Brisele ir pilsēta, kas pārtiek no eirokrātiem. Šī ir ābeces gudrība, ko zina gandrīz katrs. Bet kā Brisele “ēd” savus viesus? Ja esat spiests uzkavēties šajā pilsētā un īrēt tur dzīvokli, sastapsieties ar daudzām lietām, kas nedarbojas, bet maksā pasakaini dārgi. Ja esat nokļuvis visnotaļ buržuāziskajā Woluwe rajonā, izvairieties slapjās un lietainās dienās pastaigāties pa ietvēm, ko klāj ļodzīgas plāksnītes, citādi apšļāksiet sevi no galvas līdz kājām ar netīru zampu, kas krājusies šās pilsētas, šķiet, nekad neslaucītajās ielās. Ja turklāt vēl paklupsiet, aizslīdēsiet pa ietvi līdzi svaigiem suņu mēsliem, kas sastopami ik uz soļa. Un nespārdiet ar kāju tukšo iepakojumu, kas mētājas turpat blakus.

 

Varbūt labāk iekāpiet metro un dodieties uz izcili drūmo, nomācoši gigantiskas arhitektūras garlaicīgajā ēnā nīkstošo Eiropas iestāžu kvartālu. Pēc iekāpšanas metro atturieties no kārdinājuma iedot santīmu kakofoniskā trokšņa meistaram, kurš rūcina no atkritumkastes izvilkto bajānu. Viņš to var saprast nevis kā atgaiņāšanos, bet kā jūsu aicinājumu, lai trokšņotu vēl. Izejot atkal virszemē no Šūmaņa stacijas, uzmanieties no ļaudīm, kas grūstās un gatavi gāzt jūs no kājām ar, ak, cik pieklājīgi eleganto, mūžīgo kaujas saucienu uz lūpām: “par-don.” Savukārt ja izkāpjat Mālbekas stacijā, uzmanieties no netīra šķidruma, kas vienmēr pil uz galvas, paejot zem dzelzceļa pārvada, pirms pagriežaties uz ielu, kas ved Eiropas parlamenta virzienā. Pie ieejas Eiropas parlamentā no Luksemburgas laukuma puses jums uzglūnēs dežurējošā čigāniete, kas tur ubago un grabina savu monētu bundžu. Šo problēmu neredz beļģu policija un neievēro arī sociālās palīdzības iestādes, gandrīz šķiet, ka beļģu iestādēm un Rumānijas mafijai ir kāda savstarpēja vienošanās.

 

Toties Parlamenta ēkas iekšpusē ir simtiem laisku drošības sargu, kuru vienīgais uzdevums, šķiet, ir trenkāt cauri šaurajām ieejas un izejas barjerām eirokrātus un viņu apmeklētājus. Pieņemsim, jums ir divritenis un vēlaties aizbraukt uz kino UGC Anspaha bulvārī, netālu no De Brouckere metro stacijas? Nekādā ziņā neatstājiet divriteni uz ielas, pat saslēgtu un pieķēdētu ne. Jums to nozags jau pēc dažām minūtēm, tāpat kā šo rindu autoram. Jums nav cita pārvietošanās līdzekļa, jo viss sabiedriskais transports jau kuro reizi šogad streiko? Pats esat vainīgs, ka varat sakrāt naudiņu vien divritenim. Mesjē vai madām, ja vēl izjūtat tieksmi ienirt Briseles piedzīvojumos, aizejiet uz Café Central ar izcili sovjetisku interjeru un parupju publiku, blakus ķīniešu kvartālam pie Biržas. Varat arī mesties alkatīgas patērēšanas orģijās, stumdoties pa drūzmu, kas valda iepirkumu ielā Rue la Neuve. Turpat pie noplukušās Monētu Operas atradīsiet arī Centrālo bibliotēku, bet Place de la Monnaie otrā stūrī, paejot garām zāles dūmu mākoņiem un imigrantu pūļiem, nonāksiet pie itin respektablas kafejnīcas, ko sauc Atejpoda brille, franciski – La Lunette. Bet, vai nu iesiet iedzert šeit vai alus krogā Pie pēkšņās nāves, La Mort Subitte, vai pat Zelta laivā, La Chaloupe d’Or, uz slavenā tūristu orientiera Grand Place, ko latviski varētu saukt par Lielo laukumu, negaidiet, ka vafeles būs kraukšķīgas kā mājās, tās te ir leknas un pusjēlas kā pankūkas un top sildītas mikroviļņu krāsnī. Jūs pie alus neēdat vafeles, bet visādas pikantas uzkodas? Labi, pasūtiniet vien – jums visdrīzāk atnesīs paviršos kumosos sakapātus produktus, kas atgādina subproduktu desu un Krievijas sieru, bet lepni saucas: degustation, tātad – “degustācijas”...

