Intervija ar Agri Bukovski, meža īpašnieku, Mālpils novada domes izpilddirektoru
Mālpils atrodas gana tuvu Rīgai un Siguldai. Teritoriālās reformas gaitā par Pierīgu runā daudz, nereti uzsverot: bagātā Pierīga! Kā ar bagātību Mālpilī?
Pierīgas gods Mālpils novadam ir, bet tas arī viss! Kādu laiku atpakaļ, t.s. “treknajos gados”, tuvāk Rīgai būvēja mājas, Mālpilī “treknums” tā arī nesākās. Pieļauju, ka ceļš uz un caur Mālpili nav bijis interesants celtniecībai, jo aiz mums, braucot no Rīgas, ir meži vien. Attālums gan kā līdz Siguldai vai Jelgavai – ap 50 km.
Novadā aktīvi darbojas lauksaimnieki – var palielīties, ka visi lauki mums tiek apstrādāti! Tikpat čakli ir mežinieki: izstrādā, stāda, kopj! Novada teritorijā lauksaimniecības un meža zemes ir līdzīgos apjomos. Ir daži kūdras purvi, kuros notiek rosība. Par darba trūkumu sūdzēties nevar, mums nav, kas strādā. Novadā darbojas liels dāņu uzņēmums (ražo mēbeļu sagataves) ar 670 darbiniekiem, kas strādā trīs maiņās. Cilvēki brauc no Līgatnes, Siguldas, Inčukalna, Suntažiem. Ir neliels holandiešu uzņēmums, kas ražo koka mājiņas un vasarnīcas. Sidgundas pusē ir zāģētava ar pietiekami daudz darbiniekiem. Uzņēmējdarbība mūs priecē, tik, kā jau sacīju, darbaroku trūkst! Jā, novadā darbojas arī lielākais zemeņu audzētājs Latvijā! Ražas laikā talkā nāk strādnieki no Ukrainas.
Teritoriālās reformas rezultātā mūs vēlas apvienot ar Siguldu. Līdz šim nopietnas, vērā ņemamas sadarbības ar kaimiņu novadiem nav bijis, esam iztikuši paši, kādi esam! Ar Ogres novadu ir neliela sadarbība un zināma konkurence skolu lietās (nauda seko skolniekam!): kādreizējā Sidgundas pagasta skolēni brauc gan uz Mālpils, gan Suntažu vidusskolu, kas katra ir savā novadā. Skola tātad Mālpilī ir, mums ir 360 skolēnu. Pēdējo gadu laikā gan nācies vairākas skolas slēgt. Par to runājam ar zināmu humoru, jo valdības ļaudis bilda, ka skolu skaita optimizācija ļaus skolotājiem paaugstināt algas. Tā kā mums ir tik viena Mālpils vidusskola, lielākas algas gaidām! Ar skolotājiem ir kā visur – matemātikas, fizikas, ķīmijas skolotāju trūka. Pirmajā septembrī gan viss štats bija nokomplektēts, skatīsimies, kā tālāk!
Reformas gaitā mūs tātad pievienos Siguldai, jo “īsti citam nav kam”. Kas būs tālāk, to lems jaunā novada Dome, kad ievēlēs. Ja klausās radio un dzird ministrijas reklāmas, nojaušam, būs ļoti jauki! Ja runā par to, ko un kurā virzienā vēlas darboties un dzīvot mālpilieši: daudzi novadi savulaik tapa, apvienojoties vairākiem pagastiem; Mālpils novads izveidojās tikai un vienīgi uz Mālpils pagasta bāzes, vecā pagasta robežās. Mainījās tikai nosaukums. Pierīgā šādu pagastu, kas tikai nomainīja nosaukumu (ne robežas) un tapa novadi, ir vairāki. Tālab šīs – tagadējās – pārmaiņas mālpiliešiem būs kas jauns, jo krietni sen bija pēdējā robežu maiņa, kad Mālpilij pievienoja Sidgundas pagastu. Mums nav lielas pieredzes ar teritoriālām pārmaiņām.
Patlaban jūtams – cilvēki pašvaldībās kaut ko gaida vai nogaida, jo – nav īstas pārliecības, vai viss ieplānotais realizēsies! Ja skatāmies praktiski – cilvēkiem ir viena alga, vai pašvaldības vadība būs Mālpilī vai Siguldā. Pie mums daudz jautājumu tiek sakārtoti elektroniski, bet…! Lauku novados ļoti svarīgs ir personiskais kontakts! Aprunāties, pasūdzēties, risināt, pajautāt, atnākt. Ja jautājumi risināsies tālu no konkrētās pašvaldības iedzīvotāja, viņam nezinot, kas tos risina, ja nebūs skaidrības, kas, novadus apvienojot, no iestādēm paliks Mālpilī – ir daudz jautājumu un neskaidrību! Ja skatāmies novada iedzīvotājus kopumā – jauniešiem liekas: pie Siguldas būs labi, vecākiem ļaudīm tas šķiet tālu un nevajadzīgi.
Vai finansiālā ziņā jums kā novadam ir gana?
Vienmēr gan gribas, gan vajag vairāk! Ja skatāmies uz paveikto 30 gados, esam iztikuši ar to, kas pašiem ir. Nav bijis lielu būvju vai remontu. Ir nosiltināta vidusskola, mākslas skola un bērnudārzs. Ceļi tiek uzturēti, bet pa tiem braukts un braukts, nu būtu jāsāk kas nopietns.
