Ziemai tuvojoties, Eiropa ir gatava “mesties lejā no klints”

Saskaroties ar vissmagāko enerģētikas krīzi kopš Otrā pasaules kara, sākoties apkures (rudens, ziemas) sezonai, Eiropa (ES) turpina vilcināties. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula fon der Leiena (Ursula von der Leyen) ir iepazīstinājusi ar virkni jaunu Eiropas Savienības enerģētikas politikas pasākumu, tostarp, plānotajiem cenu ierobežojumiem, papildu nodokļiem enerģijas ražotājiem, jaunas Eiropas ūdeņraža bankas izveidi un jaunu atbalstu elektriskajiem transportlīdzekļiem. Tikmēr Eiropas Savienības dalībvalstis nacionalizē komunālo pakalpojumu uzņēmumus, nosaka elektroenerģijas cenas un subsidē patērētājus. Šāda ES rīcība gan nenozīmē būtisku atkāpšanos no tās politikas, kuras dēļ kontinents nonāca pie nopietnām enerģētikas problēmām.

Lielākais šķērslis sekmīgam jautājuma risinājumam ir fakts, ka Eiropā joprojām neredz tās enerģētiskās drošības krīzes cēloņus, pašreizējā situācijā izvēloties vainot ārējus spēkus. U. fon der Leiena un citi Eiropas līderi, kā galveno iemeslu Eiropas enerģētikas problēmām min Krieviju un tās sākto karu pret Ukrainu. Krievijas prezidenta Vladimira Putina veiktā dabasgāzes cauruļvadu slēgšana vai “gāzes krānu aizgriešana” neapšaubāmi situāciju ir pasliktinājusi, bet... šī būs jau trešā Eiropas enerģētikas krīzes ziema. Jau 2020.-2021. un 2021.-2022. gada ziemā Eiropa piedzīvoja ievērojamu elektroenerģijas un dabasgāzes cenu kāpumu, kā arī gāzes trūkumu, kas, savukārt, izraisīja ogļu un mazuta izmantošanas pieaugumu. Eiropas politikas veidotāji vai nu tam nepievērsa uzmanību, vai izvēlējās nemainīt kursu.

Kamēr pietiekami daudz ļaužu Eiropā un citur uzskata, ka kontinenta enerģētikas problēmas ir saistītas tikai ar V. Putinu, ir lietderīgi ļoti skaidri un saprotami apzināties tos politikas virzienus, kas Eiropu līdz šai krīzei noveda. Sapratne par problēmas saknēm un cēloņiem, ir pirmais solis tās risināšanā.

Eiropas krīze ir “veidojusies” divas desmitgades. Eiropas politikas veidotāji, cenšoties panākt ātru pāreju no fosilā kurināmā un kodolenerģijas uz atjaunojamajiem energoresursiem, piespieda valstis un uzņēmējus veikt būtiskas izmaiņas energoapgādē. Tajā pašā laikā šie paši politikas veidotāji ignorēja prognozes par pastāvīgu pieprasījumu pēc naftas un dabasgāzes, kā arī vajadzību pēc uzticama bāzes slodzes kurināmā avota, kas atbalstītu nepastāvīgo saules un vēja enerģiju. Daudzas ES dalībvalstis samazināja vietējo fosilā kurināmā ražošanu un ierobežoja importu, izņemot Krievijas dabasgāzi. Vācija, kurai pašai ir ievērojamas gāzes atradnes, tāpat kā Francija un citas valstis, ogļu ieguvi aizliedza. Pēdējā desmitgadē dabasgāzes ražošana Eiropā ir samazinājusies par 50%, šobrīd tās imports veido 83% no Eiropas gāzes patēriņa.

Dažādu aktīvistu un zaļo partiju spiediena rezultātā Vācija un vairākas citas valstis nolēma pakāpeniski atteikties arī no bezoglekļa kodolenerģijas, neraugoties uz tās nevainojamo drošības līmeni. Šodien Eiropas ierosinātie gāzes un elektrības cenu ierobežojumi, kā arī jaunas nodevas enerģijas ražotājiem, vēl vairāk samazinās (bremzēs) piegādi, vienlaikus cenšoties pasargāt patērētājus no augstām cenām, kas varētu pamudināt viņus samazināt siltuma padevi un izslēgt (taupīt) gaismu.

