Apmēram vienu centimetru garās skudras, galvenokārt, dzīvo skujkoku mežos. Eiropā sastopamas sešas skudru sugas, no kurām piecas mīt arī Somijā. Kā stāsta Somijas Dabas resursu institūta (Luke) pētnieks Jouni Sorvari (Jouni Sorvari), skudras pozitīvi ietekmē gan meža bioloģisko daudzveidību, gan oglekļa piesaisti mežos, kā arī tās ir meža kaitēkļu dabiskie ienaidnieki. Ikviens, kas kādu laiku pavadījis brīvā dabā, droši vien ir pamanījis skudras, skudru ceļus vai skudrupūžņus, bet ne visi zina, ka tās var palīdzēt novērst citu kukaiņu nodarītos postījumus.
“Jaunākie pētījumi liecina, ka skudras samazina (ierobežo) egļu astoņzobu mizgrauža bojājumus. Vēl gan neesam noskaidrojuši, kā tieši tas notiek,” skaidro Luke projekta Kekometsä [Antill Forest] pētnieks Jouni Sorvari.
Egļu astoņzobu mizgrauzis, kā zināms, ir aptuveni piecus milimetrus gara tumši brūna vabole. Kopā ar citiem kaitēkļiem tā ir kļuvusi par nozīmīgu draudu mežiem, dabai un oglekļa piesaistītājiem mežā. Pēc J. Sorvari teiktā, ir zināms, ka skudras “traucē” arī priežu kaitēkļiem. Novērots, ka skudrupūžņu tuvumā esošie koki mazāk cieš no bojājumiem. “Ir daži senāki pētījumi par skudru priekšrocībām cīņā ar kukaiņu bojājumiem arī bērzos,” norāda J. Sorvari.
Saskaņā ar Somijas Meža centra datiem 2022. gadā kukaiņu bojājumu dēļ Somijā tika izcirsti vairāk nekā 6000 ha meža. Paredzams, ka līdz ar globālo sasilšanu kukaiņu bojājumu apjomi palielināsies un to kaitīgā ietekme sāks izplatīties vēl tālāk uz ziemeļiem. Mežizstrādes gadījumu skaits, kurus nepieciešams veikt kukaiņu bojājumu dēļ, turpina pieaugt. Piemēram, Vācijā un Čehijā mizgrauzis pēdējos gados ir iznīcinājis lielas mežu platības un izraisījis nopietnus satricinājumus kokmateriālu tirgū. Kukaiņu izplatību ir veicinājuši gan sausums, gan ilgstoši karstuma periodi.
Skudras ir noderīgas meža videi
Skudras ir dabiskās meža vides sastāvdaļa, to klātbūtne uztur mežu veselīgāku, tās uzlabo meža bioloģisko daudzveidību, izturību pret kaitīgajiem kukaiņiem un oglekļa piesaisti.
Kekometsä projektā, kurā darbojas J. Sorvari, tiek pētīta dažāda lieluma un sastāva koku grupu ietekme uz skudrupūžņiem un citu ar skudrām saistīto meža sugu izdzīvošanu. Cits pētījuma uzdevums ir noteikt to saimniecisko mežu tipus, kuros visdrīzāk būs sastopamas skudras, lai skudrupūžņu esamību ņemtu vērā, veicot un plānojot mežizstrādi. Daži no pētījumu objektiem ir arī koku vainagu seguma blīvums, koku kopējā aizņemtā platība un sugu klāsts, kas ietekmē skudru koloniju (skudrupūžņu) sastopamību.
Ir hipotēze, ka koku grupas un meža biezokņi (blīvi augošs mežs) var palīdzēt skudrām izdzīvot pēc mežistrādes. Līdz šim tas nav ticis pētīts. Patlaban pētījumi rit Somijā un Zviedrijā, to rezultāti būs piemērojami visā Eiropā.
Jouni Sorvari uzskata, ka ir lietderīgi vērtēt kokus skudrupūžņu tuvumā. “Bieži vien koki skudru māju tuvumā ir izturīgāki, salīdzinot ar attālāk augošiem,” viņš saka. Kāpēc? Parasti skudras savās mītnēs ienes skujas un sīkus zariņu; tiem sadaloties, koki un citi augi vieglāk uzņem barības vielas.
Skudrupūžņi ir oglekļa krātuves
J. Sorvari norāda, ka skudras mežā “kalpo”arī kā oglekļa uzkrājējas. “Salīdzinoši, skudrupūžņos uzkrātais oglekļa daudzums ir mazāks nekā kokiem, bet lielos skudrupūžņos var uzkrāt pārsteidzoši daudz oglekļa. Vienā lielā pūznī var būt vairāk nekā 20 kubikmetru organiskā materiāla.” Viņš skaidro, ka parasti lielākā skudru mītnes daļa atrodas virs zemes, skudras var ierakties arī teju pusmetra dziļumā.
“Sausās un smilšainās augsnēs, kur ir daudz gaismas, skudrupūžņi var būt zemāki, bet to pazemes daļas dažkārt ir tikpat lielas, kā redzamās,” vērtē J. Sorvari.
