Atbilstoši viņu loģikai, nav nekādas pretrunas starp vēlmi nodrošināt augstu dzīves līmeni, kas nozīmē augstu enerģētisko patēriņu, un vienlaicīgu atteikšanos no tradicionālajiem pamata enerģijas avotiem. Ogļūdeņraži – slikti, atoms – slikti. Saule, vējš – labi. Lai tādas industriāli attīstītas valsts kā Vācija enerģētisko patēriņu nodrošinātu ar sauli un vēju, puse Vācijas jānoklāj ar saules paneļiem un vēja turbīnām, bet tas netiek uzskatīts par apdraudējumu dabai.

Nav vērts pat rēķināt, kas nodara dabai lielāku kaitējumu – dažādu akumulatoru, jaudu ģenerējošo sistēmu ražošana un utilizācija vai ar gāzes, ar kodolenerģiju darbināmas turbīnas, jo klimatticīgos šie aprēķini neinteresē. Viņus vada reliģiska pārliecība. Viņiem rādīt kaut kādus aprēķinus ir apmēram tas pats, kas ticīgajiem stāstīt, ka Gagarins uzlidoja kosmosā, bet tur nekādu dievu neieraudzīja.

Ja šie klimatticības fanātiķi aprobežotos tikai ar miermīlīgām protesta akcijām, tad par viņiem varētu arī nesatraukties. Katrai paaudzei vajag savu revolūciju. Kaut vai sadomātu. Kā teicis Džordžs Orvels: “Katra paaudze iedomājas sevi zinošāku par iepriekšējo un gudrāku par nākamo.”