Politekonomiste Izabella Vēbera ierosinājusi debates par cenu kontroli
Pagājušajā nedēļā Eiropas Centrālā banka izbeidza gandrīz desmit gadus ilgušo ārkārtīgi elastīgo monetāro politiku. Bankas valde, kuras uzdevums bija saglabāt cenu stabilitāti, paaugstināja procentu likmes par 0,75%, kas ir lielākais vienreizējais palielinājums kopš tās dibināšanas 1998. gadā. Aicinājums kontrolēt cenas bija pretrunā vispārpieņemtajai ekonomiskajai domāšanai. Taču kritiķi brīdināja, ka augstākas procentu likmes saasinās draudošo recesiju Eiropā. Tā vietā, lai kontrolētu cenas, ierobežojot visu tautsaimniecību, mazāk kaitīgs veids, kā cīnīties ar inflāciju, varētu būt kontrolēt tieši svarīgāko preču, piemēram, gāzes un elektroenerģijas, cenas.
Vācu politekonomiste, Masačūsetsas Amherstas Universitātes profesore Izabella Vēbera (Isabella Weber) sāka debates par šo jautājumu; pagājušajā gadā laikrakstā Guardian publicēja rakstu, kurā viņa aizstāvēja cenu kontroli.
Tas bija pretrunā vispārpieņemtajai ekonomiskajai domāšanai, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans nosauca viņas rakstu par “vairāk nekā muļķīgu”. Taču tagad nostāja mainījusies I. Vēberas labā, un ES, sekojot Vācijas piemēram, pat sākusi īstenot cenu kontroli, par kādu viņa iestājās.
EUobserver: Jūs un Sebastians Duljēns 12. februārī laikrakstā Süddeutsche Zeitung publicējāt rakstu, kurā aicinājāt noteikt maksimālo gāzes cenu ierobežojumu mājsaimniecību pamatvajadzībām. Kā un vai tas virzās tālāk?
Izabella Vēbera: Mēs joprojām uzstājam, lai tiktu noteikts gāzes cenu ierobežojums. Pamatojoties uz mūsu aprēķiniem, konstatējām, ka [inflācijas] slogu mājsaimniecībām, galvenokārt, rada gāze. Vācijas valdība ir pieņēmusi šo priekšlikumu, ir izveidota ekspertu komisija, lai noteiktu, vai gāzes cenu ierobežojums ir iespējams.
Kāpēc cenu kontrole ir labāks veids, kā risināt inflācijas problēmu, nekā procentu likmju paaugstināšana?
Lai būtu skaidrs, es nekad neesmu ierosinājusi pilnībā ieviest komandekonomiku. Inflācija ir ļoti sarežģīta problēma. Politikas veidotājiem jājūt, kā rīkoties, bet izvēle ir šāda: vai mēs saasināsim recesiju, lai samazinātu cenas, vai arī tieši vērsīsimies pret inflāciju, ieviešot vairumtirdzniecības cenu ierobežojumus svarīgām precēm, piemēram, gāzei un elektrībai?
Viens no kritikas stūrakmeņiem ir tas, ka cenu ierobežojumi attur cilvēkus no enerģijas taupīšanas vai pārejas uz atjaunojamiem energoresursiem.
Tas ir atkarīgs no situācijas. Manis ierosinātajā modelī mājsaimniecībai tiktu nodrošināts elektroenerģijas pamatapjoms, ko valdība nosaka zem tirgus cenām. Ja jūs to pārsniedzat, jūs maksājat augstāku tirgus cenu. Šādā veidā stimuls taupīt paliek neskarts. Tas ir progresīvs arī tāpēc, ka bagāti cilvēki parasti patērē vairāk enerģijas un viņiem ir lielākas mājas, protams, ir arī izņēmumi. Vācijas valdība pašlaik īsteno šādu shēmu, kas, manuprāt, ir labi. Tā pierāda, ka šāda koncepcija ir iespējama. Tagad tas pats ir nepieciešams attiecībā uz gāzi.
Transports un pārtika ir citi inflācijas virzītājspēki, kas ir saistīti ar augstām enerģijas cenām. Kā tos risināt?
Vācijas valdība nesen paplašināja cenu griestus vilcienu biļetēm un sabiedriskajam transportam, kas, starp citu, bija vispopulārākais pasākums, ko kāda Vācijas valdība ir īstenojusi. Cenu kontroles veids bija arī benzīna atlaide. Vilcienu biļešu un benzīna atlaižu dēļ nedaudz samazinājās inflācija.
Benzīna subsīdijas gadījumā tas tomēr stimulē cilvēkus vairāk braukt ar automašīnu, vai ne?
Es domāju, ka jūs varat rīkoties pēc tās pašas loģikas, ko mēs izmantojām mūsu priekšlikumā par elektroenerģijas vai gāzes cenu ierobežojumu: jūs nodrošināsiet cilvēkiem noteiktu bāzes summu mēnesī. Tas pasargā cilvēkus no tirgus svārstībām, nemotivējot viņus braukt vairāk.
Savā grāmatā “Kā Ķīna izvairījās no šoka terapijas” jūs aprakstāt, kā komunistiskā partija pakāpeniski pārgāja no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, kontrolējot svarīgāko preču cenas. Tā “izvairījās” no pēkšņas cenu liberalizācijas lielākajā daļā bijušo padomju republiku, kas izraisīja gadiem ilgu inflāciju un recesiju. Kādas atziņas var pārņemt no pašreizējās krīzes un pārejas uz ilgtspējīgāku ekonomiku?