Kaudzēs sakrauta biomasa sadalās lēnāk nekā skujas un sīki zariņi, kas vienmērīgi nokrituši uz zemes. Labi uzturētos skudrupūžņos aptuveni 50-80% materiāla ir sausāks nekā apkārtējā augsne, tajos ir mazāk sēņu biomasas un sadalīšanos veicinošu organismu, tāpēc skudrupūžņi darbojas kā oglekļa piesaistītāji.
Skudras nemīl atklātas platības
Pēc J. Sorvari teiktā, ja pūznis ticis pamests mežizstrādes vai cita iemesla dēļ, tas diezgan ātri sadalās, uzkrātajam ogleklim nonākot atmosfērā.
“Ja ap skudrupūzni tiek izcirsti koki, tas tiek pamests dažu gadu laikā. Parasti līdz brīdim, kad mežaudze “ir nobriedusi” pirmajai retināšanas cirtei, visi skudrupūžņi, izņemot tos, kas atrodas vecāku mežaudžu malās, ir pamesti un sabrukuši,” informē J. Sorvari.
Mežizstrāde, saprotams, neizraisa skudrupūžņu masveida izzušanu, bet atklātā platībā atstātie kļūst neapdzīvojami, jo koku iepriekš “sniegtā barība” skudrām nu jāmeklē jau krietni lielākā attālumā. Arī temperatūra vai mitrums pūžņa iekšienē var mainīties.
“Skudrupūžņa iekšpusē temperatūra ir gandrīz +30 °C, kas ir optimāla skudru vairošanās procesam. Ja apkārtējos kokus izzāģē, pūžņa iekšējais mikroklimats mainās, līdzšinējā temperatūras regulēšana vairs “nedarbojas”,” skaidro J. Sorvari. Agrāki pētījumi liecina, ka mikroklimata maiņa skudrupūžņiem ir kaitīga.
Jouni Sorvari uzskata, ka skudras pēc mežizstrādes visdrīzāk izdzīvos, ja skudrupūžņa tuvumā tiks atstāti koki, jo īpaši egles, kurām labs “papildinājums” būs bērzi un priedes, arī ozoli.
Atkarībā no sugas skudras var apdzīvot vienu vai vairākus skudrupūžņus
“Lieli skudrupūžņi saules un vēja ietekmē itin ātri kļūst pārāk sausi, īsāk sakot, izžūst. Pētījumā cenšamies izvietot “skudrupūžņa saglabāšanas” koku grupas, lai tās mestu pietiekami daudz ēnas, jo īpaši skudrupūžņa dienvidpusei.
Sugas, kurām ir tikai viens pūznis, pārsvarā ir sastopamas mežaudžu malās vai vietās, kur mežā ir daudz gaismas. Sugas ar vairākiem pūžņiem tos būvē lielākus, tās var dzīvot arī ēnainākās vietās dziļāk mežā, jo lielie pūžņi rada pietiekami daudz siltuma, lai skudras būtu mazāk atkarīgas no tiešas saules gaismas,” vērtē J. Sorvari. Sugas, kas veido vairākus pūžņus, jaunas mītnes labprāt būvē arī mežmalās vai līdzās meža ceļam.
Skudras nemīl atklātus apvidus
Somijas mežos, kuros dominē skujkoki, vidējais skudru “mājokļu” skaits ir 3-4 hektārā. Lielākie skudrupūžņi atrodami dziļāk mežā, kur pietiek barības, piemēram, kukaiņu, beigtu dzīvnieku, sēklu un, jo īpaši, medus rasas, ko izdala laputis. Barības trūkums, saprotams, skudras var ietekmēt. J. Sorvari stāsta, ka izcirtumos atrastās darba skudras parasti ir mazākas izmēros. “Pētījuma gaitā secinājām citu pārsteidzošu faktu – izcirtumos dzīvojošo skudru mirstība ziemās ir augstāka nekā mežos mītošajām.”
Skudrupūžņi ir mājvieta desmitiem citu sugu
J. Sorvari skaidro, ka saimnieciskajos mežos skudras palīdz uzturēt sugu daudzveidību. “Skudrupūžņos dzīvo desmitiem kukaiņu un zirnekļu sugu, kurām kādā dzīves posmā ir nepieciešams tieši skudru mājoklis, kur dzīvot. Turklāt, tieši līdzās dzīvo vēl daudzas citas sugas, kas nav tieši atkarīgas no pašām skudrām”, stāsta J. Sorvari.
Pieļaujami, mēs par to nedomājam, bet skudru mājokļu izpēte vai aplūkošana mežā sniedz gana nopietnu un pilnvērtīgu pieredzi. Mežs... tas ir kas daudz vairāk nekā tikai koki, ogas un sēnes. “Bez skudrupūžņiem sugu klāsts mežos būtu daudz mazāks,” saka J. Sorvari.
Skudrupūžņi var būt vairāku desmitu gadu veci
“Somijā joprojām ir saglabājušies un apdzīvoti Otrā pasaules kara laikā tapušie skudrupūžņi. Dažkārt tie uz vairākiem gadiem tikuši pamesti, bet skudras tajos ir atgriezušās”, saka J. Sorvari, viņš plāno turpināt pētīt skudrupūžņu vērtību un estētisko nozīmi.