Lai to labāk varētu izprast, ir jāapzinās, ka dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad jebkuras
valsts, tai skaitā Latvijas ekonomika un līdz ar to arī suverenitāte kā tāda pamatu pamatos ir
balstīta uz spēju piesaistīt ārējos līdzekļus. Gluži kā rokai ir pieci pirksti, pastāv pieci galvenie veidi, kā tas tiek panākts.
Pirmkārt, tās ir ārējās subsīdijas. Latvija ES fondu plānošanas periodā no 2014. līdz 2020.
gadam kopumā būs piesaistījusi 4,4 miljardus eiro, jeb aptuveni 628 miljoni eiro gadā.
Kopumā tas ir četras reizes vairāk, nekā Latvija pati iemaksās ES budžetā. Tie ir vērā ņemami ienākumi, taču pēc 2020. gada šīs dāvinātās naudas plūsma visticamāk samazināsies un vēl pēc kāda laika apstāsies pilnībā, Latvijai no subsīdiju saņēmējas kļūstot par donorvalsti. Vai uz ES fondu finansējuma tāpēc var būvēt valsts vai kādas atsevišķas nozares (tai skaitā videsaizsardzības) ilgtermiņa attīstības plānus? Noteikti nē. Vai tas ir slikti? Arī nē – mēs tačunevēlamies būt mūžīgie lūdzēji, bet gan spēcīga ekonomika, kas pati var atbalstīt vājākos.
Otrkārt, valsts piesaista līdzekļus ārvalstu investīciju veidā, taču šai naudas plūsmai nav
stabila rakstura, līdzekļi tiek ieguldīti uzņēmumu pamatkapitālā un investīciju apjoms ir lielā
mērā atkarīgs no kopējās politiskās, likumdošanas, nodokļu likmju un ekonomiskās stabilitātes valstī.
Treškārt, valsts tiešā veidā piesaista finanšu resursus ar kredītu palīdzību.
Taču jebkuram kredītam ir nepieciešams segums – ekonomiski pamatots plāns, kā līdzekļus
ieguldīt peļņu nesošā darbībā. Ceturtkārt, un īpaši tas attiecas uz Latvijas gadījumu, naudu
saviem tuviniekiem un draugiem atsūta ārvalstīs dzīvojošie tautieši. Latvijas valsts piederīgo
diasporas pārskaitījumi no dažādām valstīm katru gadu veido ap pusmiljardu eiro. Protams,
tas ir labi un daudzām ģimenēm tas ir būtisks iztikas līdzekļu avots, taču vai nebūtu labāk, ja
šie cilvēki varētu dzīvot blakus saviem tuvajiem, strādāt un nopelnīt šo naudu uz vietas
Latvijā, vienlaicīgi arī piedaloties nodokļu nomaksā?
Visbeidzot, piektkārt jebkuras ekonomikas pamata dzinējspēks un sabiedrības labklājību
veidojošo procesu sākumpunkts ir eksportspējīgie uzņēmumi. Un starp tiem rūpniecība
Latvijā noteikti ir lielākā eksporta nozare. Būtībās tā ir viens no galvenajiem Latvijas
ekonomikas stūrakmeņiem, kam 2016. gadā devums IKP pieaugumā bija lielāks nekā jebkurai citai nozarei.
Kopumā, ja saskaita kopā meža nozares, lauksaimniecības un pārtikas ražošanas eksportu
(izslēdzot reeksportu), tad vairāk nekā puse Latvijā reāli saražoto un ārvalstīs pārdoto preču
balstās uz zemes ilgtspējīgā apsaimniekošanā iegūtiem resursiem. Tie pamatā balsta arī
gandrīz pusi no apstrādes rūpniecības kopējās izlaides valstī. Līdz ar to, grozies kā gribi –
pamatu pamatos Latvija joprojām ir agrāra valsts un šobrīd būtībā pusi valsts ekonomikas
veido zemes izmantošana.
Un tieši ar zemes izmantošanu ārējos tirgos nopelnītā nauda ir pamats visiem pārējiem
tautsaimniecības posmiem. Cik eksportējošie uzņēmumi uz valsti atved naudu, tik tiem ir
iespēja izdot par vietējās izcelsmes vai importa precēm un pakalpojumiem, no kā tālāk tieši
vai netieši ir atkarīga arī visa pārējā saimnieciskā darbība. Bez eksporta, kam Latvijas gadījumā varam likt vienādības zīmi ar zemes apsaimniekošanu, visu tik ļoti gaidītais
sabiedrības labklājības pieaugums nav iespējams.