(Sarunas turpinājums. Sākums: https://www.zemeunvalsts.lv/zeme-ir-bija-un-bus-latvijas-labklajibas-pamats-saruna-ar-armandu)
Ar zemkopības ministru sarunājas Māris Ķirsons, “Dienas Biznesa” žurnālists, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors
Vai šodien varam runāt par līdzvērtīgu konkurenci starp Latvijas un “veco” ES dalībvalstu zemniekiem, kuriem ir daudz augstāks subsīdiju apmērs, bet ienākumi un izmaksas visiem ir līdzīgas?
Tas, ka Latvijas zemniekiem visu laiku ir bijis zemāks subsīdiju apjoms, nav godīgi. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kas kavējis mūsu lauksaimniecības konkurētspēju un produkcijas pārstrādi. Virkne Latvijas lielo saimniecību strādā Eiropas līmenī, mazo saimniecību skaits gan ir gājis mazumā, lai arī Eiropā šāda tendence tik izteikti nav novērojama, jo atbalsta apjoms ir lielāks. Protams, ES ir liela un zemes kvalitāte (pēc augšņu ballēm), klimatiskie apstākļi utt. ir ļoti atšķirīgi, tāpēc, manuprāt, kopējai ES politikai jāstrādā pēc principa – kur lauksaimnieciskajai ražošanai ir labi apstākļi, tur atbalsta apmērs ir mazāks, attiecīgi tas ir lielāks vietās, kur lauksaimniecībai apstākļi ir skarbāki. Mērķis – saglabāt lauksaimniecisko ražošanu visur. Nedrīkstētu būt, piemēram, tā: ja Latvijā vai Somijā klimatiskie apstākļi ir skarbāki un ražas mazākas, salīdzinot ar kādu valsti Eiropas dienvidos, lauksaimniecisko darbību vajadzētu izbeigt un tā vietā attīstīt, teiksim, mežsaimniecību. Šāda iespēja ir ar ievērojamu risku, jo īpaši krīzes situācijās, piemēram, Černobiļas AES avārija radīja piesārņojumu zemēm, kuras līdz tam tika izmantotas lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai, Covid-19 pandēmija vienā brīdī apturēja piegāžu plūsmu, salauza līdz tam sekmīgi strādājošās loģistikas ķēdes. Valsts nevar palikt bez pārtikas, bez kuras nevar iztikt neviens cilvēks! Pārtika ir tikpat nozīmīgs valsts drošības faktors, kā ārējā drošība. Piegādes notiek, izmantojot autotransportu caur Suvalku koridoram; ja tur kas atgadās, attiecīgā produkta iztrūkumu izjutīs viss Baltijas reģions. Protams, paliek jūras ceļš, bet tāda konflikta apstākļos nav nekādas garantijas, ka kuģošana būs droša un kravas sasniegs galamērķi. Tas tikai apliecina, ka Latvijai bija, ir un būs nepieciešama lauksaimnieciskā ražošana un pārtikas pārstrāde. Ja audzējam graudus, būs arī graudu izstrādājumi, tostarp maize un barība dzīvniekiem; ja ir govis, būs piena produkti; ja audzējam gaļas dzīvniekus – gaļas izstrādājumi. Ja paļaujamies tikai uz importu, tas rada papildu pārtikas apgādes riskus krīzes situācijās.
Vai ir nepieciešamas pārtikas rezerves?
