Latvijā izstrādāts “Notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas plāns 2024.-2027. gadam” projekts (turpmāk – Plāns). Dokuments detalizēti iztirzā pašreizējo situāciju ar notekūdeņu dūņu apstrādi un izvirza rīcības plānu turpmākajai attīstībai, balstoties uz Eiropas Savienības un Latvijas normatīvajiem aktiem, kā arī identificētajām problēmām. Plānā tiek meklēti administratīvi, vides, ekonomiski un tehniski piemēroti risinājumi, ņemot vērā arī to izmaksas. Plāns ir izraisījis ievērojamas diskusijas starp ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas nozares pārstāvjiem, galvenokārt koncentrējoties uz efektīvākajām un vides ziņā ilgtspējīgākajām notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas metodēm, kas ir būtiski, ņemot vērā to klasifikāciju kā atkritumus.
Lai gan starptautisko ilgtspējīgas attīstības politikas plānošanas dokumentu kontekstā notekūdeņu dūņas ir uzlūkojamas kā resurss, kura atkārtota izmantošana un atgriešana dabas vai ražošanas procesos ir būtiska un nepieciešama, un atbilstoša apsaimniekošana var veicināt Eiropas Savienības (turpmāk – ES) ilgtspējīgās attīstības iniciatīvās izvirzīto mērķu sasniegšanu, jo īpaši aprites ekonomikas jomā, svarīgi ir nodrošināt, lai efektīvi apsaimniekotas notekūdeņu dūņas būtu videi drošas, neradītu un nepārnestu piesārņojumu no vienas teritorijas vai vides uz citu. Notekūdeņu dūņas var būt augu barošanās elementu avots, taču tās satur plašu toksīnu klāstu, tostarp smagos metālus, patogēnus, kā arī jaunus sintētiskos ķīmiskos savienojumus, kas var būtiski ietekmēt augsni un cilvēku veselību.
Virknē ES dalībvalstu nacionālais tiesību regulējums ir būtiski stingrāks, nekā to pieprasa ES tiesību akti, tomēr Latvijā spēkā esošā notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas likumdošana ir balstīta 1986. gadā izstrādātajā direktīvā. Pieņemot šo dokumentu, liela daļa bīstamo savienojumu vēl neeksistēja, tāpēc tā neparedz šo vielu kontroli. Katrs sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs Latvijā notekūdeņu dūņas apsaimnieko, izvēloties savu individuālu risinājumu, jo līdz šim nav izstrādāts vienots, stratēģisks notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas redzējums nacionālajā mērogā. Notekūdeņu dūņu atbilstoša apsaimniekošana šobrīd ir īpaši aktuāla, ņemot vērā globālā un Eiropas Savienības līmenī izvirzītos nosacījumus, kas paredz virzību uz ilgtspējīgu un klimata pārmaiņas mazinošu tautsaimniecības attīstību un ar to saistītajām ekonomiskajām transformācijām, veidojot klimatneitrālu, resursefektīvu, tai skaitā aprites ekonomikas principiem atbilstošu un konkurētspējīgu ekonomiku.
Lai nodrošinātu minētās prasības, ūdenssaimniecības nozares pārstāvji, kuri ir stratēģijas autori, kā ekonomiski pamatotāko modeli ir ierosinājuši izveidot 26+1 dūņu pārstrādes vietas visā Latvijā, par galveno notekūdeņu pārstrādes metodi rekomendējot dūņu aukstās fermentēšanas metodi. Jāatzīmē, ka Latvija ir vienīgā starp Baltijas jūras reģiona valstīm, kas auksto fermentēšanu ir atzinusi par atbilstošu un pietiekamu dūņu apstrādes veidu (https://helcom.fi/wp-content/uploads/2021/12/Sewage-sludge-handling-in-the-Baltic-Sea-region-in-2018.pdf).
