Latvijā arvien ciešāk sabiedrības apziņā nostiprinās jēdzieni par vienlīdzību, caurspīdīgumu, solidaritāti un visādi citādi pozitīvi jēdzieni un to būtība. Tāpēc šo vienlīdzību jāievieš visās jomās, jo pašlaik daudzi procesi notiek tad, kad īpašniekam gribas (šķiet, ka ir gatavs, kārdina augstā cena utt.), nevis tad, kad ir pienācis oficiālais novākšanas termiņš. Lai šādu negodīgu praksi izbeigtu, būs nepieciešams sabiedrības spiediens uz tiem politiķiem, kuri pošas ieņemt krēslus Saeimā. Lai nebūtu tukša runa, jau tiekot gatavoti attiecīgi propagandisti, kuri zinās kas un kāpēc jādara, un kāpēc tā darot būs labi.

Latvijā ir daudz dažādu biedrību – nevalstisko organizāciju– kuras cenšas aizstāvēt putnus, dzīvniekus, dabas vērtības un, protams, ūdeņus. Zemes īpašnieki bieži vien pat izdzirdot kārtējo «aizstāvju» nosaukumu un tēzēm PAR ko un PRET ko tie cīnīsies nosvīst aiz nojausmām, kas nu būs. Ja pērn un šogad šāda zemes īpašnieku nosvīšana notika pirms, tā dēvēto dabas skaitītāju ierašanās, tad tagad mēļo par jaunu «baisuli», proti, tapšanas stadijā esot jauna jaudīga nevalstiska organizācija, kuras mērķis un uzdevums būšot panākt, lai visiem būtu vienādi nosacījumi. Proti, pašlaik koki (meži) esot izcilā izņēmuma stāvoklī, jo tiem ir noteiktais vecums, kad tos drīkst cirst, protams, ir arī īpašie izņēmumi, kad tos var cirst pēc caurmēra. Lai arī visiem pārējiem – novācamajiem – būtu tādas pašas prasības, tiekot gatavots pētījums par to, katram dārzenim un auglim ieviest savu optimālo ražas novākšanas «laiku». Ir viedoklis, ka šāda ražas novākšanas termiņa noteikšana vecinātu bioloģisko daudzveidību, kukaiņiem un grauzējiem tiktu radīti labvēlīgi dzīves apstākļi un vienlaikus tādējādi arī tie būtu izcili, tiem, kuri savukārt savā barības racionā izmanto kukaiņu, tārpiņus un grauzējus. Vienu vārdu sakot, šai kategorijai iestātos sava veida paradīze. Ir vēl kāda svarīga nianse, proti alkatīgie zemnieķeļi «nespējot» sagaidīt, kad ienākas raža, pirms kulšanas tīrumus vienkārši «nopūšot» ar ķīmiju, tādējādi ir liels risks, ka cilvēku pārtika jau ir labi ķimizēta. Ak jā un daļa ievāktās ražas nonāk lopbarībā, kuri tiek audzēti gaļai un/vai pienam, kas nozīmē, ka arī šī produkcija jau ir ķimizēta. Lūk vēl viens svarīgs aspekts, kas saistīts ar veselīgu uzturu par ko tik ļoti daudz tiek runāts ne tikai visādos gudru ļaužu forumos, bet arī sociālajos tīkos. Nu kurš gan grib ēst maizi, kuras milti iegūti no graudiem, kuri pirms novākšanas apsmidzināti ar ķīmiju, bet to tak ne uz viena produkta etiķetes neraksta. Ieguvēja būtu visa sabiedrība un arī protams daba. Vienlaikus ieguvēji būtu arī zemes īpašnieki, jo tādējādi nevarētu, kad vēlas iet uz dārzu un šķibīt nost, piemēram, īsti neizaugušu burkānu, sarkano biešu vai kartupeļu vagas. Līdz ar to, piemēram, kartupeļus drīkstētu novākt tikai pēc tam, kad būt pagājušas piemēram, vismaz 60 dienas, bet vēlākās kartupeļu šķirnes tikai pēc 90 – 100 dienām. Līdzīgus minimālos ražas novākšanas termiņus ieviest burkāniem, zirņiem, pupām, bietēm, gurķiem, tomātiem, āboliem un visiem pārējiem augļiem un dārzeņiem, ogām.
Tiklīdz šādai noteikumi Latvijā būs tā tos varēs attiecināt arī uz importētajiem lauksaimniecības produktiem un pārtikas precēm, tādējādi vietējiem pārtikas biznesa pārstāvjiem pat radīsies zināmas priekšrocības.
Tieši tāpēc visiem cilvēkiem, jo īpaši ražas nobriešanas speciālistiem, ir nepieciešams iesaistīties attiecīgo normatīvu izstrādē, savukārt no parlamenta krēslu tīkotājiem jāprasa konkrēta– atbalstoša – attieksme. Šāds lēmums ir revolucionārs, jo tas varētu būt unikāls pat visā pasaulē un Latvija atkal varētu būt sava veida pionieris, kam jau pēc kāda laika varētu sekot visas progresīvās, zaļi domājošas valstis. Jā protams, izmēģinājuma trusītim kā pirmajiem vienmēr ir kādi riski, bet tas taču nieks, ja būs pirmais visā pasaulē un pārējās valstis ar zilu skaudību varēs uzlūkot šeit sasniegto. Atrunas un iebildumi par šāda lēmuma kaitīgo ietekmi uz lauksaimniecību un bada draudiem ir vienkārša tā dēvēto atpakaļrāpuļu taktika. To pierāda, kaut vai tas, ka mežinieki, lai kā gribēja samazināt ciršanas caurmēru priedēm, eglēm un bērziem, tomēr sastopoties ar pārspēku, no savas ieceres vienkārši atteicās. Tagad šī uzvara jānostiprina pilnībā – visās frontēs, ne tikai mežos, bet arī laukos un tīrumos.
Ak jā par ātrāku ražas ievākšanu nekā konkrētai sugai paredzētais minimālais termiņš, tomēr būs vajadzīgs kāds biedēklis – soda veidolā. Tā sakot, lai labo ideju neizkropļo, jo tas varot būt gan naudas sods, kas atvasināts no pirms laika ievāktās ražas vērtības reizinājuma ar kādu koeficientu, piemēram 1,5 vai pat varbūt 2, bet ļaunprāšiem, kuri uz šādām normām uzspļauj var taču piemērot piespiedu darba formā.

Fantastiskus rezultātus gaidot, Jānis Bērziņš sadarbībā ar Jāni Ezīti.