Padomju laikos bija vesela noliktavu sistēma, kurās tika glabātas pārtikas rezerves; pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, izvērtējot pārtikas drošumu, no šādas kārtības atteicās. Lielākajā daļā Eiropas valstu, piemēram, Vācijā, Zviedrijā, pārtikas krājumi netiek veidoti, nav arī attiecīgas vienotas politikas ES līmenī. Pārtikas krājumu sistēma ir Somijā, Šveicē (kur ir rekomendēts ikvienam savās mājās turēt pārtikas krājumus). Manuprāt, Latvijas situācijā pārtikas krājumu sistēma būtu jāveido valstiski, nevis tos pērkot un pēc tam pārdodot, bet iesaistot pārtikas pārstrādātājus; vienlaikus kaut nelielu krājumu daļu iedzīvotāji varētu veidot savos mājokļos. Valsts varētu veidot sistēmu, kurā pārtikas ražotāji palielina noliktavās esošās produkcijas apjomu un valsts par to šiem uzņēmumiem maksātu. Piemēram, pārtikas pārstrādātajam noliktavā ir prece četrām nedēļām, bet pārtikas rezervju sistēmā – sešām līdz astoņām nedēļām vai trīs līdz sešiem mēnešiem, atkarībā no produkcijas. Šāda sistēma traucētas loģistikas apstākļos ļautu izdzīvot krietnu laiku. Protams, šāda sistēma kaut ko maksā, bet tas nav un nevar būt arguments neko nedarīt, jo īpaši pēdējos gados pieaugušo ģeopolitisko risku aspektā.
Kāda situācija ir Latvijas mežsaimniecībā, kas ir tikpat nozīmīga zemes izmantotāja kā lauksaimniecība?
Kā agronoms uz mežsaimniecību raugos līdzīgi kā mežsaimnieki, jo mežs ir un būs ļoti nozīmīgs resurss. Atšķirībā no lauksaimniekiem, kuri sēj rudenī vai pavasarī un ražu novāc pēc vairākiem mēnešiem, mežsaimniecības cikls ilgst gadu desmitus. Lai iegūtu zāģbaļķi, vispirms koks jāiestāda, jākopj un tikai pēc vairākām desmitgadēm var iegūt ražu. Mežsaimniecība Latvijā ir augstā līmenī, jo meža zinātnieki ir veikuši milzīgu darbu, kas ļauj ne tikai izaudzēt kvalitatīvākus, augstražīgākus koku stādus, bet viņi ir arī izstrādājuši rekomendācijas mežsaimniecības efektivizēšanai.
Līdztekus mežsaimniecībai labu attīstību ir demonstrējusi arī kokrūpniecība, kaut arī 90. gados daudz tika runāts par to, ka no Latvijas tiek eksportēti neapstrādāti zāģbaļķi. Šodien situācija ir krietni atšķirīga, kaut arī joprojām tiek eksportēta apaļkoksne, kurai gan vismaz pagaidām nav attiecīgu pārstrādes jaudu, bet ceru, tādas tuvāko gadu laikā taps un būs. Mežsaimniecībā nevar iegūt tikai zāģbaļķus vai finierklučus, līdztekus tiem būs arī tievās dimensijas apaļkoksne, kurai, lai arī ir pārstrādes jaudas, tomēr to apjoms nenosedz iegūstamās koksnes ikgadējos apjomus. Pašlaik dažādos attīstības posmos atrodas vairāki nozīmīgi koksnes produktu ražotņu projekti, kuri palielinās ne tikai nozares pievienoto vērtību un eksporta ienākumus, bet arī radīs jaunas darba vietas, lielākus nodokļu maksājumus valsts kasē.
Lai arī mežsaimniecībā Latvija atsevišķās pozīcijās ir priekšā šīs nozares lielvalstij Zviedrijai, Latvijā strādājošajiem mežsaimniekiem ir daudz mazāk brīvības nekā Skandināvijas valstīs (un ne tikai tajās). Latvijā ir saglabājusies savdabīga padomju laiku sistēma, kura radās plānveida ekonomikas apstākļos, kad bija vajadzība pēc konkrēta diametra apaļkoksnes un attiecīgi tika izrēķināts, cik ilgi katras sugas kokam ir jāaug, pirms to nocērt; tolaik nebija arī pašlaik ļoti populārās līmētas koksnes konstrukciju. Atšķirībā no Francijas vai Zviedrijas, Latvijā politiskā līmenī ir bail privātajam meža īpašniekam dot brīvību strādāt savā mežā. Dīvaini, bet šādām komunisma laika nostādnēm ir pievienojušās vides organizācijas, kuras kultivē aplamības: tiklīdz mežu īpašniekam būs brīvība, viņi ņems zāģi vai cirvi un visu nocirtīs. Skarbi šāda situācija izpaudās egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās laikā. Meža īpašnieks egļu audzi cirst nedrīkst, jo tā nav sasniegusi ne ciršanas vecumu, ne arīdzan caurmēru, kaut ir skaidri prognozējama mizgrauža invāzijas neizbēgamība. Kad mizgrauzis būs “pastrādājis”, attiecīgo audzi varēs nocirst, bet par tajā iegūto koksni īpašnieks saņems ievērojami mazāku samaksu nekā, ja būtu nocirtis kukaiņu neskartu audzi. Nesaprotu loģiku! Skandināvijas valstis Latvijā piesauc kā augstas labklājības etalonu, kam līdzināties, bet tai pašā laikā nevēlamies dot mežsaimniekiem rīcības brīvību. Tiklīdz mudinām meža politiku Latvijā veidot pēc Skandināvijas valstu parauga, vides organizācijas pret to iebilst, jo tā esot “ļoti slikta” prakse.