Atkritumu nozares pārstāvji Latvijā izsaka bažas par pašreizējo notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas Plāna pieeju un praksi. Nozares pārstāvji uzsver, ka šāda prakse – aukstā fermentēšana – var būt bīstama, jo tā nesamazina smagos metālus un medikamentu atliekvielas, mikroplastmasas un citus ekotoksiskus savienojumus, ja dūņas vai to apstrādes produkti tiek izmantotas kā mēslojums lauksaimniecībā. Viņi uzsver, ka izvēlētā metode nepietiekami risina vides piesārņojuma problēmas, it īpaši saistībā ar mikroplastmasu un citiem kaitīgajiem savienojumiem, kas var palikt dūņās un radīt ilgtermiņa ietekmi uz vidi un cilvēku veselību. Līdz 98% mikroplastmasas no notekūdeņiem nonāk dūņās, kas ir galvenais šī piesārņojuma avots augsnē, ietekmējot tās kvalitāti un veselību. Šis piesārņojums var kavēt augsnes ūdens un barības vielu uzsūkšanās spējas, samazināt tās bioloģisko aktivitāti un daudzveidību, kā arī ietekmēt augu attīstību un pārtikas ķēdi, nonākot cilvēka organismā, piesaistot toksiskas vielas. Atkritumu apsaimniekotāju nozares pārstāvji ierosina izveidot piecus lielus reģionālos pārstrādes centrus, kas būtu aprīkoti ar modernākām tehnoloģijām un efektīvāk samazinātu gan kopējo dūņu apjomu, gan arī piesārņojuma riskus. Šāda pieeja ne tikai samazinātu vajadzību pēc liela skaita jaunu piesārņojošu darbību pārstrādes vietu izveides, bet arī nodrošinātu augstākus vides aizsardzības standartus, atbilstot ilgtspējīgas attīstības mērķiem un ES direktīvām. Centralizētā pārstrādes procesā būtiski tiks samazinātas SEG emisijas, salīdzinot ar auksto fermentēšanu un/vai kompostēšanu. Šobrīd aktuālā plāna versija SEG emisiju samazinājumu neparedz.
Pretēji Plāna projektā rekomendētajam dūņu apsaimniekošanas tehniskajiem risinājumam, Eurostat dati liecina, ka, ņemot vērā vides riskus, ko rada dūņu izmantošana lauksaimniecībā, vadošajās ES valstīs (Austrija, Beļģija, Vācija, Nīderlande) būtiskāko dūņu utilizācijas proporciju veido to sadedzināšana un pārstrādes galaproduktu apglabāšana atkritumu poligonos. Šajās valstīs jau ir panākts, ka fosfors tiek atgūts no dūņām ķīmiskā ceļā, pirms to sadedzināšanas.
SIA “ZAAO” valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis uzsver: “Skumji, ka mēs Latvijā bieži koncentrējamies uz nelielām, pat sīkām lietām, vienlaikus ignorējot būtiskus pamatjautājumus. Tas skaidri izpaužas attieksmē pret lauksaimniecību un pārtikas ražošanu, kur īstermiņa materiālā labuma vajadzības un ierastās tradīcijas apdraud Latvijā ražotas pārtikas kvalitāti un mūsu veselību nākotnē. Nespēja meklēt un pieņemt alternatīvus risinājumus var būtiski ietekmēt Latvijas spēju sasniegt vides aizsardzības mērķus, tostarp samazināt emisijas. Ir nepieciešams pārvērtēt prioritātes valsts līmenī un pievērst lielāku uzmanību ilgtermiņa stratēģijām un risinājumiem.”
Lai risinātu šos jautājumus, nozares pārstāvji aicina izvērtēt un ieviest modernas, drošākas un ilgtspējīgākas notekūdeņu dūņu apsaimniekošanas metodes, kas atbilstu labākajai pieejamajai praksei un starptautiskajiem standartiem – notekūdeņu dūņām tiek veikta bioloģiskā pārstrāde anaerobās fermentēšanas procesā, kas pēc fermentēšanas procesa atlieku atūdeņošana var samazināt kopējo dūņu sausnu līdz 40%. Atlikušais materiāls tiek žāvēts līdz brīdim, kad tas ir 90% sauss. Pēc dūņu žāvēšanas paredzēts dūņu sausnu nogādāt sadedzināšanai – cementa ražošanā. Nepieciešams pārskatīt un atjaunināt prakses, kas saistītas ar dūņu izmantošanu lauksaimniecībā, nodrošinot, ka tiek pienācīgi ņemtas vērā vides aizsardzības un sabiedrības veselības intereses.
Atkritumu nozares pārstāvji aicina uz lielāku iesaisti Plāna izstrādē un lēmumu pieņemšanā, uzsverot, ka, ja par notekūdeņu dūņām ir jāuzņemas atbildība atkritumu nozarei, tai vajadzētu būt arī līdzdalībai lēmumu pieņemšanas procesā.