Jāpiekrīt skandināvu kolēģiem, ka mērķus, kas izvirzīti vides prasībām mežā, nevarēsim sasniegt. Jo mērķi ir veidoti, lai tos nevarētu sasniegt. Jau vērojams nogurums no atkārtotiem “padziļinātiem vērtējumiem“ un “ikgadējiem papildinājumiem”, kuros tiek apgalvots, ka “bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nav palēninājusies” un “ka nav iespējams redzēt skaidru vides attīstības virzienu”, ka “viss kļūst sliktāk, bioloģiskā daudzveidība samazinās, putni izmirst…” Neskatoties, ka ar dažādiem vides saudzēšanai un saglabāšanai paredzētiem apgrūtinājumiem ir aptverti ap 28% Latvijas teritorijas. Turpat vai vieni un tie paši apgalvojumi ar apbrīnojamu regularitāti, pēdējā laikā - pat pastiprināti - tiek iekļauti daudzos vienu un to pašu vides aktīvistu (“ekspertu”) ziņojumos, sugu aizsardzības plānos, vēstulēs, žurnālos, blogos un rakstos. Bet… Kurš nevēlas redzēt, tas arī neredz! Neredz esošo situāciju…

(“Ja es redzu, ka lēmums (viena alga kādā grupā – uzņēmumā vai politikā, vai vēl kur…) padarījis mums visiem dzīvi labāku, skaidrs, ka šie ļaudis (lēmēji, spriedēji) realitātes sajūtu nav pazaudējuši.” Mārtiņš Gaigals, intervija zemeunvalsts.lv, 2019. gada 11. februāris)

Latvijā pieejamā statistika liecina par pozitīvām izmaiņām mežā. (LVMI “Silava” meža monitorings). Mēs zinām, ka vietās, kur bioloģiskā daudzveidība tiek uzskatīta par nozīmīgu, tā tiek saglabāta. Tas attiecas, piemēram, uz veciem mežiem, mirušo koksni un lapu koku audzēm, kuru daudzums pēdējo 20 gadu laikā ievērojami palielinājies. Dažādu vides organizāciju dalībnieki savos ziņojumos vēl joprojām raksta, ka “meža vide ar piemērotām īpašībām daudzām apdraudētām meža sugām ir nesen izveidojusies un attīstās lēnāk, nekā vecās izzūd”. Lielākoties šādiem apgalvojumiem nav noradīts skaidrs un pārbaudāms informācijas avots, pamatojums ir apgalvojuma līmenī. Apgalvojumus ir ieteicams izlasīt, jo daudzas, bet nebūt ne visas (arī īpaši saudzējamas) sugas, nepietiekami ātri veido sev atbilstošu vidi. Nekas nav minēts par bioloģiskās daudzveidības “tīro zaudējumu”.

(“Ja pasaulē ir valstis, kur domā vismaz simt gadiem uz priekšu – kā tauta, valsts, sabiedrība attīstīsies, citas skatās kaut desmit gadus tālāk, bet ir valstis, arī Latvija, kur saskaras ar problēmu palūkoties tālāk par vienu gadu…” Jānis Dombrava, intervija zemeunvalsts.lv, 2019. gada 16. janvāris)

Protams, nevaram apstrīdēt, ka daudzām sugām pieņemamas vides “ieņemšana” aizņem ilgu laiku, tādējādi atsevišķu sugu īpatņu skaits samazinās. Taču vēsts (apgalvojums), ka sugām vispār ir “grūti izplatīties” un “jaunajos biotopos iedzīvojas tikai “parastās” sugas”, nav pārliecinoša un pamatota. Fakts, ka biotopos aug un attīstās arī prasīgie (“izvēlīgie”) augi, redzams kā pašsaprotams, bet tas, ka sugu dažādība mainās, nenozīmē, ka bioloģiskā daudzveidība zūd vai samazinās. Dažu sugu īpatņu skaits samazinās, citu ‒ palielinās: tas ir fakts, kas jāpieņem.

Jaunu vidi, nenoliedzami, “ieņem” meža putnu sugas. Pretēji apgalvojumiem, kas izceļas ar “neticamu precizitāti” (putnu sugu īpatņu skaita samazinājums tiek uzrādīts pat % desmitdaļu līmenī), situācija ar meža putniem ir krietni labāka nekā ar putniem, kas dzīvo citās teritorijās (ainavās). Pētījumi rāda uz daudzu putnu sugu pieaugumu un salīdzinoši uz nedaudzu sugu samazinājumu.

