Kad Latvijas informatīvajā telpā lasu atgādinājumus, ka kontekstā ar agresiju pret Ukrainu "pelēkā" vairs nav un dzīvē ir situācijas, kad malā palikt nevar, tad, piekrītot šādai nostājai, es ceru, ka tikpat izlēmīgi mēs būsim arī citās reizēs, kad ērtāk būtu "nelēkt uz ecēšām".

Dusmas, izmisums un bailes cilvēka emocijas un vērtējumus dara kategoriskākus. Tā nav ironiska vai aukstasinīga vērotāja piezīme, jo šo pavērsienu redzu arī pats sevī, lasot par Ukrainu. Ja ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans 6. martā raksta, ka Krievijas agresija pret Ukrainu ir pielikusi punktu diskursam par "dižo krievu kultūru, Tolstoja un Dostojevska kultūru", kas stāv pāri politikai un tagadnei, tad, lasot šo skarbo apgalvojumu 7. martā, sliecos Žadanam piekrist, ko, visticamākais, nedarītu 7. februārī. Ja Ukrainas dziedātāja, starp citu, etniska krieviete Oļa Poļakova, kā saka, "nodod uguņus" par Krievijas sabiedrības vairākuma nevēlēšanos kaut uzzināt patiesību, es viņas dusmām piekrītu. No šī viedokļa raugoties, man nav iebildumu pret kategoriskumu, kas izskan, vērtējot Krievijas sabiedrības klusēšanu. Proti, ka nav pieņemama izvairīgā nostāja "mēs jau par mieru, bet paši saprotat, kādā valstī dzīvojam". Vai nu – vai nu.