Ja atceramies 70. gadu stagflāciju, ar kuru bieži salīdzina pašreizējo brīdi, ekonomiskais skaidrojums tika balstīts uz monetārisma principiem, proti, augsto cenu izskaidrojums bija vienkāršs, proti, ir pārāk daudz naudas, lai iegūtu pārāk maz preču. Ekonomisti pārstāja pētīt cenu svārstību iemeslus. Tas noteica arī daudzu mūsu iestāžu darbību un domāšanu. Mums nav uzraudzības spēju, lai pareizi saprastu, kā cenas izplatās mūsu sistēmā. Tāpēc mums ir vajadzīgas iestādes, kas uzrauga cenu attīstību šajos būtiskajos tirgos.
Viens no argumentiem pret cenu ierobežojumiem ir tas, ka tās ir “slidenas nogāzes”. Ja cenu nosaka gāzei, kāpēc ne visam citam?
Tiesa, tas atsauc atmiņā [neoliberālā ekonomista un teorētiķa Ludviga fon] Misesa absurdo argumentu, ka ar piena cenu kontroli vien pietiktu, lai nonāktu “slidenā nogāzē” uz pilnīgu komandekonomiku. Ironija ir tā, ka daudzās valstīs piena cena faktiski tiek [kontrolēta]; es domāju, ka tā netiek kontrolēta. Tas nav kontrolēts, bet vismaz politiski noteikts, jo lielākā daļa valstu nevēlas sagraut savas lauksaimniecības nozares.
Savā grāmatā jūs aprakstāt, kā senie ķīniešu ekonomisti nošķīra būtiskus “smagos” produktus un nebūtiskus “vieglos” produktus. Interesanti, ka tas bija diezgan mainīgi un to noteica pieejamība. Kā, jūsuprāt, mūsdienu valdībai būtu jāizlemj, kuras cenas ierobežot un kuras atstāt tirgus ziņā?
Ja mēs aplūkojam gāzes cenu, tad tā ir cena, kas ir ārkārtīgi svarīga visdažādākajiem rūpniecības procesiem, par kuriem, iespējams, ne jūs, ne es pirms šīs krīzes nezinājām, vai ne? Tā neapšaubāmi ir būtiska un grūti aizvietojama prece. Tomēr šī cena ir desmitkārtīgi palielinājusies atkarībā no tā, kuru cenu etalonu jūs izvēlaties. Tas ir sprādziens, ņemot vērā visus rādītājus. Es domāju, ka šajā gadījumā acīmredzami ir vajadzīga cenu kontrole. Tas pats attiecas uz būtiskiem resursiem, kas nepieciešami zaļajai pārejai.
Kā augstākas procentu likmes ietekmēs ES ekonomiku?
Es visvairāk sekoju līdzi situācijai Vācijā, un ir pilnīgi skaidrs, ka gaidāma recesija. Jautājums ir šāds: cik smaga tā būs? Ja skatāmies uz Apvienoto Karalisti, tiek prognozēts, ka desmit procenti nabadzīgāko iedzīvotāju šoziem 50% no saviem ienākumiem tērēs kurināmajam. Vidējo ienākumu grupas, visticamāk, pirks mazāk luksusa preču. Bagātiem cilvēkiem augsti enerģijas rēķini nav liela problēma. Manuprāt, zīmīgi, ka, neraugoties uz krīzi, luksusa zīmoliem, piemēram, Macy's klājas diezgan labi, bet Walmart, kur iepērkas vienkāršie cilvēki, peļņa ir strauji samazinājusies. Vēl viena ietekme ir tā, ka augstās procentu likmes arī neveicina ieguldījumus – atjaunojamos energoresursos vai siltumizolācijā –, kas padara ekonomiku noturīgāku pret šiem lielajiem satricinājumiem, ar kuriem mēs saskaramies.
Viens no argumentiem par labu augstākām procentu likmēm ir tas, ka centrālajai bankai ir jāatbalsta euro. Vājš eiro palielina naftas, kas ir izteikta dolāros, relatīvo cenu.
Tā ir taisnība, bet tas tik daudz nemainīs situāciju. Un, ja jūs uztrauc augstās naftas importa izmaksas, tad daudz efektīvāk būtu noteikt naftas vairumtirdzniecības cenu ierobežojumu, par ko ir diskutējusi G7. Spēcīga ekonomika uzlabo eiro vērtību pasaules tirgū. Ja, padziļinot recesiju, Eiropas ekonomika sabrūk, tā ir vēl sliktāka ziņa euro.
Daudzi ekonomisti uzskata, ka ECB būtu varējusi novērst inflāciju, ja tā to būtu paaugstinājusi agrāk.
Kad publicēju rakstu par cenu kontroli, daudzi teica, ka inflācija būs pārejoša. Domāju, ka tas daļēji piešķir lielu leģitimitāti cilvēkiem, kuri apgalvo, ka inflācija ir problēma. Domāju, ka nevajadzētu pārāk zemu novērtēt institucionālo dinamiku. Eiropas Centrālā banka ir atbildīga par inflācijas kontroli. Viss, ko viņi var darīt, ir paaugstināt procentu likmes. Bet tā vietā, lai pastiprinātu recesiju, mums ir vajadzīgi arī citi instrumenti cenu pārvaldībai. Tāpēc es vienmēr esmu teikusi, ka valstīm ir jāierobežo gāzes un enerģijas cenas, nevis vienkārši jāgaida, kad inflācija samazināsies.