Cilvēces apvienošanas mēģinājumi cietuši neveiksmi

Globalizācija ir reāls spēks, taču ir ļoti pārspīlēti teikt, ka tā spēj uzlabot cilvēces likteni. Globalizācija valdzina un satur kopā sava veida jauno aristokrātiju – cilvēces maizes klaipa zeltaino garozu, taču pārpalikušie miljardi, kam trūkst kultūras un pašpārliecinātības, lai gūtu labumu no “vienas pasaules”, jau sākuši celt barikādes, gatavi cīnīties pret savu problēmu internacionalizāciju. Un no Pešavaras līdz Parīzei tie, kas nostājušies uz šīm barikādēm, arvien biežāk pievēršas vardarbībai, sajūtot draudus savam pierastajam dzīvesveidam. Globalizācija pārstāv liberālu pasaules uzskatu, bet atdzimstošais lokālisms atrodas baiļu, reliģiju un tradīciju dzelžainajā tvērienā. Jebkurā jomā, izņemot komerciālo, varat likt savu naudiņu uz to, ka virsroku gūs lokālisti.

Kad vien iznāk runa par pretestību globalizācijai, prātā parasti ataust kareivīgs franču zemnieks, kurš demolē McDonald’s ēstuvi, maskoti anarhisti, kas Pasaules Bankas gudrajo apspriedes laikā dauza logus vai vienkārši organisko produktu audzētājs vietējā tirgus kioskā. Cilšu pretošanās globalizācijai ir daudz spēcīgāka un ievērojami sarežģītāka lieta, nekā tās dažas redzamās atkritēju bandas, kas tēmē ar akmeņiem uz Sietlas vai Berlīnes policistiem. Mēs esam liecinieki cilšu atgriešanās procesam – tas ir globāls fenomens, bet tiešs pretstats tam, kā globalizāciju apraksta populārākajos bestselleros. Jau atkal sākušas plosīties abas dvīņumāsas, divas cilšu piederības, etniskās un reliģiskās brālības – apbruņotas un bīstamas.

Pirms kādas paaudzes bija pilnīgi nepieņemami lietot vārdu “ciltis”. Un tomēr pašas ciltis izdzīvoja, paliekot pie savas identitātes – kosu vai zulu, tikritu vai barzanu, vai arī, vēl uzkrītošāk, franču vai vācu. Politiskā kontekstā globalizācija savu augstāko punktu sasniedza laikā starp Apvienoto Nāciju sirdsšķīstajiem centieniem 60. gados un Eiropas konstitūcijas sakāvi elektorāta rokās 2005. gadā (franču un nīderlandiešu vēlētāju lēmums nebija atraidījums, tas bija atentāts). Eiropā, kam būtu vajadzējis rādīt ceļu, kas ved tālāk par nacionālismu, Eiropas Savienība turpinās savu nedrošo gaitu vēl kādu laiku, pat gūstot panākumus zināmās ierobežotās jomās, taču tās filozofiskie pamati ir sagrauti. Austrumeiropas strādnieki un Rietumeiropas zemnieki vienādā mērā turpinās izmantot iespējas, ko sniedz ES robežu kontroles atvieglojumi un bagātības pārdalīšana, taču neviens vairs netic kaut kādai eiropiešu superidentitātei, kam būtu lemts aizstāt pašidentificēšanos kā dānim vai baskam.

Nacionālās un cita veida lokālās piederības robežas ne tuvu nav sākušas izplūst, tieši otrādi – tās ir kļuvušas vēl stingrākas, atgriežoties pie vēl jo šaurākiem asins un valodu radniecības principiem, kam, saskaņā ar Eiropas sapņotāju pieņēmumiem, sen vajadzēja izgaist. Kurš gan tagad sevi redz kā vienkārši beļģi, nevis flāmu vai valoni? Katalāņi noliedz, ka būtu spāņi, un velsieši sev iztēlojušies kaut kādu īpašu nacionālo diženumu. Pēdējo desmit gadu laikā pēc bijušās Dienvidslāvijas milzīgās asinspirts tā sašķēlās neiznīdējamās lokālās grupās, bet Eiropa šausmās grieza galvu uz citu pusi, cik vien ilgi tas bija iespējams. Dienvidslāvijas katastrofa tika norakstīta kā pagātnes atskaņa – sak, šā vai tā, serbi, horvāti, bosnieši un kosovieši nemaz nav “mūsējie” – taču patiesībā Balkānu kari bija signāls daudz plašākai neapmierinātībai ar politisko elišu sacerētajām pseidoidentitātēm. Dienvidslāvijas sabrukums bija mājiens uz to, kāda nākotne gaida Eiropu – ne jau obligāti uz asinsizliešanu, bet uz vēsturiskās savdabības sīkstumu.

