Novembrī aprit 170 gadi, kopš dzimis viens no izcilākajiem Latvijas mežzinātnes un mežierīcības pamatlicējiem, profesors Eižens Ostvalds.
Dr. Eižens Ostvalds dzimis 1851. gada 4. novembrī Rīgā, kā vecākais dēls mucinieku meistara Gotfrīda Vilhelma Ostvalda (1824.-1903.) un viņa sievas Elizabetes Leiķeles trīs bērnu ģimenē. Vidējais brālis Vilhelms Ostvalds (1853-1932) ķīmiķis, 1912.gada Nobela prēmijas laureāts, jaunākais brālis Gotfrīds Ostvalds (1855-1918), uzņēmējs, dzelzs lietuves īpašnieks.
Eižens Ostvalds mežsaimniecību studējis Tārandas meža akadēmijā, slavenajā Vācijas mežzinātnes centrā. Tajā laikā par profesoriem tur strādājušas tādas mežzinātnes slavenības un meža ekonomikas pamatlicēji kā Preslers un Judeihs. E. Ostvalds absolvēja akadēmiju 1872.gadā, bet atvadījās no ievērojamās skolas ar bažām par diviem centrālajiem meža ekonomikas jautājumiem. Pirmkārt, palika neatbildēts jautājums, kādam jābūt galvenās cirtes vecumam kas nodrošina lielākos guvumus meža īpašniekam? Preslera galvenā doma par finansu gatavību, kas izriet no zemes rentes teorijas neapmierināja Ostvaldu, jo zemes rentes teorijā svarīga nozīme tika atvēlēta peļņas procentu likmei. Palielinot īpašnieka vēlmi pelnīt, tiek palielināta peļņas likme, kas savukārt nozīmē finansu aprites paātrināšanu un galvenās cirtes vecuma samazināšanu. Tas var izraisīt tievāku dimensiju apaļo kokmateriālu piedāvājuma palielināšanos un resno dimensiju apaļo kokmateriālu deficītu.
Otrkārt, viņš nevarēja piekrist tās pašas skolas pārstāvja Judeiha viedoklim, ka ikgadējie ienākumi no ciršanas apjomiem ir sinonīmi ar meža renti, respektīvi augļiem no investīciju kapitāla. Ostvalds saskatīja izaicinājumu pētīt šos jautājumus un rast uz tiem atbildes.
Eižens Ostvalds pēc Tarandes Meža akadēmijas beigšanas 1872.gadā iestājās Rīgas pilsētas mežu dienestā. Pēc piecu gadu praktiskā darba Olaines mežniecībā, kur viņš sākumā ir mežziņa palīga, vēlāk mežziņa amatā, Ostvalds 1877. un 1878.gadā publicē pirmos zinātniskos darbus izdevumā „Baltische Wochenschrift”. Šajos darbos E.Ostvalds apskata Baltijas mežu apsaimniekošanas un rentabilitātes problēmas, kā arī nosusināšanas ietekmi uz koku augšanu. E.Ostvalda praktiskā un zinātniskā darbība nepaliek bez ievērības. 1878.gadā Eiženam Ostvaldam piedāvā docenta vietu Rīgas Politehniskajā skolā – politehnikumā. Vienlaicīgi viņš darbojas Rīgas meža dienestā, kur no 1880.gada vada pilsētas mežu ierīcības darbus. Kā pirmais mežierīcības objekts tika izraudzīts Jurgos – Dreiliņu mežniecība, kur prof. Beks bija veicis triangulāciju, kas bija pamats visiem turpmākiem darbiem. 1880. gada beigās E. Ostvalds tika komandēts uz Vāciju, lai iepazītos ar meža meliorācijas un mežierīcības jautājumiem. Mežierīcība visos pilsētas mežos tika pabeigta 1891. gadā. 1882.gadā Eižens Ostvalds ieņem Rīgas pilsētas virsmežziņa amatu. Viņa izstrādātā “Meža relatīvās rentes teorija”, tiek ieviesta dzīvē un ienākumi no Rīgas pilsētas mežiem strauji palielinās. Rīgas pilsētas mežu apsaimniekošanā E.Ostvalds pārliecinās par „Meža relatīvās rentes teorijas” praktiskās pielietošanas iespējām. Īpaši nozīmīgi tas kļūst apstākļos, kad Rīgas Rāte prasa palielināt pilsētas kasi ar dividendēm no meža īpašumu apsaimniekošanas un meža zemju pārvēršanai lauksaimniecības zemēs. Pateicoties Ostvalda aktivitātei, ienākumi no kokmateriālu pārdošanas lauksaimniecībai atsavināmajās zemēs tika novirzīti meža meliorācijas plānu realizēšanai. E.Ostvalds pilsētas tēviem prata pamatot sakarību starp meža kapitāla vērtības paaugstināšanas nepieciešamību un meža rentes palielināšanos nākotnē. Meliorācijas darbi tiek aktīvi izvesti visos Rīgai piederošajos mežos, bet it īpaši Olaines mežniecības teritorijā. Viņa vadībā 1898. gadā sāka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Plakanciemu un Olaini, ierīkot 640 km garu grāvju sistēmu. Šīs ap 40 km2 lielās platības galvenā noteka, Skujenieku-Daugavas kanāls tiek saukts arī par Ostvalda kanālu. Šī noteka rakta rokām smilšainās, nenoturīgās gruntīs, tā tika izmantota arī koku pludināšanai. SIA „Rīgas meži” 2003.gadā kanāla malā Ķekavas pagasta teritorijā ierīkoja E.Ostvalda piemiņas zīmi.
