Oglekļa pēda ir kopējā siltumnīcefekta gāzu (galvenokārt oglekļa dioksīda un metāna) emisiju apjoma rādītājs, ko rada indivīds, kopiena, pasākums, organizācija, pakalpojums, produkts vai valsts.
Siltumnīcefekta gāze (SEG) ir gāze, kas absorbē un izstaro siltuma starojumu, radot “siltumnīcas efektu”, kas aiztur siltumu pie Zemes virsmas un galu galā sasilda planētu.
Siltumnīcefekta gāzes ir svarīgas, lai uzturētu Zemes dzīvošanai piemērotu temperatūru. Tomēr siltumnīcefekta gāzu pārbagātība atmosfērā var izjaukt Zemes oglekļa ciklu un paātrināt globālo sasilšanu. Šāds scenārijs pašlaik ir izveidojies, un siltumnīcefekta gāzu galvenais avots ir emisijas, ko rada pārmērīgs fosilā kurināmā patēriņš. Apspriežot emisijas valsts vai pasaules mērogā, oglekļa dioksīda emisijas parasti izsaka CO2 vienībās – parasti metriskās tonnās (1 000 kg/2 205 lb = 1 t), miljonos tonnu (1 000 000 t = 1 Mt) vai gigatonnās (1 miljards metrisko tonnu/1 000 Mt = 1 GT).
Oglekļa pēdas nospieduma samazināšana
Parasti attīstītajām valstīm ir lielāka oglekļa dioksīda pēda un lielākas CO2 emisijas uz valsti. Tas lielā mērā ir saistīts ar to spēcīgāko enerģētikas nozari, kas sadedzina lielu daudzumu fosilā kurināmā, lai nodrošinātu elektroenerģiju, kā arī ar lielāku iedzīvotāju īpatsvaru, kuriem ir savi transportlīdzekļi, kas ievērojami palielina emisijas. Arī tādas rūpniecības nozares kā apstrādes rūpniecība un gaļas ražošana ir ievērojamas emisiju radītājas.
Valstis var samazināt oglekļa dioksīda emisijas daudzos veidos. Bieži izmantotās metodes ietver elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem enerģijas avotiem (saules, vēja, hidroelektrostacijām), nevis no fosilā kurināmā, energoefektivitātes uzlabošanu, biodegvielas izmantošanas veicināšanu transportā, transportlīdzekļu radīto CO2 emisiju samazināšanu, siltumnīcefekta gāzu, piemēram, metāna rekuperāciju no atkritumu poligoniem un dūmvadiem, oglekļa nodokļa piemērošanu nozarēm, kas rada siltumnīcefekta gāzu emisijas, un mežu izciršanas apturēšanu.
Daudzas valstis ir apņēmušās izmantot šos un citus pasākumus, lai kļūtu oglekļa ziņā neitrālas, kas nozīmē, ka tās absorbē tikpat daudz CO2, cik tās izdala. Patiesībā dažām valstīm ir izdevies kļūt par valstīm ar negatīvām oglekļa emisijām, kas no gaisa izvada pat vairāk CO2, nekā to pievieno. Arī atsevišķi iedzīvotāji var samazināt savu oglekļa dioksīda emisiju, izvēloties iet kājām, braukt ar velosipēdu, braukt kopā vai izmantot sabiedrisko transportu, nevis braukt ar automašīnu, izmantot atkārtoti lietojamus traukus vai pudeles, nevis atsevišķas plastmasas pudeles, samazināt kopējo elektroenerģijas patēriņu un ēst mazāk sarkanās gaļas.
Oglekļa pēda pa valstīm
Saskaņā ar Eiropas Savienības Kopīgā pētniecības centra datiem kopējās CO2 emisijas pasaulē pieauga no 34,1 GT 2010. gadā līdz 37,9 GT – līdz šim rekordlielam apjomam 2019. gadā. C19 pandēmija un ar to saistītie ceļošanas un transporta ierobežojumi izraisīja samazinājumu līdz 35,962 GT 2020. gadā, bet paredzams, ka emisijas atkal sāks palielināties, tiklīdz būs pieejami 2021. gada kopējie dati. Ķīna ir lielākais CO2 emitents pasaulē, 2020. gadā emitējot 11680 Mt (11 680 GT) oglekļa dioksīda. Tas ir nedaudz vairāk nekā 32% no pasaules kopējām 2020. gada emisijām. Otrs lielākais oglekļa dioksīda emisiju apjoms ir Amerikas Savienotās Valstis – 4,535 GT jeb aptuveni 12,6% no kopējām pasaules emisijām.
Desmit valstis, kas rada lielākās CO2 emisijas pasaulē (kopējais CO2 apjoms Mt) – ES KPC 2020. gadā
Ķīna – 11680,42
ASV – 4535,30
Indija – 2411,73
Krievija – 1674,23
Japāna – 1061,77
Irāna – 690,24
Vācija – 636,88
Dienvidkoreja – 621,47
Saūda Arābija – 588,81
Indonēzija – 568,27
Tomēr kopējais emisiju apjoms pilnībā neatspoguļo situāciju. Piemēram, vērīgi vērotāji var pamanīt, ka trīs lielākie emitētāji ir arī trīs no visblīvāk apdzīvotajām valstīm uz Zemes, tāpēc ir loģiski, ka to emisijas būs lielākas nekā valstīm, kurās ir tikai daļa no iedzīvotāju skaita. Lai precīzāk novērtētu, vai valsts politika veiksmīgi vai neveiksmīgi samazina CO2 emisijas, bieži vien ir lietderīgi izpētīt ne tikai kopējās emisijas, bet arī CO2 emisijas uz vienu iedzīvotāju.
15 valstis ar vislielākajām CO2 emisijām uz vienu iedzīvotāju (t) – ES KPC 2020
Palau – 55,29
Katara – 35,64
Trinidāda un Tobāgo – 21,97
Bahreina – 21,60
Kuveita – 20,91
Apvienotie Arābu Emirāti – 20,70
Bruneja – 17,95
Saūda Arābija – 16,96
Omāna – 16,9
Austrālija – 15,22
Kanāda – 14,43
Kazahstāna – 14,22
Amerikas Savienotās Valstis – 13,68
Turkmenistāna – 13,37
Luksemburga – 13,24
Saskaņā ar šo rādītāju ASV ir trīspadsmitā lielākā emisija uz vienu iedzīvotāju (13,68 tonnas), savukārt Krievija ir 20. vietā (11,64), Japāna – 26. vietā (8,39), Ķīna – 28. vietā (8,20), bet Indija ir 110. vietā ar tikai 1,74 tonnām uz vienu iedzīvotāju. Tikmēr vairākas jaunattīstības valstis ieņem pirmās vietas, galvenokārt pateicoties mazāk regulētai enerģētikai, rūpniecībai un transporta nozarei.