Krievijas karš Ukrainā nozīmē, ka Eiropas Savienībai "zibens ātrumā" jāpāriet uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu," spriež galvenais ES zaļā kursa veidotājs Franss Timmermanss.
Viens no svarīgiem uzdevumiem ir mēģināt konflikta laikā saglabāt ES zaļo kursu, otrs - pārliecināt citas valstis pieņemt zaļo kursu. Kamēr Ukrainā plosās karš, Eiropa nevar atļauties turpmākus pārpratumus. Zaļajam kursam būtu jāvieno valstis, ne jāšķeļ. Tas nav viegli. Lai ES klimata diplomātija būtu efektīvāka, tai ir jākļūst mazāk eirocentriskai un vairāk jāņem vērā citu valstu bažas un prioritātes.
Ar zaļā kursa iekļaušanu starptautiskajā darba kārtībā un divpusējās attiecībās, izmantojot tirdzniecības un attīstības, kā arī ārpolitikas un drošības politiku un iniciatīvas, nepietiek - un to var uzskatīt par uzmācīgu.
Ar uzmundrinošām uzrunām un plaši izskanējušām, daudz solījumu saturošām "zaļajām" partnerībām var piesaistīt uzmanību, ne vairāk. Iemesls ir vienkāršs: darbi "runā" skaļāk nekā vārdi.
Tas, ko ES dara savā valstī attiecībā uz nodokļu sistēmu, atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas veicināšanu Eiropā, ES lauksaimniecības politiku un citiem videi draudzīgiem pasākumiem, ietekmē globālo priekšstatu par bloku un tā reputāciju.
Ja ES izmanto vienu metodi, lai risinātu Eiropas iekšējās problēmas, bet citu, lai risinātu citās valstīs notiekošo, tā var zaudēt ietekmi un tikt apsūdzēta dubultos standartos. Turklāt, lai kļūtu par efektīvākiem, veiksmīgākiem un iedvesmojošākiem zaļo aizstāvjiem, Eiropas "klimata diplomātiem" ir arī uzmanīgi jāuzklausa citu valstu bažas. Tas nozīmē, ka pašpārliecinātība un pārliecība ir jāapvieno ar pazemību. Tas nozīmē arī konsultācijas un sadarbību, nevis lekcijas un "Eiropa zina visu vislabāk" sludināšanu.
Mācība no 90. gadiem
Tiem, kas vēlas mācīties, varētu noderēt 90. gados gūtā pieredze un Eiropas centieni izveidot vienoto tirgu.
ES pārveidojošais vienotā tirgus plāns noteikti lika pasaulei piecelties un pievērst uzmanību. Tas arī izraisīja satraukuma vilni, jo politikas veidotāji ārpus ES uztraucās par plāna ārējām sekām. Bažas bija par to, ka ES kļūst par iekšēji vērstu un protekcionistisku Eiropas cietoksni, kas iekšējās tirdzniecības mērķus izvirzīs augstāk par savām starptautiskajām tirdzniecības saistībām.
Galu galā viss izdevās. Eiropa nepārtrauca tirdzniecību ar citām valstīm, un patiesībā ārvalstu investori un eksportētāji iecienīja ES lielo tirgu bez robežām.
Bažas bija pamatotas
ES ierēdņi, kas bija sagatavojuši vienotā tirgus plānu, bija pievērsuši maz uzmanības tā ietekmei uz ārpasauli. Un viņi - vismaz sākotnēji - bija maz darījuši, lai kliedētu citu valstu bažas.
Šodien pasaule atkal ar interesi un bažām vēro ES zaļo kursu. Arī šoreiz pastāv bažas par iniciatīvas globālajām sekām - gan tīšām, gan netīšām. Un atkal šķiet, ka ES līderi ir pārāk koncentrējušies uz sarežģītajām projekta iekšējām mahinācijām, lai pievērstu pietiekamu uzmanību ārējiem priekšstatiem.
Tā ir kļūda. Ja Eiropa pareizi izspēlēs savas kārtis, ES plāns, kā līdz 2050. gadam panākt klimata neitralitāti, varētu kļūt par patiesi iedvesmojošu rokasgrāmatu citām valstīm un reģioniem.
Tomēr tas nozīmē, ka tas, ko ES sludina ārvalstīs, būs jāīsteno arī pašu mājās. Tas nozīmēs konsekvenci iekšpolitikas veidošanā un ziņojumos, kā arī globāla zaļā kursa vēstījuma izstrādi, kas, lai gan ir vērsts uz Eiropas sarežģīto iekšzemes trajektoriju un problēmām, vienlaikus ir vērsts arī uz pasaules problēmām.
Pirmkārt, ES galvenajai prioritātei jānodrošina, lai zaļais kurss nekļūtu par vēl vienu attaisnojumu protekcionismam. ES zaudēs jebkādu leģitimitāti - un zaļajam kurss nebūs ticamības -, ja eiropieši ļausies īstermiņa kārdinājumam, izmantot klimata krīzi, lai aizsargātu un pasargātu dažas Eiropas lauksaimniecības un rūpniecības nozares.
Otrkārt, jāseko līdzi ģeopolitikai. Gadiem ilgi attiecības ar Dienvidaustrumāzijas valstīm bija saasinātas saistībā ar Eiropas Parlamenta 2018. gadā noteikto ierobežojumu palmu eļļas izmantošanai biodegvielā, izslēdzot to no atjaunojamās enerģijas mērķiem - šis solis, kas, pēc daudzu Āzijas valstu domām, drīzāk atspoguļo Eiropas konkurējošo eļļas augu audzētāju ietekmi, nevis kādu zinātnisku vai vides ietekmes novērtējumu par šo kultūru.
Treškārt, jābūt pārredzamiem attiecībā uz tādiem plāniem kā oglekļa robežkontroles mehānisma (CBAM) ieviešana. Valstīm ārpus ES joprojām ir grūti saprast, kā tiks ieviests nodoklis un cik lielā mērā tas ietekmēs to tirdzniecību ar ES.
Ceturtkārt, ES neapšaubāmi ir ekonomiskā ietekme, lai veidotu starptautiskos standartus atbilstoši tās vides un klimata mērķiem. Taču Eiropas klimata diplomātiem ir jāpretojas kārdinājumam izmantot savu mērķu sasniegšanai āmuru.
Valstis drīzāk piekritīs ES prasībām, ja tām piedāvās sadarbību, nevis izvirzīs stingrus priekšnosacījumus un ierobežojumus. Tas viss prasīs iejūtību un atteikšanos no eirocentriskas domāšanas un pieejas. Tas prasīs lielāku gatavību izmantot ES palīdzības budžetu, ieguldījumus, tehnisko palīdzību un spēju veidošanas programmas.
Kamēr Ukrainā plosās karš, Eiropa nevar atļauties izraisīt turpmākus pārpratumus. Zaļajam kursam ir jāvieno valstis, nevis jārada vēl lielākas plaisas pasaulē.