Eiropas elites pastāvēja uz savu, apgalvojot, ka kontinenta apvienošanās ir vēlama un nenovēršama, tai pašā laikā turpinot savu knosīšanos Briselē, raujot cita citai no nagiem visādus labumus. Līdz brīdim, kad cilvēki pateica “nē”.

Šobrīd, 2006. gadā, mēs redzam, kā viena Eiropas valsts pēc otras ievieš pašaizsardzības likumus, kas neļauj svešzemnieku īpašumā nonākt vitāli svarīgām industrijas nozarēm (tādām kā jogurta ražošana). Francija uz brīdi apstājās, kamēr simtiem tūkstošu tās izcilāko un spožāko pilsoņu grandiozā ancien régime aizstāvības akcijā protestēja pret jaunu darbavietu radīšanu mazāk priviliģētiem pilsoņiem. Un jaunā Vācijas kanclere ir aicinājusi glābt Eiropas projektu, to iznīcinot – vai vismaz apcērpot masīvo Briseles birokrātiju, kas sašķēlusi kontinentu. Eiropas nākotne meklējama nevis Kārļa Lielā impērijas kosmopolītiskā versijā, bet gan pēc franku valsts sekojušās feodālās sašķelšanās postmodernā variantā. Brisele var būt jaunā viduslaiku Roma, tās birokrātiskajai pāvestībai ir vara spriest tiesu ierobežotās jomās, taču bailes no ekskomunikācijas arvien sarūk.

Citur pasaulē piederības līmeņa maiņa – no valsts uz klanu vai kultu – norit radikālāk, nemierīgāk un nestabilāk. Irākā reliģiskā, etniskā un cilts piederība noteikusi grūtību māktās valdības sastāvu, tāpat kā tas noticis Libānā, Kanādā, Nigērijā un desmitiem citu valstu (tik drīz mums nebūs lemts piedzīvot Izraēlas premjeru, kurš piederētu pie baptistu baznīcas, vai islāmticīgu bundeskancleru – par spīti tiem, kuri brīdina no Eirābijas izveidošanās). Pat Savienotajās Valstīs ar visu tās ķērienu uz integrāciju turpina plaukt rasu, reliģiskās un etniskās piederības politika; Amerikai vēl paveicies, ka tajā nav vienas dominējošas cilts (lai gan minoritātes pret šo apgalvojumu varētu iebilst).

Un tomēr, panākumi, ko Savienotās valstis guvušas, pārvarot senās piederības jūtas, ir vērā ņemami – un anomāli. Lai gan šobrīd lielais amerikāņu bubulis ir spāniski runājošu ieceļotāju pieplūdums, vairums iebraukušo latino pielāgojas respektablai dzīvei tīri amerikāņu garā, gluži kā pirms viņiem tas notika ar īriem, itāliešiem, slāviem un ebrejiem. Iespējams, Amerikas indiāņi vēl joprojām domā savu cilšu mērogos (īpaši, ja runa ir par kazino industrijas peļņu), un, šķiet, nav saskatāms gals tai garajai sīki sašķelto identitāšu rindai, pie kuras amerikāņi izvēlas pieturēties savā sabiedriskajā un reliģiskajā dzīvē, taču pat Romai savulaik neizdevās tādā mērā pietuvoties pilnīgi jaunas un visaptverošas piederības kaldināšanai.

Taču amerikāņu panākumi neļauj viņiem saskatīt neveiksmes citās zemēs. Citām valstīm un kultūrām ne tikai nav izdevies integrēt ieceļotājus vai nonākt pie vienošanās par jauktu piederību – tās pat nejūt ne mazāko vēlēšanos to darīt. Ideālistiem likās, ka jautājums, kurš un kas ir francūzis vai vācietis, ticis atrisināts jau pirms vesela gadsimta. Tā nebija taisnība. Un tagad jaunattīstības valstīs dusmu lēkmēs izšķīst gluži nesen kaldinātas (apšaubāmi autentiskas) identitātes.