Sākot ar 1888. gadu Rīgas pilsētas mežos tiek sākta mežsargu kordonu un mežstrādnieku māju būve. Tika mainīti mežsarga amata pienākumi. Mežsargi kļuva par algotiem darbiniekiem, kuru pienākumi tika saistīti ar meža apsaimniekošanu un apsardzību. Mežsargu atalgojums bija pietiekami augsts lai viņi varētu algot kalpotājus. 1903. gadā visos mežsarga kordonos tika ievilkts telefons, noslēdzās ugunsdzēsības torņu izbūve. Līdz 1914. gadam Rīgas pilsētas mežsaimniecība piedzīvoja uzplaukumu.
Ilgus gadus E.Ostvalds bija Baltijas mežkopju savienības sekretārs.
Viens no E.Ostvalda darbības virzieniem bija meža taksācijas elementu precizēšana. 1891.gadā interpolācijas ceļā no augšanas gaitas tabulām, kuras izveidoja vācu mežzinātnieks Švapahs un kuras bija paredzētas Pēterburgas un Austrumprūsijas (mūsdienu Poznaņa Polija,) apgabaliem, viņš izveidoja priedes un egles augšanas gaitas tabulas vietējiem apstākļiem (Pagaidu augšanas gaitas tabulas). Eižens Ostvalds izstrādāja jaunu mežierīcības teoriju, kas saistījās ar diferenciālo renti un ar to saistītiem ciršanas vecumiem. 1903.gadā viņš taksatoru vajadzībām apkopoja tabulas un palīglīdzekļus vienā grāmatā, kas ilgu laiku bija populāra rokasgrāmata taksatoru vajadzībām.
Rīgas pilsētas mežu apsaimniekošanas pieredzes popularizēšanai 1894.gadā Rīgā sanāca Baltijas mežkopju kongress, bet 1903.gadā 10.Viskrievijas mežkopju kongress. Šajā pašā gadā E.Ostvalds ievēlēts par Pēterburgas Mežu institūta korespondētājlocekli.
Jau 1896.gadā E.Ostvalds izteica domu par Baltijas mežierīcības biroja organizēšanas nepieciešamību Vidzemes ekonomiskās un vispārderīgās biedrības uzdevumā. 1907.gadā šo ierosinājumu īstenoja. Par tā pirmajiem darbiniekiem kļuva bijušie Vidzemes mežierīcības biroja un Krievijas Mežu departamenta taksatori. Mežu ierīcību veica saskaņā ar instrukciju pa meža novadiem, kuru robežas vēlāk pieskaņoja mežniecību robežām, paredzot arī meža tipu noteikšanu pēc K.Meldera ieteiktās klasifikācijas.
Biroja uzdevums bija sniegt konsultācijas Vidzemes un Kurzemes guberņu mežu īpašniekiem un izstādāt meža apsaimniekošanas plānus. Drīz pēc biroja darba uzsākšanas bija saņemti piedāvājumi no Igaunijas, kā arī Pēterburgas, Pleskavas, Mogiļevas un Voroņežas guberņām. Līdz pirmā pasaules kara sākumam septiņu gadu laikā biroja apmēram 6-12 akadēmiski izglītoti speciālisti ierīkoja aptuveni 200000ha mežu Vidzemes, Kurzemes, Pleskavas un Voroņežas guberņās. Darbu pārtrauca 1.Pasaules karš.
