Šogad ir būtiski sadārdzinājušies lauksaimniecībā nepieciešamie resursi, un šis sadārdzinājums nav mērāms dažos procentos, bet gan ir vairākas reizes, vienlaikus šis pieaugums nav ietverts produkcijas pārdošanas cenās.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Latraps valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks Viņš atzīst, ka visa pasaules ekonomiskā sistēma, kura bija līdz šī gada 24. februārim, vairs nepastāv, ar vienu vēzienu daudzu gadu darba rezultāts tika sagrauts, tās vietā taps jauna, kuras izveidei un regulācijai būs vajadzīgi daudzi gadi.
Kāda ir pašreizējā situācija?
Jau kopš 24. februāra, kad Krievija uzsāka iebrukumu Ukrainā, norit visa pārvērtēšana, jo tas, uz ko balstījāmies, ir apmests ar kājām gaisā, tostarp lauksaimniecība. Tikai šādā situācijā sākam saprast, cik ļoti pasaule (pēc Otrā pasaules kara un vēl jo vairāk – Aukstā kara beigām) pēdējo 30 gadu laikā integrējusies, un ikviena valsts pilda specifisku lomu kopēju mērķu sasniegšanā. Līdzšinējai kārtībai brūkot un jūkot, atgriežas pašpietiekamības jeb naturālās saimniecības domāšana, kurā ikviens pats cenšas nodrošināt savas primārās vajadzības ar saviem spēkiem, saviem resursiem gan informatīvās, gan militārās, enerģētiskās un pārtikas drošībā. Pasaules un Eiropas mēroga stratēģi mēģina izveidot jauno kursu, taču pašlaik atrodamies savdabīgās krustcelēs – lielās pārvērtēšanas laikā, jo tā, kā bija, vairs nebūs, būs citādi, un visiem būs jāpiemērojas šim citādajam.
Kāda ir situācija lauksaimniecībā, jo ēst cilvēkam jau vajadzēs vienmēr neatkarīgi no tā, ir vai nav krīze, vai karš?
Lauksaimniecība nav izņēmums un tāpat kā daudzas citas jomas atrodas smagā pārejas posmā, ko daudzi vēl joprojām pat neredz. Proti, ir būtiski sadārdzinājušies lauksaimniecībā nepieciešamie resursi, un šis sadārdzinājums nav mērāms dažos procentos, bet gan ir vairākas reizes, vienlaikus šis pieaugums nav ietverts produkcijas gala pārdošanas cenās. Lai arī lauksaimniecības produkcijas ražotājiem Latvijā bija cerības, ka tieši pārdošanas cenu pieaugums būs tas, kas kompensēs izmaksu pieaugumu, tomēr pašlaik šīs cerības ir būtiski sašķobījušās. Proti, graudkopības un augkopības produkcijas realizācijas cenas kopš vasaras vidus ir sarukušas par apmēram 100 eiro/t, un, lai arī pašlaik to tālākais kritums netiek novērots, tomēr pašreizējais cenu līmenis ir tāds, kas nekompensē reālo izmaksu pieaugumu. Šī gada raža ir iegūta uz pērn par tā brīža cenām iepirktajiem minerālmēsliem, dīzeļdegvielu, augu aizsardzības līdzekļiem un citiem ražošanai nepieciešamajiem materiāliem, kas ļauj atskaitēs redzēt labu peļņu. Tikai viena nianse – šodienas minerālmēslu cenas ir ap 900 eiro/t, bet pērnruden bija 250–300 eiro/t, kas tobrīd daudziem šķita jau ļoti augsta cena. Šāds izejvielu cenu pieaugums nebūt nav iecenots pašreizējās kviešu vai rapša eksporta cenās. Ja 2022. gadā salīdzinājumā ar 2021. gadu rēķinājāmies ar pašizmaksas pieaugumu 25–30%, tad lielie lauksaimniecības stratēģi aprēķinājuši, ka 2023. gadā salīdzinājumā ar 2022. gadu jārēķinās ar vēl vismaz +100% lielu pieaugumu, un tas arī nozīmē, ka pašreizējās cenas nespēj nosegt šādā tempā augošas izmaksas. Šis ir ļoti būtisks aspekts Latvijas lauksaimniekiem, kuri gan patriotisku, gan administratīvi birokrātisku iemeslu dēļ ļoti ātri atteicās no visa, kas nāca no austrumiem, – izejmateriāliem, energoresursiem, infrastruktūras pakalpojumiem, bet gatavās produkcijas realizācija pieredz paradoksālu ainu – tai ar savu lielo pašizmaksu brīvā, neregulētā tirgū jākonkurē ar tiem pašiem Krievijas graudiem, piemēram, Āfrikas un Āzijas tirgos. Šāda situācija nerada pamatu finanšu stabilitātei un rentabilitātei nākotnē. Tas, ko redzam pašlaik, ir vēl tikai sākums lielajai transformācijai.