Cik reāli ir iespējams mežsaimniecību Latvijā padarīt brīvāku un īpašniekam labvēlīgāku, jo oponenti šādam solim būs vienmēr?
Meža nozares politika balstās pamatnostādnēs. Pašlaik notiek darbs pie šāda dokumenta izstrādes, jo iepriekšējo meža un saistīto nozaru pamatnostādņu (2015.-2020.) darbības termiņš noslēdzās 2020. gadā; nekas šajos gados nav darīts, kaut arī pie šī dokumenta būtībā bija jāsāk strādāt jau 2018. gadā. Šādu situāciju es kā ministrs saņēmu mantojumā. Ceru, nozare atbalstīs manu redzējumu par lielāku rīcības brīvību mežsaimniekiem. Protams, meža un saistīto nozaru pamatnostādņu projekta apspriešanā tiks aicināti visi interesenti, neraugoties uz pārstāvēto pozīciju.
Vai šajā jautājumā, kurš ir ļoti nozīmīgs tieši reģionālās politikas kontekstā, bet kur parādās pretestība, Zemkopības ministrija nepaliek viena? Nozares attīstībā būtu jābūt ieinteresētai gan VARAM, gan Finanšu ministrijai.
Manuprāt, arī šajā jautājumā ledus ir salauzts, jo pavisam nesen Ministru Kabineta sēdē tika akceptēta gan maksimāli pieļaujamā ciršanas tāme (hektāros) 2026.-2030. gadam Latvijas valstij piederošajos mežos, gan biotopu kartēšanas informatīvais ziņojums, par kuru ļoti ilgu laiku Zemkopības ministrijas speciālisti diskutēja ar VARAM speciālistiem. Gan ministru, gan ministrijas speciālistu darba rezultātā tika rasts sava veida līdzsvars. Ir noteikta robeža: 30% teritorijas būs ar dažādu aizsardzības statusu, kas nodrošinās dabas vērtību saglabāšanu. Interesanti, ka jau šobrīd šis 30% slieksnis ir sasniegts (ir 30,6%), taču nav izpildītas stingrā aizsardzības režīma prasības par 10% (ir tikai 6,2%). Ļoti svarīgi pieminēt, ka valdībā apstiprinātā vienošanās paredz – ja ir vēlme aizsargājamās platības papildināt ar jaunām, tiek revidētas esošās. Mežsaimniekiem beidzot būs skaidrība: 30% – dabas vērtības, bioloģiskā daudzveidība, bet 70% – saimnieciskai izmantošanai. Nereti vides organizācijas uzstāj, ka jāsargā itin viss – 100% apmērā – arī iespējamās dabas vērtības; loģika liek sargāt to, kas ir augstvērtīgākais, vēl jo vairāk, ja dabā viss mainās.
Piemērs: pērn biju Gaujas Nacionālā parka teritorijā esošajā biotopā (boreāls (sens) mežs, ar lakstaugu zemsedzi), kurā neko darīt nedrīkst, bet mizgrauzis ir “labi pastrādājis” – egles ir nokaltušas, sagāzušās; iepriekšminētā biotopa vairs nav, taču “tas tik un tā jāaizsargā”. Diemžēl tiek ignorēts fakts, ka, mainoties audzē augušo koku stāvoklim un sugām, pēc kāda laika mainīsies arī zemsedze un dabīgā ceļā lakstaugu vietā ienāks citi augi. Vides organizācijas vēlas burtiski iekonservēt dabas vērtības, cerībā, ka nekas nemainīsies, kaut arī dabā tas nav iespējams. Manuprāt, ja biotops dabā vairs neeksistē, attiecīgais statuss konkrētajai vietai (teritorijai) ir jānoņem un jāļauj tur saimniekot. Vēl vairāk – konkrētajam meža īpašniekam jau iepriekš bija jāļauj izvākt nokaltušos kokus, jo dabā ik procesam ir savas pozitīvās sekas. Nocērtot mežu, pēc zināma laika parādās avenes, kuru vietā, kokiem pieaugot, nāk citas augu sugas. Uzsvēršu (kas vides organizācijām skanēs pārsteidzoši), ka daudzas dabas vērtības rodas cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Mežsaimnieki nav dabas iznīcinātāji, bet gan draugi – vides organizācijas to nevēlas pieņemt.
Vai saimnieciski izmantojamos Latvijas valstij piederošos mežus, kuri pašlaik izkaisīti starp trim ministrijām – Aizsardzības, Zemkopības un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības –, nebūtu jākoncentrē vienviet – a/s “Latvijas valsts meži” (LVM) pārziņā? Vai tādējādi papildus pieejamie resursi ik gadu nebūtu lieliska iespēja kliedēt bažas par koksnes resursu pieejamības kritumu perspektīvā, vienlaikus valsts budžetā saņemot lielākas dividendes?
Vislabākais risinājums, ja visi saimnieciski izmantojamie Latvijas valstij piederošo meži nonāktu LVM apsaimniekošanā, savukārt aizsargājamie meži tiktu nodoti VARAM pārziņā un tos apsaimniekotu Dabas aizsardzības pārvalde. Tādējādi papildus būtu pieejami apmēram 750 000 kubikmetri koksnes no Latvijas valstij piederošajiem mežiem, kuri pašlaik koksnes izmantotājiem tikpat kā nav pieejami. Valsts budžets, kam ir nepieciešami papildu līdzekļi ļoti daudzām sfērām, varētu saņemt dividendes no šo resursu izmantošanas. Varu teikt, ka pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti, jo Zemkopības un Aizsardzības ministriju vadība (valsts sekretāri) runā par aizsardzības resora pārziņā esošo mežu izmantošanu saimnieciskām vajadzībām, jo īpaši, ja karavīriem ir jāspēj savi uzdevumi sekmīgi pildīt ne tikai mežos, bet arī izcirtumos un jaunaudzēs.
Vai drošības kontekstā būtu lietderīgi Latvijas valstij iegādāties pārdošanā izliktās Zviedrijas mežu īpašnieku kooperatīvam “Södra” piederošās zemes?
Stratēģiskas nozīmes jautājums. Tas ir procesā – Latvijas valsts mežu apsaimniekotājs LVM ir sazinājies ar pārdevēju; sīkākus komentārus un detaļas atklāt nevaru, jo tā ir komercinformācija. Vienlaikus notiek konsultācijas, cik nozīmīgi šie īpašumi ir Latvijas valsts drošībai, jo pietiekami lielas zemes platības atrodas Latgalē pie austrumu robežas. Arī ekonomiskā skatījumā šie meži ir nozīmīgs aktīvs, kam būtu jāpaliek saimnieciskajā apritē. Nebūtu labi, ja šīs platības nonāktu to personu īpašumā, kas šīs teritorijas pārvērstu par CO₂ glabātuvēm, no kurām nebūtu nekāda ekonomiskā ieguvuma ne Latvijas valstij, nedz pašmāju kokrūpniekiem. Šo jautājumu vēl jo vairāk aktualizē ES līmenī apspriestie jautājumi par to, kas iegūst CO₂ piesaistes tiesības – valsts, kuras teritorijā atrodas konkrētais īpašums, vai zmes īpašnieks, kurš var būt arī ārzemnieks un piesaisti ieskaitīt savai kompānijai, kura strādā citā valstī. Protams, šādā situācijā pastāv risks, ka Latvijā mežus un purvus var izpirkt lielās Eiropas kompānijas, tos pārvēršot kā savu nodevu CO₂ piesaistei, bez jebkāda ieguvuma Latvijai. Varbūt šādā situācijā Latvijā vairs nevarētu turēt tik daudz govju vai gaļas liellopu, cik pašlaik, nemaz nerunājot par rūpniecības saglabāšanu, kura radītu kaut kādus izmešus, būtu jāaizmirst arī par jebkādas ražošanas attīstīšanu. Pretējā gadījumā Latvijas valstij būs jāpērk CO₂ emisiju kvotas, kuru tirgus cenu pieauguma rezultātā mums var nākties ik gadu tērēt simtiem miljonu (varbūt pat miljardu) eiro, kuri arī kaut kur jānopelna.