Eiropas robežas izrādījušās neveiksmīgi novilktas, eiropiešu valstiskuma un valsts pārvaldes modeļi cietuši neveiksmi un, globāli raugoties, ar neveiksmi beigusies pati Eiropas civilizācija. Savienotās Valstis neprot paskatīties tālāk par šiem modeļiem, tāpēc nespēj pasauli ietekmēt proporcionāli savai varai, ja neskaita popkultūras nozari (kārtīgs grāvējs iet pie sirds pat islāmistu teroristiem). Koloniālajai pasaules uztverei pienācis gals, postkoloniālie sapņi strauji sabrukuši (un starp tiem nebūt ne pēdējā vietā jāmin sociālisma paradīze), un tagad visu pasauli pārņēmis mērķa vakuums, ko globalizācijas vizuļojošie nieciņi nespēj piepildīt. No amerikāņu mediju baiļu kurinātājiem līdz Moktadas al Sadra sprediķiem – tas, kas patiesībā apvieno visu pasauli, ir bailes no pārmaiņām. Gan Teherānā, gan Teksasā pastāvošā kārtība sakņupusi aizsardzības pozā.

Cilvēki sapņo par pārmaiņām, taču tveras pie tā, ko pazīst. Vispasaules strādnieki tomēr nav iemācījušies cits citu mīlēt (vai vismaz kopīgi iemalkot Starbucks kafiju) – globalizācijas ekonomiskais un informacionālais efekts bijis tāds, ka cilvēkiem lieku reizi atgādināts, cik lielu apmierinājumu sniedz naids. Vienalga, vai apdraudētas darba vietas, morāles kodekss vai reliģija – pārmaiņu iztraucētos cilvēkus neinteresē paskaidrojumi. Viņiem vajadzīgs kāds, kuru vainot.

Jaunā globālā aristokrātija

Pastāv īpaša globalizējoša šķira; simtiem miljonu cilvēku vieno patērētāju gaume, kas liecina, ka viņi pieder šai šķirai: Prada rokassomiņas Tokijas un Manhetenas lietišķajām sievietēm, no nabadzības dzimusī Sezārijas Evoras mūzika pārtikušajiem faniem no Frankfurtes līdz Sanfrancisko, Mercedes limuzīni un kredītkartes, Annārboras, Buenosairesas un Vīnes profesoru vojēristisks “kreisums”, datori skolotajiem un maksātspējīgajiem no Budapeštas līdz Bagalorai, ik nedēļu cita reģiona vīns Londonas priekšpilsētu iemītniekiem vai Šanhajas jaunbagātniekiem, mediju konglomerāti, kas turas pa gabalu no patriotisma – un platīna drupatiņām uz šīs cilvēces zelta garozas arī personīgas reaktīvās lidmašīnas un iespēja noīrēt brīvdienu mājokli par 30 000 dolāru nedēļā, kad viņiem apnikušas pašiem savas trīs vai četras mājas.

Šādi cilvēki jūtas daudz ērtāk pie tā paša kultūras slāņa piederošu svešzemnieku sabiedrībā nekā starp saviem mazāk veiksmīgajiem tautiešiem. Šo jauno globalizācijas aristokrātu augstākajam līmenim dzīves vieta un pilsonība ir tikai ērtību, gaumes un nodokļu likumdošanas jautājums. Tā ir muižniecība, kam līdzi nenāk nekāda atbildības sajūta pret saviem dzimtcilvēkiem, un pie tās piederīgie no jebkādām dzīves neērtībām ir pasargāti labāk nekā jebkad agrāk.

Bet atlikušajiem miljardiem globalizācija ar savu partneri – informācijas revolūciju – vienīgi paver logu uz ekskluzīvu veikalu, kurā viņiem nav atļauts ieiet. Lietots Pitsburgas Steelers krekliņš Kongo ubagam mugurā nav globalizācija – tā ir tikai globālās tirdzniecības pēcpuse. Jaunā svešas bagātības apziņa nepavisam nav mierinoša. Tieši otrādi, tā rosina pārliecību (ko vietējie demagogi ar vislielāko prieku vēl vairāk uzkurina), ka viņi var būt tik bagāti tikai tāpēc, ka ir nozaguši to, kas pieder mums.

