zemeunvalsts.lv ievadvārdi
Intervijā vairākkārt un vairākos jautājumos uzsvērta virkne ļoti svarīgu praktiski atkritumu apsaimniekošanas lietu, kas skar gan iedzīvotāju attieksmi (kurus bieži vien mainīt nav viegli, vienkārši un ātri), gan savāktā materiāla tālāku izmantošanu, gan ierasto paradumu (pircēja, ražotāja, pārdevēja) maiņu. Politiskā ziņā vairāk tiek spriests, piemēram, par konteineru pieejamību, aizmirstot atkritumu rašanos vai ražošanu... Sarunā atgādinātais par Eiropas Savienības mērķi 2035. gadam liek nopietni domāt un jautāt – kas konkrēti būtu darāms 2023., 2024. un turpmākajos gados. Ja neskaita atsevišķas aktivitātes, politiskā līmenī skan vārdi par ambiciozu plānu nepieciešamību. Kādi tie ir vai būs? Vai Latvijas iedzīvotājam Pierīgā, Ciblā, Dundagā vai Nīcā tas ir skaidrs... Un vai šie plāni būs skaidri saprotami un vienkārši?
Esošajiem atkritumu poligoniem tuvāko 10 gadu laikā ir jāpārvēršas par aprites ekonomikas centriem, kuros atvestie atkritumi pārtop izejvielās jaunu produktu ražošanai, jo īpaši, ja noglabāt drīkstēs tikai 10% no savāktajiem atkritumiem.
To intervijā stāsta SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņš atzīst, ka atkritumu apsaimniekošanā ir divi iespējamie virzieni: viens – investēt ļoti maza izmēra un jaudas pārstrādes iekārtās, otrs – garāks transportēšanas ceļš uz reģionālajiem pārstrādes centriem.
Kas pašlaik ir svarīgākie risināmie jautājumi atkritumu apsaimniekošanā?
Transformācija no 11 atkritumu apglabāšanas poligoniem uz pieciem atkritumu apsaimniekošanas reģionālajiem centriem, kuriem laika gaitā jākļūst par aprites ekonomikas centriem. Tie būs ļoti svarīgi, lai sasniegtu Eiropas Savienības uzstādīto mērķi – 2035. gadā atkritumu poligonos noglabāt ne vairāk kā 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem, kā arī vismaz 65% no savāktajiem sadzīves atkritumiem nodot pārstrādei.
Otrs jautājums, ko gribu uzsvērt, ir līdzsvars starp privātajām un publiskajām kapitālsabiedrībām atkritumu apsaimniekošanas nozarē. Pēc apkalpoto iedzīvotāju skaita privātie atkritumu apsaimniekotāji apkalpo 62% Latvijas iedzīvotāju – teju 1,18 miljonus, savukārt pašvaldībām piederošie – tikai 38% jeb 691 tūkstoti iedzīvotāju. Situācija Latvijā ir salīdzinoši labā līdzsvarā, ko nevajadzētu izjaukt. Pašvaldību kapitālsabiedrībām, pat ja tās gūst peļņu, tā jānovirza uzlabojumiem, jauninājumu ieviešanai, kā tas arī notiek, piemēram, ZAAO gadījumā. Savukārt, privāto kompāniju īpašnieki ar peļņu var darīt, ko vēlas,– reinvestēt atkritumu sektorā, būvējot pārstrādes rūpnīcas, vai izņemt dividendēs un tās izmantot kā ieguldījumus citviet Latvijā.
Manuprāt, Latvijas tautsaimniecībai negatīvākais risinājums, ja (atkritumu apsaimniekošanas) kompānijai ir ārvalstu īpašnieki, kuri šo peļņu izved uz savām mītnes zemēm; tā mūsu valsts tautsaimniecība šo naudu pilnībā pazaudē. Būtiskākā atšķirība starp pašvaldību un privātā kapitāla atkritumu apsaimniekotājiem – privātā kapitāla kompānijas, lielākoties, strādā lielajās pilsētās, savukārt, pašvaldībām piederošie uzņēmumi – reģionos. Tā kā pilsētās ir daudz lielāks iedzīvotāju blīvums nekā lauku reģionos, lai piepildītu vienu kravas auto ar atkritumiem, vidēji jānobrauc tikai 45 km, kamēr reģionos šim mērķim būs jānobrauc līdz pat 200 km.
