Latvijas tuvāko gadu būtiskākie izaicinājumi būs gan ārējā, gan iekšējā drošība un ekonomiskā situācija, priekšvēlēšanu laikā politiķiem jābūt atbildīgiem par saviem solījumiem, lai tie neveicinātu jau tā augsto inflāciju.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Valsts prezidents Egils Levits Valsts prezidents uzskata, ka straujā tehnoloģiju attīstības laikmetā ir nepieciešami būtiski ieguldījumi zinātnē un izglītībā, bet rezultāti būs tikai pēc vairākiem gadiem. Patlaban dzīvojam no tiem ieguldījumiem, kuri tika veikti pirms 5 vai 10 gadiem.

Ja savulaik zinātnē un tehnoloģijās būtu ieguldīts vairāk, tad šodien būtu daudz labākā situācijā. Izglītība un zinātne ir tās jomas, kurās ir jāinvestē, apzinoties, ka rezultāti būs tikai pēc 5 vai 10 gadiem.

Kas ir būtiskākie izaicinājumi Latvijai 2022.-2025. gadam?

Šogad un nākamajos trijos gados Latvijai redzu divus galvenos izaicinājumus: drošība – gan ārējā, gan iekšējā – un ekonomiskā situācija. Nenoliedzami, ka pašreizējā sarežģītajā situācijā, kurā ir nedrošība, ekonomikas perspektīvas ir grūti paredzamas.

Vai redzat kādus risinājumus minēto izaicinājumu sekmīgai pārvarēšanai? Krievijas iebrukums Ukrainā visā pasaulē ir mainījis starptautisko situāciju gan drošības, gan ekonomiskajā sfērā. Latvija nevar mainīt situāciju pasaulē, bet tā ietekmēs situāciju mūsu valstī.

Rezultātā Latvijā rodas jauni izaicinājumi, un loģisks ir jautājums, kā ar tiem spēsim tikt galā. Drošības kontekstā Latvijas balsts ir pašu investīcijas ārējā drošībā – Nacionālajos bruņotajos spēkos, kas kopš 2014. gada (kad Krievija īstenoja Krimas aneksiju un aizsāka karu Donbasā) ir būtiski uzlabojuši savas kaujas spējas, palielinot personālu, papildinot bruņojumu komplektā ar profesionālo apmācību.Lai arī Latvijas sabiedrotie atzīst Latvijas bruņoto spēku profesionalitātes augsto līmeni salīdzinājumā ar citām NATO dalībvalstīm, tomēr arī perspektīvā ir jāturpina investēt bruņotajos spēkos, lai paaugstinātu to kaujas spējas. NATO sabiedrotie jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir ievērojami palielinājuši karavīru skaitu, kas atrodas Latvijā, bet vēlamies, lai šī kontingenta sastāvs būtu vēl lielāks. Latvija piedalās jaunās NATO aizsardzības koncepcijas izstrādē, kas tiks pieņemta 30. jūnijā Madrides samita laikā. Bukarestes tikšanās laikā NATO austrumu bloka deviņu valstu – Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Ungārijas, Slovākijas, Rumānijas, Bulgārijas – vadītāji secināja, ka mums ir vienādas intereses, proti, stiprināt šo flangu, ko arī pārstāvēsim Madridē. NATO visspēcīgākajam dalībniekam – ASV – ir sapratne par šo nepieciešamību, jo šķiet, ka Krievijas agresīvā ideoloģija ir uz ilgu laiku. Ir jāorientējas uz to, ka līdzās ir agresīva Krievija ar imperiālistisku ideoloģiju un tā ir jāattur no tālākās agresijas. Atturēšana nozīmē būt politiski un militāri stipriem un vienlaikus būt gataviem šo spēku vajadzības gadījumā pielietot, un tas ir jāpadara skaidrs arī Maskavai – jebkura veida agresija pret jebkuru NATO dalībvalsti beigsies ar Krievijas sagrāvi.

Diemžēl otra drošības daļa – iekšējā drošība – ir tā sfēra, kurā nav tikušas veiktas būtiskas investīcijas. Diemžēl ilgu laiku novārtā ir bijusi atstāta robežsardze, Valsts policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Iekšējai drošībai tuvākajos gados ir jāpievelkas līdz Nacionālo bruņoto spēku līmenim. Lai to sasniegtu, šādam mērķim ir jāatspoguļojas arī valsts budžetā. Tam būs nepieciešams finansējums visos iekšējās drošības dienestos, kas nebūt nav tādā līmenī, kādā pašlaik ir Nacionālie bruņotie spēki.

