Latvijā par tādām vietām vispirms sauktu dabas rezervātus, kur cilvēku darbība ir ierobežota un saglabāti dabas etaloni, piemēram, Moricsalu, Teiču purvu, Grīņu un Krustkalnu rezervātus.

Vēl mazāk skartas teritorijas meklējamas bezceļu apvidos ar apgrūtinātu masveida piekļuvi un daudzajos tautsaimniecībā neizmantotajos mežu un purvu masīvos, kurus gan savulaik skārusi meliorācija. Pateicoties stāvajam reljefam, mazāk skartas ir arī dziļās gravas, tostarp Nurmižu dabas rezervātā Gaujas Nacionālajā parkā, kuru to apmeklēšana iespējama vien ar speciālu atļauju zinātniskā darba veikšanai.

Kaut gan turpat līdzās Gaujas senlejas smilšakmens atsegumos redzam gan simtgadīgus, gan pavisam nesen iegravētus uzrakstus, kas apliecina – šad tad cilvēki te tomēr ieklīst, un sarežģītais reljefs neattur viņus no dabu degradējošas uzvedības.