Latvijai vajag ambiciozu mērķi, kas pārsteigtu pasauli, un kāpēc, lai valsti (70-75% teritorijas) nepārvērstu par vienu vienīgu rezervātu, tādējādi izbeigtu dabas draugu un «alkatīgo» mežsaimnieku un lauksaimnieku argumentu kaujas gan tieši, gan arī netieši Latvijas un Eiropas Savienības struktūrās, vēl vairāk par bezjēdzīgām padarot būtībā tukšos strīdus par kādu jaunu aizsargājamo teritoriju noteikšanu.

Visa progresīvā pasaule ceļas un krīt par dabas aizsardzību, iestājas par klimata pārmaiņu ierobežošanu, vienā vārdā sakot- par zaļāku dzīvesveidu, kas būtu maksimāli draudzīgs tai pašai dabai.
Latvija no šī pasaules trenda, atvainojiet, modes kliedziena, nevar un NEDRĪKST atpalikt, tāpēc ir steidzami vajadzīga rīcības programma, ko un kā darīt, lai mūsu valsti ievērotu ne tikai daži, bet visa progresīvā cilvēce. Un te ar pašmāju aktīvistu jebkādām aktivitātēm par to, ka kaut ko nedrīkst cirst un kaut ko nevajag cirst nepietiks. Vajadzīgas ir jaunas, svaigas idejas, no kuru īstenošanas aizrautos elpa un Latvija kļūtu par paraugu visai pasaulei.
Latvija jau ir viena no tām valstīm pasaulē, kura sekmīgi «atbrīvojas» no dabas vislielākā kaitnieka - cilvēka. Ja var ticēt masu mediju skribentu publicētajiem datiem, tad, lai arī deviņdesmito gadu sākumā Latviju neskāra ne karadarbība, nedz dabas un tehnogēnas katastrofas, tomēr iedzīvotāju skaits «kusa» gluži kā kara laikā un kopumā pēdējo 27 gadu laikā šī teritorija ir zaudējusi tikpat vai vēl vairāk cilvēku kā pirmā pasaules kara laikā – 700 000. Skaitļi ir šokējoši. Nav jau brīnums, ja pēc ANO datiem (2000.g. – 2.384 milj., bet 2017.g.– 1,95 milj.) Latvija ir viena no līderēm savu iedzīvotāju «pazaudēšanā» - par 18,22%, var jau secināta, ka Lietuva (2000.g. – 3.502 milj., bet 2017.g.– 2.890 milj.) ir gājusi līdzīgu ceļu, jo kritums ir par 17,46% savukārt Igaunija (2000.g. – 1.334 milj., bet 2017.g.– 1,309 milj.) gājusi citu ceļu, jo tā iedzīvotāju skaita kritums ir tikai 6,4%. Protams, rēķinot absolūtos skaitļos dzīvā spēka zaudējums salīdzinājumā, piemēram, Krievijā pazaudētajiem 3,3 miljoniem nav milzīgs, taču, rēķinot procentuālā izteiksmē pret kopējo iedzīvotāju skaitu, tie ir iespaidīgi. Arī ANO aplēses liecina, ka Latvijā iedzīvotāju skaits turpinās samazināties un 2050. gadā būs tikai ap 1,6 miljoniem. Ja avīžniekiem ir taisnība, tad jau Latvija ir uz pareizā ceļa.

Dzīvās dabas aizstāvjiem, redzot šādu ainu, vajadzētu vismaz aplaudēt un Latvijas valsts vadītājiem un politisko partiju līderiem piešķirt visa veida ordeņus, medaļas, diplomus un visāda veida pārējās pateicības. BET tā vietā dzirdams par negausīgajiem mežu īpašniekiem, kuri gribēja «atņemt» izņēmuma statusu priedei Baltijas jūras piekrastes joslā no 300m līdz 5 km. Dabas draugi ne tikai nosargāja izņēmuma statusu priedei šajā joslā (kailcirtes līdz 0,2ha) , nevis kā egļu, bērzu audzēm, kur atļautais maksimālais kailcirtes lielumus ir līdz 2 ha, bet pat spēja panākt, ka mežsaimnieki paši «atsakās» no šī idejas tālākas «bīdīšanas». Uzvara. Neapšaubāmi uzvara un pierādījums, ko spēj dabas draugi vienotā frontē strādājot. Lai tie mežu īpašnieki dzīvo mierīgi un daudz «neklepo», jo kā zināms tautas gudrība saka: daudz gribi, maz dabūsi.
Vēl jau pērnā gada nedabīgi slapjais rudens un gada nogale «uzskrūvēja» koksnes cenas kosmiskos augstumos, bet daudzos mežos iegūti ciršanas biļeti materializēt tieši slapjuma dēļ nevarēja un negausīgie mežu īpašnieki metās nocirst milzīgas kilometriem un varbūt pat desmitiem kilometru garumā joslas gar ceļiem. Rezultātā cilvēkam, kurš ar auto pārvietojas no punkta A uz punktu B, rodas sajūta: visu nocirtuši, un šīs savas sajūtas tiek ievietotas visa veida medijos. Pilsētnieki, kuru saikne ar laukiem jau ir «pārtrūkusi» sašutums — izskats briesmīgs, labas sēņu vai ogu vietas ir nograutas, klusām skan pat idejas par liegumu cirst mežus gar ceļiem. Tā vien šķiet, ka šie pasākumi Latvijai nodarījuši milzīgu kaitējumu, un kaut kādu tur zinātnieku teksti par atzinumiem, ka šajā teritorijā mežu platības pēdējo 30 gadu un arī pēdējo 70- 80 gadu laikā ir ne tikai pieaugušas, nav vērā ņemami. Var jau smīnēt un šiem zinīšiem lūgt nosaukt vēl kādas piecas valstis pasaulē, kur meža platības ir dubultojušās, pēdējo, teiksim 50 gadu laikā.

