Mēs jau esam piedzīvojuši, kas notiek, ja ideja nomāc saprātu.

 

Mēs nodzīvojām 2021. gadu, kas Eiropā bija dzelzceļa transporta gads, varbūt nemanot, ka savulaik blīvais Latvijas dzelzceļu tīkls nu atstāj kožu saēstas drānas iespaidu.

 

Mēs esam saskārušies ar vēlmi ierobežot mūsu mājražotājus un dārzkopjus (piemēram, 2012. gada spriedelējumi par “pareizām un nepareizām” tomātu sēklām utt.). 

 

Mēs saskaramies ar lielu, neapturamu un īsti neaptveramu vēlmi ierobežot mūsu meža, lauksaimniecības un kūdras nozares. Patlaban šai vēlmei neredz galu, neredz malu. 

 

Mēs neredzam vai maz redzam Latvijas tālejošus mērķus un attīstības plānus. 

 

Meža nozare nestrādā un nekad nav strādājusi pēc principa “iedomājos – nocirtu”, bet kopā ar lauksaimniekiem un kūdras ražotājiem veido Latvijas tautsaimniecības balstu, domājot gan par dabu, gan iedzīvotājiem, gan valsts nākotni. 

 

Pieļaujami, ka ļaudis, kas sevi dēvē par aktīvistiem, izmantodami vārdu “zaļš”, savas domas un tekstus nerada uz rakstāmmašīnas pie ugunskura, kur katlā burbuļo ar loku un bultām nomedīta zaķa zupa.

 

Ja tie, kas kāro sevi par zaļiem saukt, vēlas mežiem klātu, ļoti nabadzīgu valsti Eiropas centrā, kur ir neliels zaļturīgo slānis, kas Latvijas dabisko zaļumu ir pārdevuši treknam “vides aizstāvim” un dzīvo no atmestu projektu naudas, tā vajag pateikt.

 

Ja zaļā doma spēj sevi uzkurināt ar kaimiņvalsts gāzi un tikai – tā vajag pateikt.

 

Ja kāds aktīvi vēlas, lai Latvijā viss ir slikti, tā vajag pateikt! 

 

Ja kāds izliekas nesaprotam, par ko ir runa, tas labi un skaidri redzams! To nenoslēpsi...