Lai būtu nauda, ko investēt drošībā, ir nepieciešama spēcīga ekonomika!

Visu pasauli piemeklējusi ekonomiskā nedrošība, jo neviens nezina, kā situācija attīstīsies. Nedroša ir ne tikai pasaules globālā, bet arī Eiropas Savienības un eirozonas ekonomiskā situācija.

Jādomā, kā reaģēt uz jaunajiem īstermiņa izaicinājumiem – nepieredzēti augstu inflāciju, kura ļoti strauji uzauga dažos mēnešos, ekonomikas sabremzēšanos (kur viena no problēmām ir globālo piegāžu ķēdēs). Latvija ir cieši iesaistīta un nevar aiztaisīt robežas, un dzīvot neatkarīgi no pārējās pasaules.

Jādomā, ko Latvija varētu darīt, lai no šīs situācijas spētu iziet ar sausām vai iespējami sausākām kājām. Ir vairāki virzieni, kuros valdība jau strādā – mērķēts atbalsts mazus ienākumus saņemošajiem iedzīvotājiem, kurus vissāpīgāk skars energoresursu (apkures) sadārdzinājums. Šo risinājumu uzskatu par labāko iespējamo, jo helikoptera nauda – izdalām visiem – nav labākais. Nenoliedzami, ka mērķēts atbalsts ir ar sarežģītu menedžmentu, bet citādi tas nesasniedz mērķi. Par to, ka ir nepieciešams šādu mērķēta atbalsta sistēmu izveidot, ir runāts jau iepriekš – pandēmijas laikā, diemžēl tās radīšana ir iekavējusies. Tas ir neizdarīts mājasdarbs, kas jāizpilda, cik vien ātri iespējams. Atbalsts visiem veicina nevienlīdzību un vēl jo vairāk, ja Eiropas Komisijas un citi lietpratēji atzīst, ka Latvijas sociālo pabalstu sistēma ir nevis nevienlīdzību mazinoša, bet gan veicinoša. Labklājības ministrs jau ir iesniedzis savus priekšlikumus (kopumā 14) valdībā, un viens no tiem ir mērķēts atbalsts mājsaimniecībām. Tagad Ministru kabinetam būs jālemj, kā rīkoties tālāk. Esmu drošs, ka šāda – mērķēta – atbalsta sistēma tiks akceptēta, lai iedzīvotāji varētu ar to rēķināties.

Valdība ir mācījusies no Covid-19 krīzes un jau savlaicīgi būs izveidojusi sistēmu, lai rudenī, kad apkures cenas būs būtiski pieaugušas, spētu adekvāti rīkoties un palīdzēt tiem, kuriem attiecīga palīdzība nepieciešama.

Vai priekšvēlēšanu laikā inflāciju vispār iespējams iegrožot?

Attiecībā uz inflāciju – jo īpaši priekšvēlēšanu laikā ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Atceroties spārnoto teicienu ”Kā var nesolīt!”, var nonākt situācijā, kad tie solījumi ir grūti izpildāmi vai arī īstenojami, tikai palielinot inflāciju. Šajā pozīcijā partijām, kuras cer iekļūt nākamajā Saeimā un veidot valdību, ir jābūt iekšējai disciplīnai. Biedējošs piemērs ir no laika pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām, kad, kamēr nebija izveidota jauna valdība, tika pieņemti dažādi likumi ar dažādiem solījumiem, kurus pēc tam bija ļoti grūti izpildīt. Ceru, ka partijas, kuras būs atbildīgas, nedos tādus solījumus, kas strauji veicinās inflāciju. Latvija ir eirozonas valsts, un nevienai valdībai nav precīzu instrumentu, kā mazināt inflāciju, tādi rīki ir Eiropas Centrālajai bankai. Inflācija ir liels izaicinājums. Eiropas Centrālā banka ir devusi signālus, ka jūlijā paaugstinās procentu likmi, kas ir nebijis pasākums daudzu pēdējo gadu laikā, tādējādi veiks pretdarbības pret inflāciju.

Bet, kā iespējams, ka eirozonas valstī Vācijā inflācija ir 8,9%, bet eirozonas valstī Latvijā – 16,4%?

Atbildīgajām iestādēm jāseko līdzi situācijai un jāanalizē, kādi pasākumi visefektīvāk ierobežotu inflāciju un kas ir mums atbilstošākie. Latvija pašlaik atrodas bīstamā – pirmsvēlēšanu – laikā, kad ir tieksme kaut ko solīt. Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka savā intervijā ir norādījusi uz virkni problēmu un to iespējamajiem risinājumiem. Valdībai ļoti rūpīgi jāraugās un jāvērtē iespējamie risinājumi.