Latvijas graudiem jākonkurē ar Krievijas graudiem?
Esam lepni, ka Latvija ir viena no tām pasaules valstīm, kura pasauli baro, nevis apēd citur izaudzēto. Taču situācijā, kad sava produkcija jāpārdod tirgos, kas savu pārtikas drošību iegūst iepirkumos (Ēģipte, Uganda, Nigērija, Saūda Arābija utt.), nākas saskarties ar zemu izmaksu produkcijas, kas tiek izaudzēta arī Krievijā, konkurenci, bet Latvijā izaudzētais nevar būt lētākais. Āfrikas valstīs patērētāji izvēlēsies lētāko (izdzīvošanas) risinājumu un savu pārtikas ikdienas iegādi nekādi nesaistīs ar lielo ģeopolitiku. Minētais savā ziņā arī rada pārtikas kviešu cenu griestus, kaut arī izmaksu pieaugumam griestu vairs nav. Šīs šķēres nav nekas patīkams, jo kvieši rudenī ir jāiesēj, lai varētu iegūt ražu nākamgad, bet izmaksas pārsniedz šī gada ražas ienākumus. Atšķirībā no mežsaimniecības, kur aprites (starp stādīšanu un novākšanu) laiks ir 50–80 gadu, graudkopībā tas ir viens gads, un izmaksu pieaugumu nav iespējams akumulēt vairākos gados vai pat gadu desmitos, kuros vienu vai divu trako gadu izmaksas var izlīdzināt uz nākamajiem. Jebkurā gadījumā izaicinājumu lauksaimniekiem šogad ir daudz, un bija arī vilšanās.
Kādas vilšanās?
Jā, raža šogad vidēji nebūt nav sliktāka kā iepriekšējos gados, tomēr tās novākšanas laikā zemkopjiem nācās piedzīvot lielāku vai mazāku vilšanos, jo raža ir mazāka un pēc kvalitātes sliktāka, nekā lauksaimnieki bija cerējuši iegūt, saistībā ar jau pieredzēto izmaksu pieaugumu. Proti, rapša raža 2022. gadā ir būtiski mazāka salīdzinājumā ar 2021. gadu, kad pat bija mazāk platību, kuras bija apsētas ar šo kultūru. Faktiski 2022. gadā rapša kopraža būs mazāka nekā pērn. Kviešu ražu raksturo ne tik daudz kopējā raža, bet gan daudz vairāk tieši šo graudaugu kvalitāte, ko ietekmēja jūlija sākuma negaisu radītā veldre būtiskajā to audzēšanas reģionā – Zemgalē. Tādēļ pārtikas kviešu cena ir daudz augstāka nekā pērn, bet diemžēl klimatisko apstākļu dēļ šogad salīdzinājumā ar 2021. gadu vairāk ir tieši lopbarības graudu, par kuriem zemnieki saņem zemāku samaksu. Savukārt novāktā raža ir jāved tās gala patērētājiem, un šajā segmentā galva sāp jau tādiem uzņēmumiem kā Latraps, jo pieaugušas transportēšanas izmaksas un loģistikas problēmas. Patīk tas vai nepatīk, bet šī gada 24. februārī dzelzs priekškara robeža ir novilkta gar Latvijas austrumu robežu un rada izaicinājumus. Nez vai kādam bija ienācis prātā, cik ļoti esam saistīti ar šo infrastruktūru austrumos. Proti, liela daļa graudu pārvadāšanai nepieciešamās infrastruktūras – dzelzceļa vagonu – palika austrumos, tā kļuva neaizsniedzama. Tādēļ graudu pārvadāšanas apjoms no to savākšanas punktiem uz ostu pa dzelzceļu ir daudz mazāks nekā iepriekšējos gados, un tie jāved ar autotransportu, kas palielina autoceļu noslodzi un rada autotransporta pakalpojumu cenu pieaugumu, kas jau tāpat palielinājās degvielas cenu kāpuma ietekmē. Pašlaik ir ļoti skarbs laiks ar neprognozējamu nākotni, kas vienlaikus mobilizē cīņai par apslēpto rezervju meklēšanu.
Kur apslēptas rezerves?
Šis gads būtībā ir apjausmas laiks par to, cik mazi globālajā tirgū ir tādi spēlētāji kā Latraps, kuru gada apgrozījums ir tuvu pusmiljardam eiro, kas Latvijas mērogā ir ļoti daudz. Tas nozīmē lielāku kooperāciju ar citiem Latvijas un Baltijas graudaugu tirdzniecības uzņēmumiem (pašlaik pat konkurentiem), īstenojot produkcijas kopīgo pārdošanu (iespējams, arī iepirkumus), kopīgi tiek fraktēti kuģi produkcijas piegādēm. Tāpat jāveic maiņas darījumi ar citiem tirgus spēlētājiem, kad notiek apjomu apmaiņa bez to fiziskas pārvadāšanas, tādējādi mazinot izmaksas. Tā ir sava veida dzīves realitātes piespiesta efektivitātes programma – kā strādāt ātrāk, lētāk un efektīvāk, tā ir izdzīvošanas formula.
Lai izaudzētu labu ražu, ir nepieciešami minerālmēsli, bet vai tie vispār ir pieejami, jo īpaši, ja dabasgāzes cenas milzīgais pieaugums ir apturējis to ražotni dienvidu kaimiņvalstī?
Krievijas invāzija Ukrainā Latraps kolektīvam sākās ar jautājumu, ko darīt ar minerālmēslu dzelzceļa sastāvu, kas tika krauts Krievijā. Un, lai arī tajā brīdī vēl nebija sankciju attiecībā uz darījumiem ar Krievijas kompānijām, Latraps nolēma pārtraukt darījumu un atteicās no Krievijas minerālmēsliem. Šī gada martā minerālmēslu tirgū iestājās panika, jo nevienam nebija skaidrs, kā kompensēt šī graudaugu audzēšanai svarīgā produkta deficītu, un cenas sasniedza kosmisku ciparu – 1000 eiro/t un pat vairāk. Un, ja pērn vēlā rudenī daudziem zemniekiem minerālmēslu cena 250 eiro/t likās pārmērīgi augsta un šķita, ka jānogaida, lai tā nolaižas no saviem augstumiem, tad pašlaik tā šķiet neticami zema cena. Nenoliedzami, ka minerālmēslu deficīta apstākļos tirgū parādījās dīvainu darījumu piedāvājumi: sakārtosim darījumu no turienes, tikai samaksājiet tūlīt. Pēc dažiem mēnešiem situācija stabilizējās un cenas pat sāka samazināties līdz apmēram 700 eiro/t, un jau bija radusies pārliecība, ka Eiropas minerālmēslu kapacitāte būs spējīga kompensēt to importa trūkumu no austrumiem. Šāda trausla situācija saglabājās līdz brīdim, kamēr nesākās jautājumi par dabasgāzes pieejamību un tās cenām. Tieši dabasgāze veica otro sitienu pa minerālmēslu pieejamību un cenām, jo Eiropā ir aizvērtas