Kā šo platību iegādi varētu īstenot? Varbūt izveidojot LVM meitas kompāniju? Vai naudu varētu piesaistīt no Latvijas pensiju fondiem, varbūt biržā izlaižot obligācijas, akcijas?
Ir skaidrs, ka ne Latvijas valsts budžetā, ne LVM rīcībā nav tādas naudas summas, par ko varētu iegādāties “Södra” pārdodamos mežus Latvijā. Vienīgais risinājums būtu veidot atsevišķu uzņēmumu, kurā dalībnieki būtu Latvijā esošie pensiju fondi, meža nozares – mežsaimnieki, kokrūpnieki, citu sfēru uzņēmēji, bankas, arī “Altum”, un kura pārvaldību uzticētu LVM. Šāda uzņēmuma akcijas varētu kotēt biržā, jo domāju, varētu būt liela interese no cilvēkiem kļūt par daļēju 2% no Latvijas teritorijas īpašnieku. Darīšu visu, ko varēšu, bet apgalvot, ka šis plāns tiks īstenots, nevaru.
Šodien daudzos līmeņos runā par birokrātijas samazināšanu. Vai redzat iespējas birokrātijas samazināšanai jūsu pārvaldītājās nozarēs?
Nav šaubu, ka valsts pārvaldei jābūt efektīvai, taču jāatceras, cik daudz cilvēku strādā valsts pārvaldē un ir tieši saistīti ar pašu noteiktajām funkcijām, kas noteiktas direktīvās, regulās, likumos, noteikumos. Vispirms tas nozīmē, ka ir pārāk daudz funkciju, ne strādājošo valsts pārvaldē. Piemēram, lai meža īpašnieks varētu savā mežā kaut ko darīt viņam ir nepieciešams meža inventarizācijas plāns un ciršanas atļauja, kas prasa izdevumus un laiku, lai tos iegūtu, savukārt atbildīgajai iestādei – Valsts meža dienestam – tas viss jāpārbauda, jākontrolē, kas prasa darbiniekus, laiku un naudu. Būtībā atgriežamies pie iepriekšminētā – pārāk daudz gribam kontrolēt un ierobežot.
Atkal piemērs – par koku ciršanu ārpus meža. Ja cilvēka privātīpašumā (pie mājas) aug sudrabegle, kura ir sašķiebusies un draud uzgāzties uz mājas vai kaimiņa būvēm, jāraksta iesniegums pašvaldības domei, kura prasa eksperta atzinumu, kā rezultātā pašvaldības komisija lemj – ļaut vai neļaut koku nozāģēt. Zinu stāstu, kur cilvēks iesniegumu uzrakstīja jūlijā, oktobrī tas vēl nebija izskatīts, tajā pašā laikā šādi koki bija un ir risks pamatīgiem bojājumiem īpašumam, ko pierādīja pērnā gada augusta vētra. Vienlaikus ārpus apdzīvotām vietām, kas nav nacionālie parki, pie savas privātmājas bez nekādām atļaujām vai nodevām drīkst nocirst visus kokus, bet vides organizācijām par lielu pārsteigumu šajās vietās privātmāju īpašnieki visu ap savu māju nenocērt. Paradoksāli. Absurdi. Iniciēšu esošās kārtības maiņu, lai privātīpašumā pie mājas jebkur – apdzīvotās vietās vai viensētās – varētu nozāģēt kokus bez atļaujām un nodevām, izņemot parkus, skvērus, u. tml.