Nevienlīdzīgā iespēja sagremot informācijas mielastu, kas piepeši kļuvis pieejams pat zemeslodes tālākajos nostūros, nebūt neveicina cilvēces apvienošanos (pat ja Saūda Arābijas garīdznieki un amerikāņu birokrāti apmeklē vienus un tos pašus interneta pornosaitus). Tā drīzāk ievieš jucekli līdz šim sakārtotajās dzīvēs, un cilvēkos rada sajūtu, ka viņiem nolaupītas kaut kādas līdz šim pat neapzinātas iespējas un vienlaikus tiek apstrīdētas viņu līdzšinējās pamatvērtības. Juzdamies bezpalīdzīgs un naidīgu spēku ielenkts, globalizācijas upuris meklē mierinājumu vai nu visu paskaidrojošā fundamentālistiskā reliģijā vai ksenofobijā, kas ļauj viņam noticēt, ka, lai cik liela materiālā trūkuma mākts, viņš tomēr ir pārāks par citiem.

Tie, kas ir droši par sevi, var uzņemt brīvību ar atplestām rokām, bet visiem pārējiem vajadzīgi noteikumi. Pārliecība, ka prāts spēj radīt jaunu cilvēku, kas būtu brīvs no arhaiskas piederības un primitīvas lojalitātes, ir sena ilūzija. Roma ticēja, ka šai jaunajai piederībai, ko tā piedāvāja ne tikai saviem pilsoņiem, bet arī pavalstniekiem vistālākajos impērijas nostūros, jābūt neatvairāmi kārdinošai. Un tomēr Romas impērijai nācās tikt galā ar nebeidzamiem pakļauto cilšu nemieriem, no Britu salām un Gallijas līdz Palestīnai. Beigu beigās impēriju iekaroja cilvēku kopumi ar spēcīgāku, neatšķaidītu identitāti. No īsā un asiņainā franču revolūcijas egalitārisma caur sociālistu vīzijām, kas mums solīja cilvēku brālību un visu karu galu (šī pārliecība bija īpaši spēcīga 1913. gadā), līdz šaušalīgajam mēģinājumam radīt Homo Sovieticus un eksportēt to pa visu pasauli – dažādu globalizācijas projektu pasaulē nekad nav trūcis. Pat visvērienīgākie mēģinājumi apvienot cilvēci ir cietuši sakāvi – proti, monoteistiskās kampaņas, kuru mērķis bijis uzspiest vienu Dievu.

Viens Dievs, viens ceļš, viena pasaule

Monoteisms aizstāja Romas likumkodeksu ar Dieva likumu. Pirmais teju vai veiksmīgais globalizācijas mēģinājums bija mulsinošā kristietības izdzīvošana un izplatīšanās; tā ir pārejas ticība starp jūdaisma ekskluzīvo cilšu monoteismu un islāma universālajiem centieniem. Iesākusi kā kults bez īpašas pārliecības par to, cik likumīgi ir pievērst savai ticībai cilvēkus ar atšķirīgu kultūras mantojumu, kristietība ātri vien atklāja sevī tirgoņa talantu, pārveidojot savu mācību no vietējas nozīmes preces uz vispārēju. Turklāt tā uzrunāja trūcīgos (klientūra, ko mūsdienu globalizācija ignorē), tādējādi starp mazāk pārtikušajiem senajā Vidusjūras pasaulē rodot tikpat lielu atsaucību, kā šodien Zemsahāras Āfrikā. Kristietība bija autsaideru ticība, ko savās rokās pārtvēra valdnieki, bet islāma mērķis jau no tā dibināšanas gadiem bija pārvaldīt – un apvienot – visas sociālās šķiras.

Līdz ar islāma uzplaukumu globalizācija uzņēma pamatīgus apgriezienus. Būdams atvērts jaunpienācējiem, islāms strauji, tikai dažu gadsimtu laikā, pārgāja no brīvprātīgas pie uztieptas un vēlāk arī piespiedu reliģijas. Varmācīga pievēršana savai ticībai islāmā nekad nav bijusi obligāta prasība, tomēr tā bieži tika piekopta (tāpat kā piespiedu pievēršana kristietībai citur pasaulē). Tūlītējais un ilgstošais kristietības un islāma konflikts balstījās pretrunā starp dažādiem globalizācijas skatījumiem – kvalitātes, dizaina un jaudas sacensība (varat to iztēloties kā Toyota un Ford spēkošanos cīņā par dvēselēm). Šie kristiešu un musulmaņu modeļi, tagad sasnieguši visus apdzīvojamos kontinentus, vēl joprojām ir pakļauti drastiskas pārveidošanās procesiem savā kaujā par jauniem sekotājiem dažādos pasaules nostūros. To panākumi neļauj mums saskatīt abu reliģiju vājās puses – ne viena, ne otra nav spējusi pieveikt savu seno liktenīgo antiglobālistisko pretspēku – maģiju.