Lai sniegtu kādus atbalsta pasākumus, valdībai naudas budžetā nebūs, un vienīgais risinājums ir tikai papildu aizņēmums!

Tāpēc jau uzsveru, ka pašreizējā situācijā ir ārkārtīgi svarīga un nepieciešama politiķu atbildība un disciplīna, jo īpaši no tām partijām, kurām ir izredzes pārvarēt 5% barjeru nākamās Saeimas vēlēšanās un kuras ar lielu varbūtību varētu būt valdību veidojošas koalīcijas sastāvā. Ja politiķi pirms vēlēšanām neapdomīgi solīs, tad pēc tam pašiem tas būs jāīsteno. Ceru, ka būs atbildīga rīcība no politiķiem, no pašreizējo un arī potenciāli nākamo valdību veidojošajām koalīcijas partijām.

Kā padarīt politiķus tālredzīgākus, domājošus ilgtermiņā?

Latvijā diemžēl tipiska situācija, ka dienaskārtībā ir tikai īstermiņa risinājumi, kas uzreiz sola vai dod rezultātu, piemēram, tautas nomierināšana ar tiem pašiem pabalstiem, taču problēmas netiek risinātas pēc būtības, domājot ilgtermiņā.

Politiskas kultūras problēma Latvijā nav jaunums, taču situācija lēnām uzlabojas salīdzinājumā ar situāciju, kāda tā bija pirms 20, 10 vai pat pieciem gadiem. Par to liecina kaut vai tas fakts, ka pirmo reizi Latvijas vēsturē pašreizējā valdība ar nelielām izmaiņām būs nostrādājusi visu šīs Saeimas sasaukuma ciklu. Tas rāda paaugstinātu briedumu, kaut arī vēl ne tādu, kāds būtu vēlams. Vienlaikus jāveicina ilgtermiņa domāšana, kas vēl joprojām nav attīstīta tā, kā tai vajadzētu būt. Respektīvi, šodien ieguldīt tur, kur augļi būs pēc vairākiem – 5-10 – gadiem, tātad jau citas Saeimas laikā. Straujajā tehnoloģiju attīstības laikmetā ir nepieciešami būtiski ieguldījumi zinātnē un izglītībā, labi zinot, ka rezultāti būs tikai pēc vairākiem gadiem. Patlaban dzīvojam no tiem ieguldījumiem, kuri tika veikti pirms 5 vai 10 gadiem. Ja savulaik zinātnē un tehnoloģijās būtu ieguldīts vairāk, tad šodien būtu daudz labākā situācijā.

Izglītība un zinātne ir tās jomas, kurās ir jāinvestē, apzinoties, ka rezultāti būs pēc gadiem. Ir nepieciešams arī uzlabot valsts pārvaldi, tās struktūru. Mums joprojām ir klasiskā valsts pārvaldība, kur viena ministrija atbild par visu nozari, bet modernā sabiedrībā ir ļoti daudz starpnozaru jautājumu, piemēram, digitalizācija, par ko tagad īsti neviens neatbild. Pašlaik ir aktuāls ES zaļais kurss, bet kompleksi par to Latvijā nav neviena atbildīgā, katra ministrija kaut ko dara, bet to koordinēt ir ļoti grūti un lēni. Tāpēc mans priekšlikums ir valdības struktūru papildināt ar valsts ministriem, cilvēkiem ar speciāliem uzdevumiem, kā arī ar Valsts padomi, kur varētu konsultēties par ilgtspējas jautājumiem, par kuriem daudz runā, bet maz dara. Par Valsts padomi pirmo reizi rakstīju jau 2005. gadā, bet joprojām politiķu vidū šai idejai nav atbalsta. Šajā Saeimā iesniegt attiecīgu likumprojektu ir diezgan bezcerīgi, tāpēc to varētu iesniegt jaunā sasaukuma Saeimai, pirms tam organizējot jaunievēlētajiem deputātiem konferenci par Valsts padomi.

Kāds būtu jūsu novēlējums Latvijas uzņēmējiem?

Katra krīze, ja to labi izmanto, ir arī zināma iespēja. Pašlaik ir lielas grūtības mūsu tautsaimniecībai un uzņēmējiem. Situācijā, kad ūdens smeļas mutē, kaut kas tiek izdomāts, un šādu produktīvu fantāziju, kas noved pie kvantitatīva lēciena, novēlu šajā neskaidrajā situācijā. Arī Covid-19 pandēmijā bija uzņēmumi, kuriem bija grūti un kas neizturēja, taču bija arī tādi uzņēmumi, kuri īstenoja izaugsmi.