Lielāks nobraukto kilometru skaits automātiski palielina atkritumu izvešanas pakalpojuma tarifu.
Tieši tā! Un tas ir pats paradoksālākais, jo Rīgā un Pierīgā iedzīvotājiem ir visaugstākie ienākumi, bet faktiski viszemākie atkritumu apsaimniekošanas tarifi, kamēr reģionu iedzīvotāju ienākumu līmenis ir krietni zemāks, bet būtībā par to pašu pakalpojumu tie spiesti maksāt vairāk. Vienlaikus tiek meklēti un jau ir atrasti risinājumi, lai reģionos atkritumu savākšanas tarifi nebūtu tik augsti, piemēram, konteineru iztukšošana notiek reizi mēnesī vai atsevišķos gadījumos – reizi ceturksnī, īpaši atkritumu veidiem, kuru izvešana iedzīvotājiem ir bez maksas, savukārt, bioloģiskie atkritumi tiek kompostēti turpat, kur tie rodas.
Pieredzi esam smēlušies Eiropas Savienībā un citās valstīs, kur bioloģiski noārdāmos atkritumus (brūnos konteinerus) apsaimnieko ļoti dažādi. Mums reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas plānā ir paredzēts dalīto vākšanu bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem nodrošināt ciemos un pilsētās, kur iedzīvotāju skaits ir lielāks par 1000. Nenoliedzami, atkritumu savākšana no vienas mājas, kas atrodas meža vidū, būs ļoti dārga tās īpašniekam, vai arī šāda pakalpojuma izmaksas nāksies segt pārējiem patērētājiem. Manuprāt, lēmumiem ir jābūt ekonomiski pamatotiem un racionāliem, nevis ķeksīša dēļ.
Laukos iedzīvotāju skaits turpina sarukt, nobraukto kilometru daudzums atkritumu savākšanas transportam nemainās, turklāt ir inflācija, kas tikai vēl vairāk “spiež prognozēt” augstākus atkritumu apsaimniekošanas tarifus, jo īpaši tiem, kuri nevēlēsies iemācīties pareizi šķirot atkritumus. Pareiza atkritumu šķirošana ir viens no salīdzinoši zema pakalpojuma tarifa iemesliem, to lieliski pierāda ārvalstu pieredze, kura agrāk vai vēlāk “ienāks” arī Latvijā.
Būtisks jautājums – ko darīt ar pašlaik nepārstrādājamās plastmasas (kura ik gadu turpina pieaugt) daļu? Pašlaik situācijā, kad nepārstrādājamās plastmasas iepakojums būtiski pieaug un to nav, kur likt, var to sagatavot kā RDF (izmantošanai katlumājās kā kurināmo) materiālu un iegūt enerģiju, pretējā gadījumā to noglabā atkritumu poligonā un vēl samaksā attiecīgu dabas resursu nodokli – 95 €/t. Tā nav saimnieciska rīcība, jo īpaši, ja no pašlaik atkritumu kalnā noglabājamā materiāla ir iespējams iegūt siltumu un elektrību, sevišķi, ja šo resursu cenas pēdējā gada laikā ir būtiski pieaugušas. Straujais energoresursu cenu kāpums būtībā Latvijai liek pateikt, ka atkritumi ir arī energoresurss, ko pašlaik vienkārši “brutāli” norokam atkritumu poligonos.
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028. gadam ir paredzētas piecas stacijas, kurās atkritumus izmanto kā kurināmo, tapšanas stadijā ir tikai projekts Ventspilī. Pašlaik daļu RDF materiālu izmanto Schwenk Brocēnu cementa rūpnīcā, taču... jāsaprot, ka viņiem izdevīgāk ir šo materiālu importēt no ārzemēm, kur par to vēl piemaksā. Vidzemē iezīmētās dedzināšanas rūpnīcas kontekstā pašlaik nekādas kustības nav.
Vai Latvija varētu Eiropas Savienības līmenī rosināt izskatīt jautājumu par plastmasas iepakojuma, kas nav pārstrādājams vai arī pēc kura pārstrādes produktiem nav pieprasījuma pasaules tirgū, izmantošanas aizliegumu ES, piemēram, no 2028. gada?
