Nav šaubu, ka mežs nodrošina daudzas būtiskas funkcijas vēl bez tā, ka no meža iegūst koksni. Mežs uztur gaisa kvalitāti, regulē ūdens noteci, sniedz atbalsta punktus tūrismam. Tāpēc daļai pilsētās dzīvojošo cilvēku šķiet, ka meža ciršana ir slikta pati par sevi. Pilsētnieku izpratne par mežsaimniecību un meža nozaru ir nepilnīga, ka grūti viņus pārliecināt par mežu ciršanu kā sliktāku mežu nomaiņu ar labākiem, produktīvākiem, CO2 vairāk piesaistošiem mežiem. Varbūt ir palikuši nepamanīti tādi fakti, ka sēnes aug arī jaunaudzēs, ka koks ir mūsu vietējais, atjaunojamais resurss, kas dod iespēju veidot veselīgu vidi ar koka būvniecību, mēbelēm un no citām valstīm neatkarīgu siltuma ražošanu. Pašlaik tiek izvirzīts uzstādījums, ka 30% teritorijas Eiropā ir jāiekļauj aizsargājamās platībās. Tādā gadījumā paveras plašas iespējas diskusijām, cik daudz no šīs aizsargājamās platības veidos meži un ko saprast ar aizsargājamu platību mežos. Vai Latvija netiks “apspēlēta”, jo jau tagad redzam, ka ir Eiropas valstis, kuras savas aizsargājamās teritorijas veido ziemeļu reģionos vai kalnainos apvidos, kur saimnieciskā darbība jau tāpat ir apgrūtināta vai nav iespējama.