Valsts prezidenta Egila Levita atziņas, uzrunājot Saeimu:

* Izvēloties nākamās valdības Ministru prezidentu, es rūpīgi vērtēšu, vai kandidāts piedāvā konkrētu, saprātīgu rīcībpolitiku, kas Latviju padara drošāku un krīzēs izturīgāku.

* Arī Latvijas enerģētiskā pietiekamība ir drošības jautājums. Šobrīd valdība trauksmes režīmā strādā pie tā, lai aizstātu Krievijas gāzi. Tas ir pareizi. Bet ir nepiedodami ilgi zaudēts laiks, vilcinot vēja, saules, biomasas un citu alternatīvo resursu izmantošanu valsts energoapgādē. Tāpēc nav ticis pieņemts tālredzīgs lēmums uzbūvēt savu sašķidrinātās gāzes termināli, kaut gan diskusijas par to ir bijušas.

* Šie iepriekšējie lēmumi jeb precīzāk – lēmumu nepieņemšana – tagad mūsu enerģētikas krīzi padara vēl smagāku. Tāpat nav pieļaujams, ka vēja parku investoriem jāmaldās birokrātiskos labirintos, jācīnās ar administratīviem šķēršļiem, pat jātiesājas, lai varētu ražot mums tik nepieciešamo enerģiju.

* Līdzšinējā sociālā atbalsta sistēma ir dārga un neefektīva. To ir atzinuši arī starptautiskie eksperti. Tā nav kalpojusi nevienlīdzības mazināšanai, kas Latvijā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā. Mērķēta sociālā atbalsta sistēma ir nepieciešama energokrīzes laikā. Taču vienlaikus tā ir neatliekama strukturāla reforma, lai ilgtermiņā mazinātu nevienlīdzību. Šādai sistēmai ir jāsāk darboties jau šoruden.

* Latvija savā attīstībā jau ilgstoši atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. Ar gadiem šī distance palielinās. To rāda skaitļi: pēc pirktspējas paritātes Lietuva ir 15. vietā Eiropas Savienībā, Igaunija – 17. vietā, bet Latvija – 23. vietā, tātad 5. vietā no beigām. Šeit ir tieši strukturālas reformas, kas nav veiktas.

* Es varu nosaukt problēmas, kas kavē Latvijas attīstību un kas liek mums atpalikt salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Un tās ir: administratīvie šķēršļi investīciju ienākšanai, nepietiekams finansējums pētniecībai un zinātnei, kas mazina eksportspēju, neefektīva darbaspēka pārkvalifikācijas sistēma un kvalificēta darbaspēka trūkums, neattīstīta mājokļu politika, kas neveicina darbaspēka mobilitāti, nepietiekama kredītu pieejamība, tautsaimniecības attīstību neveicinoša nodokļu sistēma.

* Valsts pārvaldes digitalizācijā ir ieguldīti miljoni. Informācija glabājas 180 dažādos digitalizētos reģistros, bet kopīga automatizēta datu lietošana nenotiek. Lai divas vai vairākas valsts iestādes apmainītos ar datiem vai izmantotu viena otras datu bāzi, ir teju nepieciešams veikt izmaiņas likumā. Vēl joprojām pašvaldības sociālajam dienestam nepieciešamos datus vairumā gadījumu apstrādā manuāli. Tā nedrīkst turpināties.

* Valsts digitālā pārvaldība nākamajai valdībai un nākamajai Saeimai ir jāpārveido tā, lai tā kalpotu sabiedrībai – ērti, efektīvi un visiem pieejami. Šī joma jāpārrauga Ministru kabineta līmeņa politiski atbildīgai amatpersonai. Tāpat ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai par Latvijas zaļo kursu un attiecīgajām reformām tautsaimniecībā, jo tie visi ir starpinstitūciju un pārnozaru jautājumi.

* Valsts pārvaldei ir jābūt elastīgai, un tai ir jāspēj reaģēt uz katra konkrētā laika sabiedrības labā risināmiem uzdevumiem arī tad, ja uzdevums vienlaikus skar vairākas nozares vai institūcijas.

* Es aicināšu nākamo Ministru prezidenta kandidātu sniegt konkrētu, izsvērtu un izvērsti pamatotu reformas plānu, kā novērst valsts pārvaldības stagnējošo atpalicību. Un ar parastajiem primitīvajiem, populistiskajiem priekšlikumiem labāk nemaz pie manis nenāciet!