijas paražas un pieņēmumi.

(...)

Pasaules konsolidācija kontinentālajās impērijās tikai sākās. Politiskā morāle šajā situācijā nav aktuāla: Eiropas iekarošana un pēckara sadalīšana divās konkurējošās nometnēs bija tikai Amerikas un Padomju Savienības milzīgās rūpnieciskās ražošanas un bagātīgo izejvielu, kas tika iegūtas no nežēlīgas teritoriālās ekspansijas un genocīda iepriekšējos gadsimtos un kas ļāva tām “pabarot” savas fabrikas, produkts.

Jauda plūst caur miljoniem rūpnīcu skursteņu, un gan “kovids”, gan karš Ukrainā ir atklājuši Eiropas bezrūpīgajiem un aplamajiem valdniekiem, cik vāja pati sev ir ļāvusi kļūt mūsu Eiropa. Abas krīzes ir beidzot pielikušas punktu šim trauslajam, pašapmierinātajam “večukam”, 1945. gadā dzimušajai pasaulei: viss politiskās avatāres Angelas Merkeles pasaules redzējums tagad ir noraidīts, pat ja vēl tam nav pilnībā noformēts aizstājējs. Vispirms bija divas konkurējošas impērijas, tad viens neapstrīdams hegemons, un tagad uz vēstures skatuves ir virkne potenciālo pretendentu. Eiropas līderi ar novēlošanos saprot, ka, ja Eiropa nespēs sevi aizsargāt un nodrošināt, tad, kā brīdināja E. Makrons, “Eiropa izzudīs”.
Viss raksts: https://unherd.com/2023/05/boomer-europe-is-dying/?=frlh