 

Varbūt vēlaties iegriezties pašvaldībā, lai saņemtu kādu izziņu, teiksim, par dzīvesvietu? Piemēram, gigantiskajā St. Lambert Woluwe rajona rātsnamā apskretušu koka paneļu sovjetiskajā interjerā, pēc izziņas stāvēsiet rindā stundu, jo tas ir vienīgais lodziņš, pie kura ir rinda. Garlaikodamies izlasīsiet, ak, cik latvisko paziņojumu uz sienas: “Lūdzam apmeklētājus būt pacietīgiem, jo apkalpošana var aizkavēties sakarā ar to, ka mums ir jauna datorprogramma...” Ja izstāvēsiet līdz galam, varbūt pabrīnīsieties, ko tik visu jums nav sarakstījuši tajā papīrā... Jūs prasījāt par dzīvesvietu, bet tur vēl uzrakstīts arī, ka esat dzimis (dzimusi) PSRS. Kādā PSRS, Latvijā taču, jūs mēģināt ieskaidrot ierēdnēm, Padsavienība taču neeksistē un krievu okupācija Latvijā nekad nav bijusi likumīga. Ziniet, tas ir tāpat kā ar Kongo, jums paskaidros ierēdnes, valsts nomainīja nosaukumu un iedzīvotājiem ir problēmas.

 

Vienīgi tad, ja jūs būtu dzimis pēc 1991. gada 31. decembra, jā, tikai tad mēs varētu jums mierīgi ierakstīt dokumentā, ka esat dzimis Latvijā... Bet ja nu jums, pacietīgais un, cerams, līdzjūtīgais lasītāj, gribētos noīrēt mitekli Briselē, skaists otrā stāva dzīvoklis buržuāziskā Briseles rajonā vēl negarantēs mierīgu atpūtu un visas ērtības, kā varbūt rakstīts reklāmā. Jūs nejauši uzzināsiet, ka jūsu tikko noīrētajā dzīvoklī īrnieki mainījušies ik pa pāris mēnešiem, bet jums nebūs laika brīnīties par šo faktu, jo pustrakais ierēdnis, jūsu kaimiņš, jau būs uzsācis īstu vajāšanas kampaņu, lai piespiestu jūs pirms termiņa uzteikt šo dzīvokli un samaksāt līgumsodu namsaimniekam vairāku mēnešu īres apmērā – summu, kas sniedzas tūkstošos eiro. Viņš nakts vidū mēģinās ielauzt jūsu dzīvokļa durvis, no rīta septiņos puspliks skries jums pakaļ pa ielu, draudēdams ar atriebību par to, ka tik agri ceļaties, sūtīs rakstisku sūdzību uz jūsu darbavietu par to, ka neklājat dzīvoklī uz grīdas paklājus utt., utjpr. Jūs naivi griezīsieties pie policijas, bet policija jums pateiks: nevaram neko darīt, pirms jums nav nodarīts kaitējums, maksājiet apdrošināšanu un sadzīvojiet ar kaimiņiem!

