Nesen Vācija nonāca pasaules ziņu avotu uzmanības centrā, jo tās valdība apstiprināja vēja ģeneratoru parka un neliela ciemata nojaukšanu, lai veicinātu ļoti piesārņojošās brūnogļu ieguves paplašināšanu. Brūnogles tiks izmantotas, lai apgādātu agrāk apturētās ogļu spēkstacijas, kas tiek atjaunotas, lai palīdzētu uzturēt mājokļus apsildāmus un apgaismotus, Eiropā sākoties ziemai.

Ugandas prezidents Yoweri Museveni, atzīmējot šo notikumu un nesen noslēgušamies COP 27 konferencē Eiropas delegātu izteiktos aicinājumus Ugandai atlikt naftas cauruļvada (ko Uganda būvē kopā ar Tanzāniju), būvdarbus, komentēja:

“Kad tiek šādi lemts, turklāt bez mazākās sirdsapziņas vai goda, nav pārsteigums, ka daži no maniem kolēģiem Āfrikā pieprasa atlīdzību vai pabalstus. Taču tas ir pēdējais, kas afrikāņiem ir vajadzīgs un ko viņi vēlas. Mēs vēlamies, lai izzustu nekaunīgā dubultā attieksme, kā arī atcelts moratorijs ieguldījumiem fosilajā kurināmajā Āfrikā, lai mēs varētu apmierināt savu iedzīvotāju vajadzības.”

Jau iepriekš esmu rakstījis par situāciju jaunattīstības valstīs, ko izraisa Eiropas centieni uzkrāt sašķidrinātās dabasgāzes krājumus iekšzemes patēriņam, izraisot starptautisku cenu kāpumu līdz nepieredzētam līmenim, kas dažām valstīm, piemēram, Pakistānai un Šrilankai, nav pa spēkam. Rezultātā vairākās valstīs ir radušās nopietnas problēmas cilvēku pamatvajadzību apmierināšanā un elektroenerģijas padeves pārtraukumi, kas ilgst pusi dienas vai ilgāk.

Tagad plašsaziņas līdzekļu uzmanība arvien vairāk tiek pievērsta ES lēmumam klasificēt koksnes dedzināšanu kā “zaļu” klimata regulējuma struktūras vajadzībām. Šāda klasifikācija un atbilstošas valsts subsīdijas ir stimulējušas 18. gadsimta tehnoloģijas atdzimšanu, neraugoties uz to, ka malkas dedzināšana rada vairāk nekā 50% no Eiropas cieto daļiņu emisijām.