Kad mēs runājam par reliģiju – pašu varenāko no visiem stratēģijas faktoriem, mūsu vārdu krājums ir tik ierobežots, ka mēs sapludinām radikāli atšķirīgus dzinuļus, vajadzības un paražas. Piemēram, statistikas vajadzībām klasificējot Āfrikas valstu iedzīvotājus, demogrāfi mēdz piedāvāt šādu X valsts portretu: 45% kristiešu, 30% musulmaņu un 25% animistu/iezemiešu reliģijas sekotāju. Šādi skaitļi ir ļoti mānīgi (kā to atzīs jebkurš godīgs misionārs). Afrikāņu kristieši vai musulmaņi reti pilnībā atsakās no cilšu paradumiem, ik dienu brīvi pievēršoties tai ticības sistēmai, kas attiecīgajā brīdī piedāvā labākus rezultātus. Reizēm palīdz kristīgā garīdznieka padoms, citreiz noderīgāks izrādās šamanis.

Anglikāņu garīdznieks Dienvidāfrikā nosoda burvestības, taču neredz, ka viņa garīgo uzskatu sistēma nepiedāvā līdzvērtīgu aizvietotāju ikdienišķo sadzīves problēmu risināšanā. Tas ir pavisam vienkārši – Lielā reliģija un vietēji kulti ir divas dažādas, būtiski atšķirīgas patēriņa preces. No Brazīlijas līdz pat Borneo vietējie kristieši neuzskata importētās un tradicionālās uzskatu sistēmas par nesavienojamām – gluži tāpat kā viņiem neliekas, ka virtuvei, kam palaimējies būt apgādātai ar ledusskapi, vajadzētu liegt iespēju tikt arī pie plīts.

Pastāv milzu atšķirība starp Lielajām reliģijām – islāmu, kristietību, hinduismu un pārējām – un vietējiem kultiem, kas noturējušies krietni ilgāk, nekā tiem ticis pareģots. Starpība ir būtiska – ne jau tikai pati par sevi, bet arī tāpēc, ka tā simbolizē šķēršļus, ko lokālā piederība liek globalizācijai, kādu mēs to iztēlojamies. Lielā reliģija pievēršas pasaulei ārpus šīs pasaules, kamēr vietējās ticības allaž likušas uzsvaru uz maģiju (pakļaujot dabiskās pasaules aspektus okulto zināšanu piekopēja gribai). Burvestības ietekmē ikdienas dzīvi šeit un tagad, un tās spēks un vilinājums var izrādīties daudz spēcīgāks, nekā atzīst mūsu racionālais pasaules uzskats – visu, ko nesaprotam, mēs izsmejam. (Priekšrocība, ko kristietība bauda starp jaunattīstības zemju trūcīgajiem iedzīvotājiem, ir Jēzus brīnumdara tēls: viņš pārvērš ūdeni vīnā un staigā pa ūdens virsu – tātad ir krietni daudzsološāks šamanis nekā Muhameds.)

Cits piederības aspekts, kuru mēs, pasaules reliģiju dedzīgo izplatītāju mantinieki, nespējam aptvert, ir tas, ka vietējie kulti ir ekskluzīvi. Tie ne vien netiecas pēc jauniem dalībniekiem, tiem ne prātā nenāk integrēt ārpusniekus (Ganas asantu politizētie cilšu ticējumi ir ierobežots izņēmums, kura mērķis ir pakļaut kaimiņciltis). Kulta ticējumi ir saistīti ar vietējo zemi, kokiem, ūdeņiem, cilšu reliģijās ir runa par vietu un personību, par piederību kādai noteiktai videi. Kaut gan vūdū paražas vergi atveda sev līdzi uz Jauno pasauli, pārcelšanās stresa ietekmē rituāli sāka strauji mainīties. Cilšu reliģijas veido neredzamu aizsargsienu, gluži tāpat kā vietējās paražas – no Andiem līdz pat Kaukāzam. Senču pielūgsme, viena no visizplatītākajām lokālistu paražām, pieņem kā dotu mirušo iejaukšanos dzīvo vīriešu un sieviešu lietās. Būvētas uz kauliem, vietējās reliģijas ir kumulatīvas, nevis apsteidzošas. Tāpat kā Lielās reliģijas, vietējās uzskatu sistēmas piedāvā radīšanas mītus, taču universālajās ticībās daudz lielāka vieta ierādīta laika gala apokalipsei (hinduistu ticībā – atkārtotām apokalipsēm), bet vietēji kulti reti raugās tālāk par nākamo ražu. Lielās ticības pacilā iezemieša sirdi vienu dienu nedēļā, taču vietējie ticējumi vada viņu pārējās sešās.