 

Pieņemsim, ka beidzot esat radis pajumti, un jums nav jāklenderē kā šo rindu autoram karstajā un smacīgajā 2003. gada augustā pa ielām, kur krājas atkritumu maisi, lai atrastu hoteļa istabu trokšņainā, kriminālā ielā par gandrīz 100 eiro diennaktī. Komunālo pakalpojumu uzņēmums jums liek avansā maksāt par ūdeni, varbūt divreiz vairāk nekā iepriekšējam īrniekam, un jūs šo blēdīgo firmu kreditējat bez procentiem. Kad jums samaitājas ūdensapgāde, santehniķis, vēl pirms sālīti noplēst par darbu, jums aukstasinīgi piestāda rēķinu septiņdesmit eiro apmērā tikai par “pārvietošanos” vien ... no blakus kvartāla! Vai tik Briseles frančiem, tāpat kā krieviem nav viena takse savējiem, otra ārzemniekiem? Ja līdzību jau tā ir tik daudz, kamdēļ lai tā nebūtu arī šajā jautājumā? Nākamreiz jūs ar steigu meklēsiet mītisko un rietumu populistu aplamāto poļu santehniķi, kurš visu padarīs divreiz labāk, trīsreiz lētāk un četrreiz ātrāk. Un nav ilgi jāgaida uz kārtējo kataklizmu. Jums pēkšņi nav siltā ūdens dzīvoklī, par kura īri vien saimniekam maksājat piecsimt latus mēnesī. Gāzes katls jūsu vannasistabā svelpj, sēc, gārdz un ik pa brīdim noelšas, bet ūdeni nesilda. Jūs jau zīlējat, kas par vainu? No sarūsējušām caurulēm krāns aizsērējis ar smiltīm, rūsu un citādiem mēsliem? No cietā ūdens visur pievārījies katlakmens? Ir liela varbūtība, ka visas ķibeles kopā, un atkal maksājat simtus. Kvalitātes trūkums, galvu reibinoša dārdzība (no value for money) un nekaunība attieksmē pret ārzemniekiem nav Beļģijas monopols, tālāk uz dienvidiem – Itālijā ir vēl dārgāk, neērtāk, blēdīgāk un rupjāk.

 

Eiropas Savienība šajā ziņā nebūt tik ļoti neatšķiras no Padomju Savienības. Briselei tiešām nav ko baidīties no Turcijas uzņemšanas Eiropā, jo tā pati sen kļuvusi par austrumu bazāru, kur tukša gvelšana aizstāj gan darbu, gan cilvēcību, nemaz jau nerunājot par eiropeisku piedienību un kārtību. Tajā vienoti mūžam nesavienojamie pretstati: Ziemeļeiropas “hanzeātiskais ģēnijs” un Vidusjūras reģiona aziātiskās kaprīzes, un pa vidu Asterikss no sava komiksa ar visiem Briseles gallu barbariem un ar izreklamēto puisēnu, kurš čurā virsū visiem tūristiem kādā ielas stūrī vecpilsētā un pats sev šķiet ārkārtīgi asprātīgs. “Jūs esat slāvs? Jā, jā, jūs noteikti esat slāvs, jums tāds barbaru akcents!” – pateicības vietā ieķērcas kāda Beļģijas provinces iedzīvotāja, kurai esmu parādījis apbraucamo ceļu uz Namīru, kamēr Šūmaņa laukumā notiek kurdu pikets pret cilvēktiesību pārkāpumiem Turcijā un dažas Briseles ielas tāpēc slēgtas satiksmei. Uz atvadām ekscentriskā dāma vēl piemetina: “Tieši šovasar biju Polijā, viesmīlība, zemas cenas un turklāt – kādi lieliski santehniķi!” Varbūt tomēr neesat saimniecisko rūpju vergs, jo vēlaties Briselē vien izklaidēties?

 

Neko tukšāku un bezgaumīgāku par Briseles Atomium nevarēšu jums ieteikt... Pats droši vien būšu izmucis uz kādu mazpilsētu, lai pavadītu nedēļas nogali jaukākā vidē un patīkamā cilvēciskā atmosfērā. Kā vairums briseliešu, kam ir tāda iespēja, droši vien no pārmēru piesārņotās pilsētas būšu devies patālākā brīvdienu ceļojumā, vienalga, kur, tikai projām no kaut kā tik briesmīga kā Brisele. Bodlēra Parīzes splīnā ir rindas par to, ka jābēg prom no šīs pasaules, kaut vai uz Baltijas jūras viņu galu, tieši tā tur rakstīts. Bet Bodlēram jau ir vēl citi prozas darbi, vienu no tiem sauc – Nabaga Beļģija...
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada marta numurā