šī produkta ražotnes vai labākajā gadījumā samazināts ražošanas apjoms. Ja pašlaik tiek gaidīta Eiropas līmeņa energokrīze, tad primārais būs silti mājokļi un elektrība, nevis minerālmēsli. Tādējādi pēc panikas un stabilizācijas esam nonākuši līdz trešajai fāzei – saspringumam tirgū, kad sastopamies ar augšupejošām minerālmēslu cenām, kas tirgū nozīmē ap 900 eiro/t, un iespējams, ka tā vēl nebūt nav augstākā cena. Par minerālmēslu cenām prognozes pašlaik neeksistē, ir tikai minējumi, hipotēzes vai pareģojumi. Protams, kopš februāra nogales ir pagājuši septiņi mēneši, un tas ir laiks, kurā varēja parādīties alternatīvi piedāvājumi no pārējās pasaules. Esam strādājuši uz jaunu minerālmēslu piegāžu kanālu attīstīšanu no Centrālās Āzijas valstīm, ir piedāvājumi no Dienvidamerikas, taču šo iespēju izmantošanai būs nepieciešama lielāka kooperācija, jo viens uzņēmums (pat tāds kā Latraps) nespēj finansiāli iegādāties tādu minerālmēslu apjomu, kādu var atvest viens kuģis,– 30 000-40 000 t. Šāds apjoms prasa Baltijas mēroga distribūciju, tāpēc Latraps meklē potenciālos sadarbības partnerus ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā. Šāda pirkšana kopā ļautu iegādāties minerālmēslus, kas būs nepieciešami nākamajā sezonā, par zemākām cenām. Kooperācija ir uzticības bizness.
Vai Latraps nevarētu graudus pārstrādāt citos produktos un tad jau tos eksportēt, tādējādi gan radot jaunas darba vietas Latvijā, gan arī pārdodot ārzemēs dārgākus produktus, par to saņemot arī lielākus ienākumus?
Tas, ka Latraps sper nākamo soli uz produkcijas pārstrādi – augstākas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu –, nav jauna ideja, tikai tā nav bijusi plaši afišēta. Šodien vairāk tiek apspriesta iecerētā zirņu proteīna ražotne, kaut arī Latraps ir ievērojis pakāpeniskuma principu un izveidojis relatīvi nelielu iesalnīcu un arī rapšu eļļas spiestuvi. Savulaik Latrapam piederēja arī kapitāldaļas biodīzeļdegvielas ražošanas uzņēmumā, tās gan pirms kāda laika tika pārdotas. Latraps ir iegādājies 50% no stividorkompānijas Alpha Osta, tādējādi iesaistoties arī kravu (graudu) pārkraušanas biznesā. Nenoliedzami, ka darbs pie zirņu proteīna ražotnes izveides ir uzsākts jau pirms vairākiem gadiem, un, neraugoties uz to, kas pašlaik notiek pasaulē, augu izcelsmes proteīns būs ļoti pieprasīts produkts. Augu izcelsmes proteīns ir pārtikas nākotne, un šīs jomas ekspansija – izaugsme – notiks neatkarīgi no tā, vai to realizēs Latraps vai kādi citi, jo tā ir XXI gadsimta pārtika. Protams, iecerētais projekts prasa lielus – daudzu desmitu miljonu eiro apmēra – kapitālieguldījumus.