To, ko mēs mēdzam samest vienā “reliģijas” katlā, pareizāk būtu sadalīt atsevišķās reliģijas un maģijas kategorijās. No Arizonas līdz pat Ganai kristietības vai islāma aizsegā pastāv milzīgs daudzums vietējo kultu un tie joprojām ir pastāvīgs raižu avots kā vahābistiem, tā evaņģēlistiem, un iemesls tam ir tāds, ka tie radušies, lai apmierinātu pavisam citas vajadzības. Lielo reliģiju centrā ir nemirstīga dzīve. Turpretim maģija palīdz tikt pie dzīvesbiedra, izvairīties no čūskas kodiena vai satiksmes negadījuma, iegūt bagātību. Gan Āfrikas ciltis, gan Rietumu puslodes iezemieši var visnotaļ patiesi pieņemt globālu ticību, vienlaikus neredzot iemeslu, kālab būtu jāatsakās no prakses, kas izrādījusies tik noderīga.

Kaut arī ar mainītiem vārdiem, vecie dievi turpina dzīvot, un mūsu mēģinājumi eksportēt Rietumu idejas un uzvedības modeļus galu galā lemti līdzīgām mutācijām. Mēs varbūt dodam priekšroku izmisušajiem misionāriem, kas lūko atrunāt Sulavesi augšzemes kristiešus no izsmalcinātām apbedīšanas ceremonijām, kas noved līdz bankrotam, jo masveidā tiek upurēti dzīvnieki (nāve joprojām ir daudz svarīgāka nekā dzimšana vai kristīšana), taču varam gūt mierinājumu no fakta, ka Indonēzijas pilsētā Solo, kur Abū Bakrs Baširs nodibināja savu slaveno “teroristu skolu”, dievbijīgie musulmaņu iedzīvotāji dzen saūdiešu misionārus izmisumā, katru gadu noturēdami plašu ceremoniju par godu Javas Dienvidjūru dievietei. Līdzīgā kārtā Javas un Sumatras musulmaņi ar lielu entuziasmu piedalās svētceļojumā (valdības organizētās ekskursijās), taču turpina pielūgt vietējo koku garus, sūfiju svētos un pa laikam arī kādu akmeni.

Senegālā es uzzināju, ka vietējos musulmaņus kaitina saūdiešu emisāru pārākuma pilnā attieksme, kas nosoda viņu paražas kā islāmam nepieņemamas. Lepodamies ar savām senajām musulmaņu brālībām un iecienītajiem svētajiem vīriem, senegālieši atbild: “Mēs bijām islāma lietpratēji jau tad, kad saūdieši vēl mitinājās teltīs.”

No Rietumāfrikas līdz Indonēzijai neviena nepamanīta aizsardzība pret islāmisko ekstrēmismu ir uzticība, ar kādu musulmaņi izturas pret savas ticības vietējiem variantiem. Nevienam īpaši nepatiks, ja viņam stāstīs, ka gan viņš, gan viņa senči pēdējos piecus gadsimtus visu sapratuši aplam. Muļķīgie rietumnieki, kuri uzstāj, ka islāms ir vienota reliģija, kuras ticīgie visi kā viens kaļ plānus pakļaut Rietumus, atsakās saskatīt, ka visniknākais salafistu fundamentālisma ienaidnieks ir musulmaņu pieķeršanās savām vietējām paražām. Stāsts par islāmiskajiem teroristiem ir stāsts par globalizāciju, bet miera cerība turpretī saistās ar vietējo ieražu varu.

