Militārie stratēģi vienmēr cīnās pēdējā karā, tas pats attiecas uz cilvēkiem, kas cīnās pret radikalizāciju. 2001. gadā Rietumvalstu izlūkošanas dienestus, kuri galvenokārt pievērsa uzmanību vietējiem teroristu grupējumiem, piemēram, Īru republikāņu armijai un ETA, apstulbināja Al Qaeda. Pienāca 2011. gads, un viņus nepatīkami pārsteidza Anderss Bērings Breivīks un galēji labējā ekstrēmisma izplatība. Ap 2010. gadu islāma teroristi bija kļuvuši par islāma valsti — arī to pamanīja ar novēlošanos.
Šodien atkal grasāmies pieļaut to pašu kļūdu. Mēs nevarēsim sev piedot, ja mūsu uzmanība būs pilnībā pievērsta islāma valstij vai galēji labējiem radikāļiem vien, jo mūs piemeklēs ekoloģisma radikalizācijas vilnis.
Radikālais ekoloģisms nav nekas jauns. 2001. gadā FIB raksturoja organizāciju Earth Liberation Front (Zemes atbrīvošanas fronte) — karojošu, vardarbīgu apkārtējās vides aizsargātāju grupu — kā vienu no būtiskākajiem vietējiem terorisma draudiem. Akadēmiķi lēš, ka “REAR” (Radical Environmentalist and Animal Rights — radikālie apkārtējās vides un dzīvnieku tiesību aizsargātāji) šūniņas darbojas vismaz 25 valstīs. ASV vien laikā no 1970. līdz 2007. gadam tās ir veikušas vairāk nekā 1000 krimināli sodāmu darbību — pārsvarā tie ir vandālisma akti un uzbrukumi iestādēm, kurās tiek veiktas pārbaudes ar dzīvniekiem. Pēdējo 30 gadu laikā periodiski ir piedzīvotas bažas par jauniem “eko terorisma” viļņiem, kas gan īsti nav materializējušās.
Līdz nesenam laikam radikālais ekoloģisms ir bijis savu panākumu upuris. Zaļās idejas ir guvušas plašu popularitāti jau pirms vairākiem gadiem. Lielākā daļa nozīmīgāko politisko partiju Rietumu demokrātijās (par spīti Donaldam Trampam un Republikāņu partijai) mūsdienās akceptē faktus par klimata pārmaiņām un sola uz tiem reaģēt. Ekoloģisms ir kļuvis par daļu no plašākas antikapitālisma kustības, kurai lielākoties raksturīga gan vēlme atteikties no spēka lietošanas, gan vēlme pēc pārmaiņām. Līdz ar to klimata aktīvistu darbībās, kuras no mierīgiem protestiem, piemēram, protesta gājieniem, pārvēršas par pilsonisko nepakļaušanos, slēdzot raktuves vai sabojājot iekārtas, joprojām iesaistās ļoti maz cilvēku. Nav precīzu datu, bet zinātāji stāsta, ka Lielbritānijā darbojas tikai daži simti rūdītu aktīvistu, bet ASV — daži tūkstoši.
Ir norādes, ka situācija var mainīties. Pastāv nosacījumi klimata aktīvistu radikalizācijai. Ir pazīmes, ka dažās grupās procesi jau notiek. Kad tas būs noticis, mēs, iespējams, nebūsim gatavi stingrā zaļā kursa piekritēju darbībām.
Visu veidu radikāļiem ir kopīgas iezīmes. Starptautiskā radikalizācijas un politiskās vardarbības pētījumu centra (International Centre for the Study of Radicalisation and Political Violence — ICSR) direktors un grāmatas “Der Terror ist unter uns” (“Terorisms ir mūsu vidū”) autors Pīters Noimans (Peter Neumann) apgalvo, ka cilvēkiem, kuri radikalizējas, tipiska ir aizvainojuma sajūta — dažkārt īsta, dažkārt iedomāta, un viņi uzskata, ka likumīgie aizvainojuma mazināšanas ceļi ir slēgti, nepieejami vai neefektīvi. Parasti ir iesaistīts arī sociālais elements harizmātiska sludinātāja vai ideoloģijas veidolā, kas mudina cilvēkus meklēt emocionālu piepildījumu ar kompensācijas metodēm, kuras tiek uzskatītas par aizliegtām.
Klimata aktīvistiem pilnīgi noteikti ir katastrofāls, eksistenciāls aizvainojums, kurš balstīts zinātniskos pētījumos.
Pēc pašreizējām prognozēm līdz šī gadsimta beigām plaši zemeslodes apgabali kļūs neapdzīvojami; ekstremāli laikapstākļi, pārtikas trūkums un sausums būs kļuvuši par ikdienu. Iespējams, ka 2050. gadā līdz pat 250 miljoniem cilvēku būs kļuvuši par bēgļiem klimata pārmaiņu dēļ. Tas ir daudzu aizvainojumu avots, situācija diemžēl strauji pasliktinās.