1914.gadā E.Ostvalds no biroja vadības atteicās. Baltijas Mežkopju biedrība bija piekritusi Meža pētīšanas stacijas dibināšanai, kurā E.Ostvalds cerēja turpināt darbu kā zinātnieks. Arī šo ieceri pārtrauca karš.
1915.gadā E.Ostvalds publicēja monogrāfiju „Fortbildungsvorträge über Fragen der Forstertragsregelung” kurā aprakstīja „Relatīvās meža rentes teoriju”. Šis izdevums vēlāk kļuva par apstiprinājumu tam, ka E.Ostvalds bija viens no pirmajiem, kas pamatoja tajā laikā valdošās Faustmana Zemes rentes teorijas nepilnības un radīja tai pilnvērtīgu alternatīvu.
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gadā, E.Ostvalds kā vienīgais no baltvācu ievērojamiem mežkopjiem, turpināja darboties arī neatkarīgās Latvijas labā. Sākumā viņš iestājās Meža departamenta dienestā kā taksators. Kad 1920.gadā Latvijas Universitātē nodibināja Mežkopības nodaļu, E.Ostvaldu ievēl tajā par docentu meža taksācijā, bet 1922.gadā viņš kļūst par pirmo mežzinības profesoru Latvijā. Leipcigas universitāte 1923.gadā uz Tarandes akadēmijas ierosmi viņam piešķir filozofijas doktora grādu, bet 1926.gadā arī Latvijas Universitāte viņam piešķir Goda doktora grādu mežzinībās.
E.Ostvalds par Meža taksācijas un mežierīcības katedras vadītāju un Mežierīcības katedras vadītāju nostrādā līdz 1930.gadam, kad 79.gadu vecumā pensionējas, tomēr turpina strādāt pie sava mūža darba – grāmatas par meža rentes teoriju. Sagatavoto manuskriptu „Grundlinien einer im Anhalt an des relative Waldrenten – Maximum entwickelten forstlichen Reinertragstheorie (Waldrenttentheorie)” apmēram 23 iespiedlokšņu apjomā viņš iesniedza Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes rakstu sērijā.
Latvijas Universitātes padome pieņēma lēmumu iespiest manuskriptu, tomēr finansējums tam netika atvēlēts. Fakultātei šādu finanšu līdzekļu nebija, tāpēc tās dekāns P.Lejiņš, ņemot vērā darba izcilo vērtību, 1931.gada aprīlī lūdza Kultūras Fonda padomi piešķirt līdzekļus šā darba izdošanai. Tomēr arī Kultūras fonds kavējās ar vajadzīgo līdzekļu piešķiršanu.
Tad profesors E.Ostvalds rakstīja doc. P.Lejiņam: „Esmu par šo starpu pārkāpis 80 dzīves gadu slieksni. Tāpēc arī nebija nekāds pārsteigums, ka mani miesas un gara spēki pēdējā laikā zūd. Ilgāka nogaidīšana varētu tādēļ novest pie tā, ka es drīz vairs nebūtu spējīgs ar vajadzīgo drošību izdarīt ar darba iespiešanu saistītos korektūras darbus. Pie tam loloju cerību – ka tas šķiet ir ļoti labi saprotams – vadīt personīgi sava dzīves darba noslēgumu, kas caur mēnešiem ilgu kavēšanos ievērojami tiktu apgrūtināts. Šīs pārdomas noveda mani pie slēdziena iespiest grāmatu nelielā izdevumā uz pašu rēķina. Tā kā pie mana augstā vecuma uz garīgo spēku atjaunošanos nevar cerēt, un grāmatas iespiešana bez manas līdzdalības nav pielaižama...” tad prof. E.Ostvalds lūdz „[..] lai Latvijas Universitāte paturētu viņa piešķirtās iespiešanas priekšrocības ne ilgāk par 1932.gada 1.aprīli vai pat agrāk no tām atsacītos, ja tas viņai par piemērotu, vai arī, ja grūta saslimšana vai pat mana nāve iestātos pirms minētā termiņa.”
Tālāk savā vēstulē prof. E.Ostvalds lūdza uz īsu laiku izsniegt manuskriptu atpakaļ, lai tajā vēlreiz izdarītu dažas korekcijas.
Šo vēstuli E.Ostvalds parakstīja 1931.gada 11.novembrī, bet jau pēc trim mēnešiem 1932.gada 12.februārī viņš aizgāja mūžībā.