Būtībā 2022. gads ir izšķirošs iecerētās zirņu proteīna ražotnes projekta īstenošanai, jo 2021. gadā ir pabeigts darbs pie tai nepieciešamās infrastruktūras izveides – ir nopirkta zeme, pašlaik notiek projekta tehniskā izstrāde un nepieciešamo atļauju saņemšana. Paralēli notiek izejmateriālu sagādes apzināšana, ko varētu piegādāt ne tikai Latrapa biedri. Zirņu proteīna ražotne nav klaušu projekts Latrapa biedriem, jo starp zemnieku un pārstrādātāju ir jābūt uz abpusēju ieinteresētību balstītām, brīvām attiecībām, nevis uzspiestām. Iecerētajai ražotnei būs nepieciešama ražošanas izejviela – zirņi – tādā apmērā, kas pārsniedz pašlaik Latvijā izaudzētos šīs kultūras apmērus. Vienlaikus līdzās Latvijai ir Lietuva, kas ir viena no lielākajām zirņu audzētājām Eiropā, un tās ir lieliskas iespējas kādu daļu šo pārstrādei nepieciešamo zirņu importēt. Domāju, ka vismaz sākotnēji, rūpnīcas pirmajos darbības gados, bez zirņu importa neiztiksim, jo šīs kultūras audzēšanai ir agrotehniskā specifika, un, lai zemnieks iegūtu komfortablu stabilitātes apziņu, audzējot zirņus, būs vajadzīgs laiks. Piemēram, zirņu novākšanas laiks ir ļoti īss – tas mērāms dienās, nevis nedēļās, jo, ja zirņi novākšanas laikā tiek saguldīti dažādu klimatisko apstākļu dēļ, ir vērojami lieli ražas zudumi un atsevišķos gadījumos tie pat nav novācami, un raža iet zudumā. Nenoliedzami, ka zināšanu bāze pieaug – selekcija attīstās, rodas jaunas zirņu šķirnes, augu aizsardzības līdzekļi tiek pilnveidoti un kļūst efektīvāki, un pieprasījums pēc produkta arī augs, kas ir galvenie iemesli zirņu audzēšanas stimulēšanai.
Vēl viens zirņu audzēšanas veicinātājs vismaz tuvāko piecu gadu laikā būs minerālmēslu pieejamības un cenas faktors. Proti, audzējot zirņus, tā ir un būs iespēja augsnei piesaistīt dabīgo slāpekli, kas attiecīgajās platībās ļautu nākamajā sezonā audzēt labību, minimāli izmantojot slāpekli saturošus minerālmēslus. Augu maiņa (lai iegūtu labu ražu, vienu un to pašu kultūru nevajadzētu audzēt vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas) ir būtisks ražību ietekmējošs faktors, jo līdzās kviešiem un rapsim pašlaik tiek audzētas pupas (taču tām parasti ir ļoti vēls novākšanas laiks), bet ir vajadzīga vēl kāda kultūra, un tieši šo funkciju varētu daļēji sekmīgi īstenot, audzējot arī zirņus. Tā kā zirņu pārstrādes projekts ir ļoti resursu ietilpīgs, tad pagaidām visa uzmanība tiks veltīta šai prioritātei.
Ja graudkopībā 2022. gads nebūtu bijis tik bedrains, tad Latraps būtu sācis interesēties par biedru mežiem (kas lielākoties ir komplektā ar lauksaimniecības zemēm) un viņu piekrišanas gadījumā būtu pārstāvēts sarunās ar meža nozari – mežsaimniecības pakalpojumu sniedzējiem, kokrūpniekiem.
Kā nozari ietekmēs ES zaļais kurss? Jo īpaši, ja tas paredz CO2 izmešu samazināšanu, par 20% samazināt mēslojuma lietošanu, kā arī par apmēram 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni, kas priekšrocības rada vecajām ES dalībvalstīm, un noteiktus procentus no valsts teritorijas prasa nodot apsaimniekošanai pašai dabai?
