Krievijas izraisītā krīze enerģētikā veicina piesardzīgāku attieksmi pret virzīšanos prom no t.s. fosilās enerģētikas.

28. oktobra pēcpusdienā – tātad tikai dažas dienas pirms jaunās, 14. Saeimas pirmās sēdes 1. novembrī – pašreizējais un iespējamais nākamās valdības vadītājs publiskajos izteikumos bija samērā ass: politisko partiju apvienība “Apvienotais saraksts” (AS) joprojām iebilst pret Vides un enerģētikas ministrijas izveidi, savukārt, ja vienošanos par tās izveidi “nevarēsim panākt, šī koalīcija un nākamā valdība nevarētu tapt”.

Pieļauju, ka daļai sabiedrības tik lielas nozīmes piešķiršana vienas ministrijas izveidei (vai neizveidei) var raisīt neizpratni. Koalīcijas tapšana “nepaklupa” jautājumā par “Progresīvo” (ne)iekļaušanu nākamajā valdībā un nu “paklups” jautājumā par vienu ministriju?

Man šķiet, ka te būtu nepieciešams iezīmēt plašāku kontekstu. Tradicionāli Latvijā izpildvarā ir viena “superministrija” – Finanšu. Savukārt enerģētikas jautājumi it kā bijuši Ekonomikas ministrijas ziņā, sava teikšana tajos bijusi arī citām ministrijām un struktūrām (piemēram, Vides un reģionālās attīstības ministrijai). Un, tēlaini izsakoties, līdz 2022. gada 24. februārim nedaudz paviršā attieksme pret enerģētiku nevienam lielas galvassāpes neradīja – bija prognozējamas dabasgāzes piegādes, bija zināmas saistības t.s. zaļās enerģētikas jomā, kaut kādi skandāli un skandāliņi saistībā ar iepirkumiem un valsts aktīvu pārvaldību, tomēr kopumā viss pašmāju “normas” robežās. Nu ir skaidrs, ka enerģētikas politika ir – un pārskatāmā nākotnē būs – gandrīz tikpat svarīga kā Finanšu ministrijas kontrolēšana.