Nerūpēdamies par politkorektumu, kāds musulmanis no Kotdivuāras man sacīja: “Var izmainīt afrikāņa apģērbu, var viņu izglītot un mainīt viņa galda manieres, taču viņā mītošo afrikāni nav iespējams mainīt.” To pašu viņš būtu varējis sacīt par krievu, vācieti vai ķīnieti. Atsacīdamies atzīt un vēl jo mazāk lūkojot saprast neiznīdējāmās atšķirības starp ļaužu kopienām, 20. gadsimta inteliģence nobruģēja ceļu genocīdam Ruandā, Bosnijā un Sudānā, kā arī globālā terora laikmetam. Noliegtas atšķirības tikai pūžņo; ja infekciju ignorē pietiekami ilgi, tā nogalina.

Mūsu pārliecība, ka cilvēki kļūs aizvien līdzīgāki cits citam, ir pretrunā ar vēsturiskajiem pierādījumiem, kā arī ar praktiskajām un garīgajām vajadzībām. Paradoksāli: mēs saceļam lielu brēku, cildinot daudzveidību, taču apgalvojam, ka cilvēku vērtības saplūst. Arī mums ir savi aizspriedumi un tabu.

Maģija pret džihādu

Islāma izplatība Eiropā un Āfrikā sadūrās ar ļoti atšķirīgiem, tomēr vienlīdz izturīgiem šķēršļiem ziemeļos un dienvidos. Eiropā tas nespēja pārvarēt konkurējošo monoteistisko ticību, kam piemita savs universāls skatījums. Rietumāfrikā islāms pirms aptuveni pieciem gadsimtiem apstājās, kad no tuksnešiem un savannām tas bija nonācis pie ieejas Āfrikas mežā, šai spēcīgajā maģijas pasaulē.

Tam, ka kareivīga ticība ar nepieredzētu iekarošanas un pievēršanas vēsturi apstājās, sasniedzot analfabētisku cilšu teritorijas, kur nepazina pat riteni, vajadzētu izraisīt krietni lielāku interesi nekā patlaban: Subsahāras Āfrikas mežos islāms nespēja nedz iekarot, nedz pievērst, nedz arī pārliecināt. Paši savā vidē vietējie ticējumi izrādījās daudz spēcīgāki par ticību, kas bija pārpludinājusi “civilizētos” kontinentus.

Meži ir maģijas valstība. Pretestību jauninājumiem meklējiet mežainos apvidos. Pat eiropiešu pasakas apliecina meža noslēpumaino dabu. Islāmam, ar tā riebumu pret maģiju, nebija nekā, ko piedāvāt Āfrikas meža ciltīm tās sargājošo ticējumu vietā. Arī Ziemeļeiropā monoteismam visgrūtāk nācās izlauzties cauri mežainiem apvidiem, un pagānisku tautas ticējumu noturība Austrumeiropas mežiem noaugušajos kalnos svešinieku var pārsteigt vēl šodien.

Mežs ar savu maģiju ir globalizācijas pretinieks. Atšķirībā no monoteistiskajām ticībām, kuras aizsākušās neviesmīlīgajā tuksnesī, tas apdraud vienīgi tos, kuri par katru cenu grib tajā ielauzties. Bažas rada jautājums, vai milzīgie pilsētu graustu rajoni jaunattīstības valstīs nav pasaules jaunie meži – necaurejami, noslēgti un nāvējoši. No Sadrsitijas līdz Brazīlijas favelām, graustu iedzīvotāji pārveido lielās monoteistiskās reliģijas atpakaļ vietējos kultos, nepiemirstot arī cilvēku upurēšanu dažādos veidos. Tālu no monolītas, gan musulmaņu, gan kristiešu ticība sašķeļas, rodoties radikāliem novirzieniem, kas noraida Dieva globalizāciju un apgalvo, ka Viņa mīlestība ir šaura, specifiska un ārkārtīgi nosacīta. Lielās ticības no jauna kļūst par cilšu reliģijām.

Globalizācijas robežas

Pēc aptuveni gadsimtu ilgušas kristietības virzīšanās iekšup no piekrastēm, Āfrika joprojām ir ticību kokteilis: musulmaniska ziemeļu valstīs – Nigērijā, Ganā, Kotdivuārā, Sudānā un Kenijā, bet kristīga dienvidos – un visur joprojām valda pieķeršanās vietējiem ticējumiem. Kristiešu “televaņģēlisti” (īstenais globalizācijas avangards) nosoda tradicionālās paražas Ganā, bet kontinenta otrā attālākajā punktā, salās pie Mozambikas krastiem, iedzīvotāji pa dienu ir stingri musulmaņi, taču naktī atgriežas pie bungām un dziesmām.