Eiropas politika un vēlme bloķēt gāzes piegādes radīja deficītu, kas pirms divām ziemām sāka izraisīt cenu kāpumu. Uzskatot, ka drīz bez dabasgāzes varēs iztikt, Eiropa ir dažādos veidos bloķējusi arī ilgtermiņa importa līgumus, kā rezultātā ES cieš no gāzes bada, lai gan tai apkārt ir atrodamas pasaulē lielākās gāzes rezerves – ne tikai Krievijā, bet arī Ziemeļāfrikā, Vidusāzijā un citos reģionos. ES itin viegli varēja nodrošināt piekļuvi uzticamiem gāzes piegādes avotiem, turklāt, par pieņemamām cenām, bet tagad Eiropa ir atkarīga no dārgā aktuālā tirgus. Pat šodien, kamēr Eiropas amatpersonas meklē jaunus gāzes piegādes apjomus, tās ietiepīgi atsakās parakstīt ilgtermiņa līgumus ar uzrunātajiem dabasgāzes ražotājiem. Nesen piedzīvojām kārtējo uzskatāmo piemēru: divus gadus pēc Eiropas enerģētikas krīzes sākuma un septiņus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Vācijas kanclers Olafs Šolcs (Olaf Scholz) atgriezās no brauciena uz Kataru un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, noslēdzot vienošanos tikai par vienu sašķidrinātās dabasgāzes tankkuģa kravu, nevis par ilgtermiņa piegādēm, kas valstij ir ļoti nepieciešamas, lai nodrošinātu iedzīvotāju siltumu un rūpnīcu darbību.

Eiropa tās politiskajā līmenī joprojām nav apzinājusies sekas, ko radījusi tās izvēle pirms desmit gadiem atteikties no dabasgāzes. Gan 1990., gan 2000. gados gan Eiropā, gan citur pasaulē dabasgāzes patēriņš auga visstraujāk. Gāze bija pieprasīta, pateicoties tās relatīvi zemajām emisijām un tolaik ļoti konkurētspējīgajai cenai. Pāreja no oglēm uz dabasgāzi bija ātrākais un lētākais veids, kā samazināt oglekļa emisijas: pateicoties slānekļa gāzes revolūcijai, Amerikas Savienotajās Valstīs oglekļa emisijas saruka pietiekami strauji bez valdības iejaukšanās. Tomēr aptuveni pirms desmit gadiem pret fosilo kurināmo noskaņotā sabiedrības daļa pastiprināja pret dabasgāzi vērstās kampaņas. Rezultāts: Eiropa pakāpeniski pārtrauca ilgtermiņa gāzes piegāžu līgumus.

Eiropas enerģētikas politikā ideoloģija, diemžēl, ir svarīgāka par matemātiku. Pārtraucot kodolenerģijas un akmeņogļu izmantošanu un ierobežojot dabasgāzes izmantošanu, bet atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas apjomu samazinot par atņemto, protams, radīsies enerģijas trūkums. Turklāt visos it kā pozitīvajos un atbalstāmajos mēģinājumos panākt ātrāku pāreju uz vēja un saules enerģiju (atjaunojamo resursu enerģiju) netiek ņemti vērā būtiski šo resursu un ieguves tehnoloģiju ierobežojumi. Saules un vēja enerģijas ieguves avotiem nepieciešama pietiekami plaša zemes izmantošana, kritiski svarīgi materiāli un iekārtas (tostarp, no Ķīnas), kā arī rezerves jauda vai uzglabāšana, kas pagaidām dabā nepastāv. Visbeidzot, politikas veidotāju piespiedu ceļā organizētā pāreja no viena enerģijas ieguves veida uz citu ignorē prognozes par pastāvīgu pieprasījumu pēc fosilā kurināmā, tostarp transportam, rūpniecībai, apkurei, kā arī neparedzamas vēja un saules enerģijas rezerves enerģijas nodrošināšanai.