Kopējā situācija ir līdzīga tai, ar kādu saskāros savā iepriekšējā darbā (a/s Latvijas valsts meži), kur tirgū nācās sastapties ar sertificētiem kokmateriāliem no kaimiņvalstīm, kuri izaudzēti ar tādiem paņēmieniem, kādus izmantojot Latvijā atbilstoši mūsu normatīvo aktu prasībām var nākties sēdēt cietumā. Tā kā Latvijā lauksamniecībā izmanto ievērojami mazāk minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu nekā daudzās vecajās ES dalībvalstīs, tad uzskatu, ka konvencionālā lauksaimniecība Latvijā nodrošina kvalitatīvu un drošu pārtiku, vienlaikus tās izaudzēšanas ekoloģiskās pēdas nospiedums ir samērojams ar pievienoto vērtību, ko ģenerē zemes apsaimniekošana. Bioloģiskajai lauksaimniecībai ir un būs vieta tirgū, jo patērētājiem ir jābūt izvēles iespējai – brīvībai, kādus produktus tie vēlas izmantot un pirkt. Nenoliedzami konvencionālā un bioloģiskā pārtika tiek iegūta ar atšķirīgām izmaksām un atšķirīgu rentabilitāti, līdz ar to arī to gala cenām tirgū ir jābūt atšķirīgām. Un, lai arī Latvijā ir izcili bioloģiskās saimniekošanas lielmeistari, tomēr līdzās viņiem mēdz gadīties tādi, kuri vērsti nevis uz tirgū pieprasītās bioloģiskās produkcijas ražošanu, bet gan ES naudas par bioloģisko lauksaimniecību apguvi. Tirgus ekonomikā būtiskāko lomu spēlē pieprasījums, nevis izmaksas subsīdiju formā. Ikvienam nodokļu maksātājam ir tiesības piedalīties diskusijās par to, kur politiķi novirza – investē – naudu, ko iekasē nodokļos. Kopumā atbildēt gribētu ar vecu zemnieku teicienu: “Cāļus skaitīsim rudenī.” Proti, Krievijas invāzija Ukrainā, energoresursu pieejamība un cenu nesamērīgais pieaugums, pārtikas nodrošinājums, valstu drošība nevedina domāt, ka ceļš Zaļā kursa uzstādīto mērķu sasniegšanā turpināsies tā, kā bija sākotnēji iecerēts. Domāju, ka daudzas lietas, nianses tiks pakļautas diskusijām, korekcijām, jo pašlaik jau ir pavisam cita situācija nekā tad, kad par tām tika lemts pirms vairāk nekā diviem gadiem. Svarīgi, lai jebkāda veida tautsaimniecību būtiski ietekmējošas prasības tiktu piemērotas vienādi un vienlaicīgi visā ES, kā arī saprātīgi. Pretējā gadījumā varam nonāk situācijā kā pašlaik, kad Latvija ir sarāvusi saites ar Krieviju, bet virkne citu ES dalībvalstu turpina tirdzniecību, gūst ekonomisko labumu, un ir konkurētspējīgākas par Baltijas valstīm. Tajā pašā laikā Latvijas zemkopji tirgū sacenšas ar tiem citu valstu ražotājiem, kuri izmanto Krievijas minerālmēslus, kam ir vairākas reizes zemāka cena nekā Latvijā pieejamajiem. Un vēl jautājums ir par ES zaļā kursa ieviešanas termiņiem.
Proti, visiem zināms, ka evolūcijā sākotnēji bija zivis, tad rāpuļi un finālā lidojoši dzīvnieki – putni. Putnu evolūcija prasīja miljoniem gadu, tāpēc, zivi metot gaisā, tā nesāks lidot, bet, ja to mētās pārāk ilgi, tā zemē nokritīs beigta. Neviens Latvijā negrib, lai tā notiktu ar mūsu nacionālo lepnumu – lauksaimniecību.