Prof.E.Ostvalda aktivitāte nebija veltīga. 1931.gadā viņa grāmata „Grundlinien einer Waldrenttentheorie” tika izdota un E.Ostvalda mūža darbs saglabāts nākamajām paaudzēm. Lai Prof. E.Ostvalda izstrādātā teorija tiktu starptautiski atzīta un popularizēta daudz spēka pielicis Ostvalda skolnieks, Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes pirmais dekāns Rūdolfs Markuss. Pateicoties R. Markusa Amerikas Savienotajās valstīs 1967.gadā publicētajai grāmatai „Ostwald’s Relative Forest Rent Theory” un darbam Rietumvirdžīnijas universitātē, Ostvalda vārds ieņem pienācīgu vietu starp Pasaules slavenākajiem mežzinātniekiem.
Profesora Eižena Ostvalda „Relatīvās meža rentes teorijas” pamatprincipi.
# Meža pārvaldes, kā arī meža kapitāla vērtības noteikšanas objekts ir nevis izolēts meža nogabals, bet to kopums, kura ietvaros var nodrošināt ilgtspējīgu meža resursu izmantošanu un attiecīgi kapitālvērtības saglabāšanu vai paaugstināšanu;
# Mežsaimniecībā pamatkapitāls sastāv ne tikai no zemes, ražošanas ēkām un mašīnām, meža ceļiem, meliorācijas sistēmām, bet arī no augoša meža krājas un citām meža vērtībām;
# Ilgtspējīgas meža izmantošanas sistēmā cirsmu atjaunošanas, kā arī meža pārvaldes izdevumi ir pieskaitāmi pie tiešajiem izdevumiem. Tas nozīmē, ka to palielināšana nevar palielināt meža kapitāla vērtību.
# Meža kapitāla vērtību var palielināt tikai pasākumi, kuri ir saistīti ar meža kapitālu, piemēram, mazvērtīgo audžu rekonstrukcija, meža zemju nosusināšana, ceļu būve, nekoksnes resursu izmantošana un tamlīdzīgi pasākumi;
# Meža zeme un augošu koku krāja ekonomiski ir tik cieši saistīti, ka korekta to vērtības noteikšana atsevišķi nav iespējama. Šo pasākumu optimizēšana ir saistīta ar diskontēšanu.
# Meža rentes teorētiskos pamatnosacījumus E. Osvalds izteica 18 tēzēs (R.Markuss 1967. L. Linarts 1992.):
# Tīri matemātiskiem secinājumiem meža ekonomikā ir tieksme maldināt, ja tos nepakļauj ekonomiskai pārbaudei;
# Deduktīvā ( no vispārīgiem spriedumiem uz atsevišķiem) metode meža ekonomikā ir ierobežotāk lietojama nekā induktīvā (no atsevišķām parādībām un vispārīgiem likumiem). Nevis normālais, bet drīzāk gan reālais mežs, pārsvarā anormāls, var atklāt mežsaimniecības iekšējos likumus;
# Meža ekonomiskajā teorijā mežu nevar vērtēt kā atsevišķu audžu aritmētisko summu;
# Meža nogabals ar noteiktiem augšanas apstākļiem un koksnes krāju nav pielīdzināmi ražotai precei, tas drīzāk ir dabas produkts, kuram ir maiņas vērtība neatkarīgi no tā, vai tas ir dabiski vai mākslīgi audzēts;
# Ekonomisko vienību veido nevis atsevišķa audze, bet mežs kā kopums, no kura audze ir tikai daļa;
# Pamatkapitālu mežsaimniecībā pārstāv ne tikai augsne, būves, inventārs, bet arī augoša meža koksnes krāja. Ekonomikā atsevišķas audzes koksnes krāja pārstāv ekonomiski attaisnojamas audzes veidošanas izmaksas. Mežaudzes atjaunošanas un administratīvās izmaksas nav ilgstošas ražas veidošanas procesa pamatkapitāla daļa;
# Ilgajā mežsaimnieciskās ražošanas ciklā pamatkapitāls veidojas no rentes un procentu kapitāla. Rentes kapitāls aptver augošu koksnes krāju un zemi, ietverot tajā ceļus, hidromeliorāciju un citus kapitālus uzlabojumus. Turpretī būves, inventārs un rezerves fonds sastāda procentu kapitālu. Rentes kapitāls jūtīgs pret uzlabojumiem. Īpatnība, ka mežs