(“…jebkādas aktivitātes, ko es atbalstu, var notikt visviet, tikai ne manā īpašumā un man piederošā teritorijā! Liegumi un ierobežojumi jebkādā mērā attiecināmi uz citiem, ne mani!” Mārtiņš Līdums intervijā zemeunvalsts.lv, 2019. gada 14. februāris)

Neskatoties uz to, dažādos pasākumos tiek ieguldīti ļoti lieli līdzekļi. Piemēram, mazā ērgļa monitoringam piešķirti EUR 2,2 milj,. Šī projekta ietvaros plāno izveidot 50 mikroliegumus (EUR 44 000 par vienu ligzdu!) Vai mazie ērgļi to zina? Kā mainīsies situācija pēc 2,2 milj tēriņiem? Vai tas stimulēs mazo ērgļu vēlmi vairoties?

Pamatojoties uz ko, veido vērtējumu par it kā nepārtrauktu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos?

Vides organizāciju pārstāvji to interpretē, uzsverot, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nav apturēta. Dīvaini. Drīzāk varētu teikt pretējo! Ja mums būtu nepārtraukta bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, šodien daudzas sugas būtu vairāk apdraudētas nekā pirms 15-20 gadiem.

(Protams, visbūtiskāk mainīsies ainava – dzelzceļa līnija, elektrolīnija, stacijas u.c. Atkal nāksies pierast pie jaunās ainavas un pēc laika šķitīs, tā bijis vienmēr. Intervija ar Egitu Lūsēnu, zemeunvalsts.lv, 2019. gada 24. janvāris)

Gadījumā, ja kāda īpaši aizsargājamā suga taps vairāk apdraudēta, tā, acīmredzami, būs problēma, bet šis ir cits gadījums. Tas, ka ir sugas, kas, iespējams, ir apdraudētas, nenorāda uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Viss liecina, ka Latvijā, kuras teritorijas 52% ir mežiem klāti, aizsargājamo teritoriju platības ir būtiski palielinājušās, ir bagāta bioloģiskā daudzveidība.

Protams, var strīdēties: kuras sugas uzskatīt par apdraudētām vien tādēļ, ka to skaits Latvijā sarūk. Atsevišķas sugas ar laiku būtu iekļaujamas jau nopietnākā kategorijā, jo tās būs kļuvušas reti sastopamas, vai to īpatņu būs ļoti maz, vai populācija būs ļoti sadrumstalota. Bet tad tās tiks izvēlētas jau pēc citiem kritērijiem. Latvijā nav skaidras statistikas par putnu patieso populācijas situāciju. Mežirbes (joprojām medījams putns!), dzeltenās cielavas, trīspirkstu dzeņa populācijas iespējamais kritums laikā no 2005. līdz 2017. gadam ir lielā mērā balstīts uz pieņēmumiem. Ir iemesls būt piesardzīgiem, secinot un secinājumus publiskojot. Lasot, piemēram, mežirbes sugas aizsardzības plānu, atrodam daudz dažādu interpretāciju, kas balstās uz emocionāliem pieņēmumiem.

(“Mežirbe ir samērā bieži sastopams putns. Pats personiski regulāri to sastopu 30 gadu periodā savās mednieka gaitās.” Jānis Baumanis, intervija zemeunvalsts.lv, 2019. gada 1. februāris)

Domājams, ka uzskats par nepārtrauktu bioloģiskās daudzveidības zudumu, ticis balstīts uz pieeju, kurā katra sugas īpatņu skaita samazināšanās vai vietējo sugu izzušana tiek uzskatīta par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. "Izmaiņas ir zudums." Atsevišķu sugu skaita sarukums vai izzušana atsevišķās vietās, diemžēl, ir notikusi vienmēr. Patiesībā šādas “bioloģiskās daudzveidības izzušanas” nav. Latvijas mežos bioloģiskā daudzveidība nav apdraudēta. Latvijā meža nozare NAV bioloģiskās daudzveidības apdraudējums, ko cenšas “dēmonizēt” un uzsvērt savtīgu interešu virzīti “vides” “aizstāvji”.

(“Tas, kā mēs līdzsvarojam mežsaimniecību un dabas vērtības, ir liela māksla!” Juris Buškevics, intervijā zemeunvalsts.lv)

Saprotam, ka liela daļa informācijas par “it kā” vai reāli apdraudētām putnu sugām tiek saņemta no ornitologiem; daudz ir atkarīgs no viņu godaprāta un profesionalitātes. Zinām, ka Latvijā ornitologu ir tik, cik ir, un, diemžēl: “vārna vārnai acīs neknābj”… Daudzi meža īpašnieki un apsaimniekotāji ir nopietni noraizējušies par situāciju, kuru objektīvu iemeslu dēļ nespēj kontrolēt. Te jāpaļaujas uz ekspertu atbildību, profesionalitāti un zināšanām. Ekspertiem to atbildības paaugstināšanai būtu nepieciešams valsts amatpersonas statuss, kas nav “panaceja”, bet atbildības līmeni un rīcības seku vērtējumu celtu daudz augstāk.