Atkritumu apsaimniekotāji ir ķēdes galā un spiesti rēķināties ar situāciju, kāda ir radusies, bet jebkurā gadījumā tas būtu ideāls risinājums, kas noglabāšanai poligonos nonākošu atkritumu apjomu būtiski samazinātu. Vienlaikus neesmu pārliecināts par Latvijas valstsvīru spējām šo jautājumu nevis tikai “uzstādīt” (aktualizēt) Briselē, bet tam panākt attiecīgu risinājumu, kaut arī tas, iespējams, ir vislabākais, jo samazina nepārstrādājamo vai nepieprasīto izejmateriālu nonākšanu atkritumu konteineros. Jāatgādina, ka ES izvirzījusi ļoti konkrētu mērķi sadzīves atkritumu pārstrādei 2035. gadā – vismaz 65% no savāktās masas. Lai meklētu risinājumus šim jautājumam, nupat septembrī otro reizi rīkojām atkritumu pārstrādes veicināšanas hakatonu DaibeZero, kurā bija pieteikušās 15 komandas, finālā tika 10. Tās nav idejas, kuras meklējam tikai ZAAO vajadzībām, bet domājam par visu Latvijas atkritumu apsaimniekošanas nozari.
Varbūt visos līmeņos varam vismaz aicināt ražotājus izvēlēties videi draudzīgu vai pārstrādājamu iepakojumu?
Tas jau tiek darīts, izglītojot skolēnus, tādējādi gan šodien un vēl jo vairāk nākotnē radot spiedienu uz ražotājiem tieši no patērētāju (pieprasījuma) puses. Ir labie piemēri, piemēram, Valmierā strādājošais SIA VLT, kas olu iepakojumu ražo no makulatūras. Diemžēl, izvēloties iepakojumu, būtiskākie kritēriji joprojāmi ir cena, izskats vai izmantošanas ērtums, bet kritērijs par pārstrādājamību kļūst par ceturtās vai pat vēl zemākas kārtas jautājumu. Ja šo vērtējumu varētu mainīt, tas jau būtu progress un līdz atkritumu apsaimniekošanas centriem nonāktu daudz mazāk neizmantojama materiāla.
Protams, ir uzdevumi, kurus ar atkritumu šķirošanu visos līmeņos var paveikt gan iedzīvotāji, gan arī aprites ekonomikas centri. Bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoms tiek lēsts ap 30-40%, kaut pašlaik tas ir ievērojami zemāks, jo nav tik augstas kvalitātes šķirošanas, kādēļ daļa nonāk atkritumu apglabāšanas kalnos. Savukārt, ja neko izdarīt nevaram, iepakojums būs nepārstrādājams, to glabāsim poligonos, maksāsim arvien augstāku nodokli tā vietā, lai iegūtu produktus, kurus izmantot savā saimniecībā.
Jāmaina cilvēku domāšana – atkritumi nav tikai atkritumu apsaimniekotāju problēma. Tā ir mūsu vide, kurā dzīvojam. Lēmumi, ko pieņemam šodien, gan ikdienā katrs, šķirojot vai nešķirojot atkritumus, gan valsts līmenī, pieņemot dažādus normatīvos aktus, nosaka, kādu veidojam Latviju, pasauli nākotnē sev un nākamajām paaudzēm.
Vai ir bail pieņemt lēmumus bez daudzum daudzajiem (“n-tajiem”) atzinumiem?
Pārspīlētas bailes un bažas par to, “ka tik kaut kas nenotiek” vai “kāds kaut ko neaizrāda”. Piemērs – Getliņi savās siltumnīcās audzē tomātus, ar kuriem aizņem apmēram 2% no tirgus Latvijā, bet ik pa brīdim dažādas Latvijas valsts institūcijas šo nodarbi apšauba, jo uzskata, ka publiskajai kapitālsabiedrībai ar to nav jānodarbojas. Tātad – labāk, lai siltums, kas tiek iegūts no atkritumu apsaimniekošanas, tiek palaists gaisā! Tas apliecina, ka Latvijā reizēm trūkst spējas loģiski paraudzīties uz procesiem, jo visus “nolīdzina” pēc viena nosacījuma, ignorējot specifiskas lietas. Lai ļoti nevēlos, bet nevaru nepiekrist nereti dzirdamiem secinājumiem, ka esam radījuši sistēmu, kurā uzraugu ir vairāk nekā darītāju. Kamēr šo sistēmu nemainīsim, tikmēr ātri uz priekšu virzīties nespēsim.