Novadi Latvijā ir ļoti atšķirīgi. Runājot ar kolēģiem t.s. “lielajos novados”, piemēram, pašvaldība saņem vēstuli no ministrijas. “Lielā novadā” Domes priekšsēdētājs uzdod vēstulē minēto jautājumu risināt veselai nodaļai, kas šādā novadā ir. Mums Mālpilī pašvaldībā cilvēku nav daudz, daži amatus savieno; ja kāds saslimst vai dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, aizvietotāju atrast nav viegli!
Mālpils un meži. Vai pašam pieder mežs?
Pats esmu neliela meža īpašnieks (6 ha), mežs pieder arī pašvaldībai, saskare ar meža lietām un sapratne par tām, protams, ir.
Mazā ērgļa ligzdu, par ko šogad daudz runā, atrada kaimiņa mežā. Noteiktais liegums bija pārsteigums, jo ligzdu tiku redzējis iepriekš, vismaz 10 gadus tā attiecīgā vietā atradās, tiku to apsekojis un nekādu pazīmju, ka tur kāds dzīvotu! Februārī saņēmu vēstuli ar informāciju par putniem un gredzenošanu, kurā teikts, ka ligzda tomēr ir apdzīvota.
Pašvaldības mežā ligzdo melnais stārķis. Mikroliegumi novadā noteikti melnajam stārķim un vienai mazā ērgļa ligzdai. Abas ligzdas ir vecos, pieaugušos mežos, kas, ja tā var sacīt, dzīvo mūža otru pusi. Ja kaut ko nesāks darīt vai neveidos rezervātu (liegumu), mežs sabruks, vajadzētu kaut ko no tā iegūt. Atstāt sapūt nebūtu prātīgi! Process ir vienkāršs: atnāk vēstule no Dabas aizsardzības pārvaldes, ka atrasts tāds vai citāds objekts, un dots mēnesis laika priekšlikumiem un ieteikumiem. Mēnesi vēlāk jau ir lēmums par mikroliegumu un lūgums ievērot MK Noteikumus.
Kādus priekšlikumus novads ieteicis, kā reaģējis?
Iesākumā mums nebija skaidrs, kas ir liegums un ko tas viss nozīmē. Piemēram, par melno stārķi – piektdienā saņēmām vēstuli (elektroniski), ka atrasta melnā stārķa ligzda un teritorijā nedrīkst neko darīt. Pirmdienā bija paredzēta šīs cirsmas izsole, ko nācās atcelt.
Pašvaldībā pie sienas redzama novada tūrisma objektu karte. Muiža, Skulmju dzimtas stāsts…
Dižu tūrisma objektu mums novadā gan nav. Ir Mālpils muiža, ko zina daudzviet Latvijā. Vēl aktīvi darbojas Mālpils makšķernieku biedrība, kas tikusi pie Eiropas naudas un izveidojusi gar upi gājēju taku ar laipām, gājēju tiltu pār upi, ūdenskrātuvē organizē licencēto makšķerēšana.
Novadā ir rosīgi mednieki, vai pats arī piedalāties medībās?
Agrāk cītīgāk makšķerēju, tad pievērsos medībām. Mums ir aktīvs vietējo mednieku klubs. Tagad laiku medībām atlicināt varu retāk, jo ģimenē ir divi mazi bērni un laiks paiet ar tiem. Novadā jau pasen mīt šosezon daudz pieminētie lāči! Pirms dažiem gadiem viens no medniekiem bija no fotografējis lāci vietējā bišu dravā. Tāpat, dodoties medībās, atrastas lāču pēdas. Redzēta lācene ar diviem lācēniem vai lāči pa vienam. Pirms dažiem gadiem bija problēmas ar vilkiem, tika saplēstas aitas, bet padarbojāmies kopīgi ar kaimiņu mednieku kolektīviem un mūspusē par uzbrukumiem mājlopiem vairs nav dzirdēts. Briežu un aļņu nu gan ir vairāk, kā bijis. Ne tik sen vienziem’ bija daudz bojā gājušu stirnu, tās kādu laiku nemedījām, šogad atsākām. Bija brīdis, kad nemanījām mežacūkas, mēris bija darījis savu, bet nu jau atkal sāk atgriezties un pa kādai tiek nomedīta!
Skatoties novada karti, redzams, ka pirms gadiem netālu bijusi dzelzceļa līnija...
Jā, savulaik dzelzceļš Rīga – Ērgļi šķērsoja novada stūri, tagad par to palikušas atmiņas vien, sliedes novāktas, uzbērums palicis, ko viens otrs jau paslepen izmanto kā grants ieguves vietu. Dzelzceļa trūkumu jūt, pats savulaik ar to mācību gados braucu uz Rīgu. Pēdējos gados, kad vēl kursēja, vilciens bija “lēns”, līdz Rīgai nācās braukt turpat divas stundas. Pirms līnijas slēgšanas dīvainas lietas notika ar kustības grafiku, jo – senāk ar vilcienu brauca daudzi, ļaudis arī no Mālpils devās uz Sidgundas staciju, devās uz Rīgu strādāt un vakarā atgriezās mājup. Pēdējos gados (pirms slēgšanas) vilciens kursēja laikam taču “vasarniekiem” – no rīta uz Ērgļiem, vakarā uz Rīgu. Tā arī pasažieru kļuva mazāk!