Gaujas Nacionālā parka noteikumu pastiprināšana kļūst par aizvien lielāku nastu – tajā skaitā arī tiem, kuri nebūt nav pret dabas aizsardzību... Nupat jau, kā izskatās, nevarēšu neko vairs savā mežā darīt. Pamazām iekoptā teritorija pārvērtīsies par kukaiņu noēstu koku postažu un necaurejamu apokaliptisku šķēršļu joslu.

Šodien beidzas sabiedriskā apspriešana šiem noteikumiem un es vēl nosūtīšu savu iebildumu vēstuli, taču maz ticams, ka tas ko mainīs. Teiciens – tevis iestādītie koki būs raža nākamajām paaudzēm vairs nav spēkā – jo ražas nebūs. Tā sapūs kritalu kaudzēs. Tāda, lūk, ir visu šo “dabas draugu” Zigmāriņu paaudzes izpratne par to, ko vajag un nevajag Latvijas ainavai. Eko-modīgi ir tusēt pilsētas vecu palešu estētikas kvartālā, mīt ciskudrillas sastabiņotās ielās un brīvdienās doties piknikot pie dabas vērtībām, sagaidot iezemiešu priekšnesumus un dejas – diez vai tas būs iespējams, ja meža saimniekam būs atņemti jau tā niecīgie ienākumi no saimniekošanas saskaņā ar jau esošajiem dabas lieguma likumiem un saimnieka mīlestības pret dabu. Vai nākamais solis būs zemniekam prasīt, lai labība netiek nopļauta, jo tā ir tik ainaviska? Meža ražu, acīmredzami, ir jāatstāj sapūšanai – lai vairāk metāna tiek klimata pārmaiņu veicināšanai.

Katru gadu mēs savā mežā savācam ap pustonnu atkritumu, kurus aiz sevis atstāj “dabas draugi”. Katru gadu mēs nodzēšam vairākus ugunskurus, kuri tiek aizdegti dabas lieguma zonā, aizbildinoties ar “šeit taču ir tik skaista un piemērota vieta”. Katru gadu neizglītotu tūristu plūsma veļas pa stihiskām takām un soctīklos iemītiem maršrutiem. Varbūt beidzot vajadzētu pieķerties šai problēmai, nevis uzkraut vēl lielāku slogu tiem, kas jau tā sargā dabas vērtības?

Savulaik Gaujas Nacionālais parks bija labs piemērs, kā savienot saimniekošanu ar dabas aizsardzību. Līdzsvars starp šīm interesēm ir radījis dabas vērtību vairošanos. Kādēļ kāds vēlas kaut ko mainīt? (Guntis Āboltiņš)