Formāla, mierīga politiskā aktivitāte, kas ir nozīmīgs ceļš uzlabojumu veikšanai, nedarbojas. Tiesa, ir gūti arī panākumi. Atjaunojamās enerģijas nozare zeļ un plaukst. Antikapitālistu un vides aizsardzības politiskās kustības kļūst plašākas (piemēram, Džeremijs Korbins (Jeremy Corbyn), Bērnijs Sanderss (Bernie Sanders) un Beppe Grillo, kas klimata pārmaiņas ir padarījuši par galveno prioritāti). Tomēr no vides aizsardzības aktīvistu skatpunkta ir jo vairāk iemeslu šaubīties par izredzēm politiski glābt planētu. 2040. gadā pasaules vajadzību apmierināšanai nepieciešamais enerģijas daudzums būs par aptuveni 50% lielāks nekā 2012. gadā. Prognozē, ka šajā laikā pieprasījums pēc oglēm ik gadu pieaugs par 0,6%. Pagājušais gads šajā ziņā bija īpaši nelabvēlīgs. Oglekļa dioksīda daudzums atmosfērā pieauga līdz pat vairāk nekā 400 daļām uz miljonu (pirmoreiz miljoniem gadu laikā), bet dzīvās planētas indekss prognozēja, ka līdz 2020. gadam varētu izzust divas trešdaļas savvaļas dzīvnieku. Neviens nopietns aktīvists netic, ka ar Parīzes klimata līgumu, ko akceptējušas valstu valdības, būs gana — tā tas bija jau pirms Donalda Trampa izstāšanās no šī līguma.
"Zaļo pulciņu" radikalizēšanās pazīmes jau ir pamanāmas, ja vien zinām, kur tās meklēt. Rakstot grāmatu “Radicals Chasing Utopia” (Radikāļi, kas dzenās pēc utopijas), es veicu izpēti un pavadīju laiku kopā ar stingrā kursa vides aizsargātāju grupu Earth First! (Zeme pirmajā vietā!); tā ir dibināta ASV dienvidrietumos, bet tās šūniņas darbojas visā pasaulē. Tā piedzīvo atdzimšanu, jo sola “nepieļaut kompromisus, aizsargājot Māti Zemi”. Grupējuma pieredzējušākie dalībnieki stāstīja, ka vēl nekad nav redzējuši tik augstu ieinteresētību un neapmierinātību. Laikā, ko pavadīju šajā grupā, sapratu, ka līdz ar rūdītiem veterāniem Earth First! ir piesaistījusi daudz jaunu cilvēku, kas kustībā iesaistījušies pirmoreiz un jūt, ka "kaut kas ir jādara, turklāt tas jādara ātri".
Aplūkojot vides aizsargātāju tīmekļa vietnes vai blogus, jūs uzzināsiet par protestiem, demonstrācijām, gājieniem un plānotiem pilsoniskās nepakļaušanās aktiem. Te notiek viļņošanās. Nesen runāju ar pārstāvi no vides aizsardzības grupas Friends of the Earth (Zemes draugi), kurai ir nodaļas visā pasaulē. Viņš stāstīja, ka vietējās grupas, kuras protestē pret hidrauliskās plaisu radīšanas tehnoloģijas lietošanu, ir skaitliski augušas ātrāk nekā iepriekš zaļajā kustībā pieredzēts. Ja dažas nedēļas pirms klimata pārmaiņu konferences Parīzē 2015. gada novembrī nebūtu notikuši islāma teroristu uzbrukumi, pēc kuriem tika ieviests ārkārtas stāvoklis, konferences laikā plānotās demonstrācijas, iespējams, būtu bijušas visu laiku lielākās ar vides aizsardzību saistītās protesta akcijas. Tajā laikā intervēju vairākus iesaistītos. Protestu plānošanai tika veltīti vairāki mēneši, pa pilsētu kursēja simtiem organizatoru, gaisā juta enerģiju. Tajā pašā gadā Vācijas klimata pārmaiņu aktīvisti nodibināja Ende Gelände (“Te un ne tālāk”) — apvienību, kuras mērķis - pret fosilo kurināmo vērsta pilsoniskā nepakļaušanās. 2015. gadā aptuveni 1500 šo ļoti apņēmīgo un labi organizēto protestētāju iekļuva vienās no Eiropas lielākajām ogļraktuvēm, panākot to īslaicīgu slēgšanu. Pagājušajā gadā to pašu paveica divreiz vairāk protestētāju. Šomēnes Ende Gelände organizēja 11 dienas ilgu akciju, kuras laikā aptuveni 6000 protestēju centās apturēt ražošanu Vācijas ogļrūpniecības reģionā.
Tāda pati stūrgalvīga apņēmība bija vērojama Standing Rock protestētājos, kuri centās nepieļaut Dakota Access cauruļvada būvniecību ASV ziemeļos. Laikā no 2016. gada augusta līdz 2017. gada februārim tika arestēts 761 cilvēks. Protams, tas daļēji liecina arī par policijas aso reakciju, tomēr tas ir signāls protestētāju neatlaidībai un atteikumam piekāpties. Varas iestādes neslēpj satraukumu. Nesenā ASV Tēvzemes drošības departamenta ziņojumā iekļauts brīdinājums par ekoteroristu uzbrukumiem, kuri “uzskata, ka vardarbība ir attaisnojama”, ņemot vērā plānoto Diamond cauruļvadu, kurš stiepsies no Oklahomas līdz Tenesī (lai gan ziņojumā bija norādīts, ka nav aktuālas informācijas par plānotiem uzbrukumiem).