kā dabas produkts bez patēriņa rentes dod arī uzkrāto renti, kas veidojas no nenopelnītā kokmateriālu cenu pieauguma. Uzkrāto renti iespējams ievērojami palielināt, ceļot meža produktivitāti ar meža meliorāciju un citiem pasākumiem. Tikai mazu daļu no uzkrājuma rentes var realizēt tūlīt kā ikgadējās cirtes pieaugumu. Procentu kapitāls pakļauts vidējai procentu likmei vietējā tirgū;
# Mežaudzes krāja un zeme veido kopējo rentes kapitālu, kas ietekmē mainīgo un iepriekš neparedzamo uzkrājumu renti;
# Preslera–Heijera–Judeiha zemes rentes jaunā versija nevar būt ekonomiskās efektivitātes kritērijs mežsaimniecībā, tai ir jābūt meža rentes teorijai ar meža renti zemes rentes vietā;
# Mežam procentu likmi iepriekš noteikt nav iespējams. Vērtībām, kuras aprēķinātas balstoties uz pieņemto vislabvēlīgāko procentu likmi ir tikai salīdzinoša nozīme. Konkrētā meža kapitāla absolūtās vērtības un to renti iepriekš noteikt nav iespējams;
# Mežsaimniecībā klasiskā finansiālā aprite ir atmetama. Tā nevar kalpot kā meža kapitāla vēlamā ražīguma mērs, ne kā rādītājs faktiskajam tirgus pieprasījumam;
# Piedāvātā meža rentes teorija atsakās no cenu vērtības principa , bet balstās uz diskontēto jeb aprēķināto vērtību;
# M.Faustmana formulas vietā izstrādātā meža rentes formula ir meža ekonomikas pamatformula, tās ir savstarpēji atšķirīgas un nevar pastāvēt vienas teorijas darbības ietvaros;
# Vislabvēlīgākā ikgadējā cirte plānojamā periodā var tikt noteikta, pamatojoties nevis uz vecumklašu sadali, bet tikai, salīdzinot dažādus vadības plānus dotajam mežam;
# Meža ienākumi var būt kā rente un kapitāls, līdzīgi var būt arī izdevumi. Izdevumi var būt brīvie un saistītie. Brīvie izdevumi ir tad, ja to rezultātā iegūst papildus ienākumus. Izdevumi pēc šīs teorijas ir saistītie, ja kaut kādās to robežās rodas lielāki papildus ienākumi. Brīvo izdevumu apjomu nosaka pēc to izlietojuma minimuma, bet saistīto izdevumu vairumu var noteikt tikai kā starpību starp ienākumiem un izmaksām;
# Fakts, ka relatīvās ekonomiskās stabilitātes periodā kokmateriālu sortimentu cenu attiecības vairākas desmitgades paliek gandrīz nemainīgas, mežsaimnieciskajos aprēķinos mainīgo cenu vietā , kad tas ir pieļaujams, var lietot nosacītās cenas, t.i., vidējo cenu attiecību lielumu par desmitgadi, izslēdzot neprognozējamo cenu mainīgo pieaugumu. Nosacītā cena ļauj runāt par nākotnes vērtību tirgū, kas nerada grūtības pārejai uz reālo vērtību, ja ir zināms faktiskais cenu pieaugums;
# Ilgstošais ražošanas cikls, ievērojot nepārtrauktības principu, nebeidzas ar mežizstrādi, bet gan ar izcirtumu apmežošanu. Atjaunošanas izmaksas tiek nodrošinātas ar audžu gala ražu (meža renti);
# Lēmumu attiecībā uz mērķa produkciju un piemērojamo diskontēšanas likmi pieņem meža īpašuma pārvalde.
Izmantotā literatūra
Markus, R. 1967. Ostwald’s Relative Forest Rent Theory. BLV Baierischer Landwirtshaftsverlag GmbH, München Basel Wien p.128;
Ostvalds, E. 1921. Mežu izmantošanas regulēšana no tautsaimniecības viedokļa un mežsaimniecības mērķi. Ekonomists.
Ostvalds E. 1929. Tāme un Rente. Mežsaimniecības rakstu krājums VII. Latvijas mežkopju savienības izdevums.
Ostwald, E. 1931. Grundlinien einer Waldrententheorie, Riga p.16.
Zviedre, A., Vasiļevskis, A. 2007. Mežierīcība Latvijā, Vizuālais Elements, 232 lpp.