Šā gada 17. septembrī Ārvalstu investoru padome (ĀIP), šaurākā lokā dēvēta par "Ficilu" (FICIL) no angliskās abreviatūras – Foreign Investors Council, nāca klajā ar aicinājumu valdībai par tiesībsargājošo iestāžu prioritāti nekavējoties izvirzīt tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu un līdzekļu iesaldēšanu, kas ir radušies Latvijā izdarītu noziegumu rezultātā. Šo paziņojumu var lasīt un tulkot dažādi, tādēļ piedāvāšu savu interpretāciju, apzinoties, ka noteikti ir iespējamas vēl citas versijas, taču tās vienalga viena otru neizslēdz.

ĀIP pirmo reizi pasaka to, ko tikai atsevišķi politiķi, ierēdņi un plašsaziņas līdzekļi ir centušies pateikt jau vairāk kā pirms 10 gadiem. To, ka atbildīgajiem valsts dienestiem vispirms ir jācīnās ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un korupciju (visi minētie likumpārkāpumi ir funkcionāli bieži ļoti cieši saistīti) Latvijā, nevis prioritāri ir jānodarbojas ar ne-Latvijas noziegumu un to seku izmeklēšanu un novēršanu. Šie dienesti, diemžēl, to ir darījuši par Latvijas nodokļu maksātāju naudu. Atgādināšu, ka ĀIP ir pat ļoti būtiska ietekme uz valdības politiku, jo jau kopš 1999. gada ĀIP ir valdības dialoga partneris.

(...)

Mans reālās situācijas skaidrojums par notiekošo banku sektorā: vietējo lēmēju gribas trūkumu un nekompetenci finanšu nozares politikas plānošanā un īstenošanā ir aizvietojuši ārvalstu ieteikumi (arī pārsvarā ierēdniecības sagatavoti). To papildina vietējās ierēdniecības pār-centība šo ieteikumu izpildē, "sekojot likuma burtam, ne garam". Rezultātā tas ir novedis pie banku sektora pār-regulācijas, kas principā ir bremzes visa sektora attīstībai.

FID/FKTK rīcībpolitikas rezultātā Latviju ir pametuši ne tikai ārvalstu noguldītāji. Jo vairāk – no Latvijas banku pakalpojumiem atsakās arī Latvijas rezidenti (fiziskas un juridiskas personas) un ārvalstu uzņēmumi. Turklāt tie ir pasaulē pazīstami – gan vidēji, gan lieli uzņēmumi, kuru starptautiskā vadība, FKTK/FID diktētās un tālāk pašu komercbanku uzliktās prasības uzskata ne tikai apgrūtinošām, lieku birokrātisku nastu uzliekošām, bet pat par apkaunojošām.