Pa Latvijas mežiem skraida jenotsuņi, kuri vēsturiski apdzīvojuši Ķīnas, Korejas, Japānas un Sibīrijas teritorijas. Ezeros mīt rotani – zivis, kuru dabīgais izplatības areāls aptver Tālo Austrumu upju baseinus. Tie ir tikai pāris piemēri tām svešzemju augu, dzīvnieku, kukaiņu un citu dzīvu būtņu sugām, kuras izplatās Latvijā un atstāj ietekmi uz dabīgajām ekosistēmām.

Nekas labs tas nav, jo šādām invazīvām sugām ir postoša ietekme uz dabu, ekonomiku un pat uz cilvēku veselību, un tās ir otrs galvenais bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēlonis pēc biotopu izmaiņām, uzsver Dabas aizsardzības pārvalde (DAP).

Ātrāki, ēdelīgāki un konkurētspējīgāki

DAP speciālisti skaidro, ka invazīva suga var būt jebkura veida dzīvs organisms – augs, kukainis, zivs, sēne, baktērija vai pat organisma sēklas. Birku “invazīvs” parasti piešķir tām svešzemju sugām, kuras, nonākot jaunās dzīvesvietās, var sākt strauji vairoties, agresīvi izplatīties, nomākt vietējās sugas un apdraudēt ekosistēmas, kā arī nodarīt kaitējumu gan dabai, gan cilvēkiem.

Ja ekosistēmā nonāk jauna suga, tai var nebūt dabisku ienaidnieku vai regulējošo faktoru, un tad tā spēj ātri vairoties un pārņemt plašas teritorijas. Vietējiem savvaļas augiem vai dzīvniekiem nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai izveidotos aizsardzība pret iebrucēju, tāpēc tie nespēj konkurēt ar strauji ienākušo sugu cīņā par pārtikas resursiem un dzīves platībām. Vēl viena nepatīkama lieta mēdz būt slimību pārnēsāšana, kas apdraud vietējo augu vai dzīvnieku veselību un dzīvību.

“Nereti paši cilvēki, it kā negribot neko sliktu, var nodarīt uz gadu simtiem paliekošu kaitējumu dabai,” skaidrojot situāciju ar invazīvo sugu izplatību Latvijā, saka DAP “LIFE IP LatViaNature” invazīvo sugu eksperte Santa Rutkovska.