Mums gan šajā jomā vēl ir kur augt, un principā arī no tiem 48%, kas nav mežu platības vēl noteikti varam pārvērst par mežu un pēc gadiem 20- 30 varēsim lepni sacīt, ka Latvija ir zeme, kur meži aizņem, teiksim, 70% no visas teritorijas. Un lai laime būtu pilnīga, un uzvaru «apmežošanas čempionātā» neviens nevarētu apdraudēt, tad nebūtu par ļaunu visas mežaudzes, kuras vecākas, teiksim, par gadiem 10, ieskaitīt kā aizsargājamas. Vai vēl labāk- piešķirt tām dabas krātuves statusu un lai pavisam atsistu vēlmi visādiem negausīgiem saimnieķeļiem ar zāģi vai cirvi vazāties pa šiem mežiem tos pasludināt par rezervātu. Savukārt tiem cilvēkiem, kuri paliktu dzīvot rezervātā, varētu atcelt nekustamā īpašuma nodokli un vienlaikus, lai dabai nedod neradītu kādu kaitējumu atļaut veikt saimniecisko darbību ar senču metodēm. To noteikti ievērotu un atzīmētu visas pasaules progresīvā cilvēce un jo īpaši ciešus rokas spiedienus un brašas uzslavas mūsu valsts vadītāji varētu saņemtu no pašiem, pašiem viedākajiem pasaules mēroga dabas aizstāvjiem. Un kas gan vēl labāks varētu būt par šādu atzinību. Varētu taču sniegt konsultācijas potenciālajiem šī ceļa uzsācējiem ne tikai par to kā salīdzinoši ātri bez plintes aiz muguras atbrīvot teritoriju no dabai nedraudzīgajiem cilvēkiem, bet arī teju vai visu valsti pārvērst par paradīzi – rezervātu. Galu galā- taču arī ārvalstu tūristiem būtu ko redzēt, ja jau Āzijas un Āfrikas valstis baltos ceļotājus ved uz vietām, kur cilvēki dzīvo pēc sentēvu metodēm un receptēm, tad kāpēc lai šamējie negribētu redzēt, kā tas ir. Un varbūt par nelielu, bet taisnīgu samaksu ārvalstu tūristi varētu paši pamēģināt, kā strādāt un iegūt pārtiku ar sentēvu metodēm. Un, ja tie tūristi, kuriem koks un vēl vairāk putniņš, mušiņa un tārpiņš ir eksotika un vienlaikus milzīga dabas bagātība, bariem dodas pie mums, tad jau arī varēs izbeigt tos tekstus par kādu tur investīciju trūkumu un iztrūkumu valsts makā slimnīcām, ceļiem un sazin vēl kam. Latvija kā rezervāts – unikāls eksperiments pasaules mērogā un visi būs laimīgi, izņemot, protams, zemes īpašniekus. Teiksiet -nereāla ideja un es durvīs galvu saspiedis, bet kurš tad prognozēja, ka ar mežu klāto zemju platību apmērs sasniegs 52%, ja savulaik bija vien 25- 27%? Vajag tikai gribēt. Un nav ko īdēt par kādām tur bažām pazaudētām darba vietām kokcirtēju vai dēļu zāģētāju biznesā. Dabas kaitnieku naudu, tāpat kā nerezidendu naudu Latvijā nevajag un jo tās mazāk, jo visiem labāk.