(...) Ar vienpersonisku varu, ar daudziem specdienestiem, kas uzraudzīja tautu un cits citu. Ar vienpartijas (faktiski) sistēmu, kuras augšgalā atradās partija, kuru vienoja nevis ideoloģija, bet uzticība vadonim, kurš pie tam pats nekad nav bijis šīs partijas biedrs. Par personīgo uzticību viņiem bija atļauts viss. Neierobežota zagšana, totāla korupcija, slepkavības. Jā, slepkavības arī. “Es nemaz nenosodu tos, kam villas Maiami vai Franču Rivjērā, kas nespēj iztikt bez fuagrā, austerēm…” saka viņš tagad.

Taču viņš nespētu neko izveidot, ja Krievija, ja krievi un ne tikai krievi, paši to negribētu. “Putins atbilst Krievijai,” tālajā 2004. gadā teica nu jau citā saulē esošais Boriss Ņemcovs. Taču runa nav tikai par to. Krievija izrādījās atbilstoša Putinam. Tā ir realitāte. Kā lai domā citādi, ja visā valstī pazīstami aktieri, režisori, rakstnieki viens pēc otra dodas uz stadiona centru un stāsta par to, kādu lepnumu viņi izjūt “par mūsu armiju”. Viņiem priecīgi aplaudē 200 tūkstoši skatītāju, vicinot karogus.

Tikai nevajag visu novelt uz propagandu un propagandistiem, kas gadiem ilgi stāstījuši no TV ekrāniem, ka visapkārt ir ienaidnieki un visa pasaule ir pret Krieviju. Ļoti gribētos kļūdīties, negribas tā domāt, taču visu laiku nonākam pie viena. Putins atsedzis “dārgo Krievijas iedzīvotāju” dvēseles dzīles un izlaidis no tām visu ļaunumu, skaudību, ienaidu, kam šķita, nav no kurienes rasties, taču tas pēkšņi izšļācās no kaut kādām zemapziņas dzīlēm, nomācot visas citas jūtas. Neatstājot vietu pat vienkāršai līdzjūtībai.

Tiesa, ne jau visiem. Taču patiesība ir tāda, ka citādi domājošo ir ļoti maz. Varbūt divi trīs simti tūkstoši. Uz visiem 140 miljoniem tas ir ūdens piliens jūrā. Un ar katru dienu, ar katru Turcijas aviolīnijas reisu Maskava–Stambula šādu cilvēku kļūst aizvien mazāk.