Kā kristiešu, tā musulmaņu misionāri uzskata, ka šādi ticējumi un paražas ir slikti ieradumi kombinācijā ar naivu māņticību un vispārēju ignoranci. Taču ceļojumos man nostiprinājusies pārliecība, ka paši misionāri apzināti ignorē sistēmas, ko viņi nespēj respektēt, un līdz ar to atsakās tās saprast. Reliģija ir līdzīga biznesam tajā nozīmē, ka tai jāpiedāvā produkti, kas veiksmīgi darbojas pietiekami regulāri, lai klienti nāktu atkal. Rezultātiem ir nozīme. Kristietības un islāma piedāvātais psiholoģiskais komforts un aizkapa solījumi darbojas transcendenti, taču atstāj novārtā ikdienas vajadzības.

Attīstītās sabiedrībās plaisu aizpilda civilās, komerciālās un sabiedriskās institūcijas, citur tas jāveic maģijai. Maģija turpina pastāvēt tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji pietiekami pārliecinājušies par tās spēku. Rietumniekiem to ir grūti pieņemt, taču, vai tā būtu treniņnometne afrikāņu algotņiem vai humānās palīdzības programma Peru, tie, kas ignorē maģijas lomu citu cilvēku dzīvē, nekad nesasniegs labus rezultātus: kad globālais cilvēks aiziet mājās, atgriežas šamanis.

Mēs smejamies par šiem “pekstiņiem”, sēdēdami paši savas šaurās pasaulītes drošībā, taču maģija joprojām ir tik noturīga, ka turpina iedvesmot gan uz cilvēku upurēšanu Ganas augšienē, gan uz pašsakropļošanos Ņūmeksikā un Sulavesi. Viens skaidrojums dziļi neapmierinātajai rūgšanai Tuvajos Austrumos ir, ka islāms, sevišķi tā sunnītu paveidā, iznīcinājis maģiju, taču, pretstatā Rietumu civilizācijai, nav piedāvājis tās vietā citus paņēmienus, kā apmierināt cilvēku vajadzības. Islāma zemēs mūsdienu cilvēka pieredzē ir milzu tukšums: trūkst mierinošās maģijas, trūkst arī triumfējoša progresa. Islāms sunnītu arābu pasaulē, kas ir globālā terora inkubators, ir tikai rituāls bez rezultātiem, kurpretim pat modernā, Rietumu kristietība caurvijusi savus rituālus ar tīkamu misticismu – no “atkalpiedzimšanas” pieredzes līdz maizes un vīna pārvērtībai par miesu un asinīm.

Ko tad, ja maģija – rituālās darbības, kas tiek veiktas garīgo, psiholoģisko un praktisko vajadzību apmierināšanai – ir stratēģisks faktors, ko esam pilnībā atstājuši novārtā? Mēs taču nevēlētos nosūtīt savu karaspēku uz kādu vietu bez labas vietējās teritorijas kartes, turpretī nekādi nepapūlamies izveidot savu ienaidnieku vai potenciālo sabiedroto garīgās pasaules karti. Pat tad, ja maģija un vietējie ticējumi ir tikai bezvērtīgs ticības izkropļojums, mūsu viedoklim nav nekādas nozīmes – nozīme ir tam, kam tic tas otrs.

Vietējo ticējumu un paražu spēks turpinās pievilt mūsu cerības uz globālu, homogēnu sabiedrību vēl pēc mums. Ja spēsim atzīt un izmantot vietējo paražu spēku, var izrādīties, ka tās ir visspēcīgākais ierocis, ar kura palīdzību ierobežot mūsu islāmisko ienaidnieku reliģisko kontrrevolūciju. Ja turpretī turpināsim noliegt, ka vietējām tradīcijām, ticējumiem un paražām piemīt spēks, ar kuru jārēķinās, mēs zaudēsim potenciālos sabiedrotos un daudzi labi domāti palīdzības projekti sabruks, tiklīdz mēs pārtrauksim tos virzīt.

Potenciālā vardarbība, ko varētu radīt vietējo ticējumu apsmiešana, pieminēta jau šādā izteikumā: “Viņi var sludināt svēto karu, un tas ir visnāvējošākais, jo nerēķinās ar sekām.” Tas neattiecas uz trakajiem mullām vai postmodernajiem spridzinātājiem pašnāvniekiem. Tas ir citāts no Rozmarijas Satklifas vēsturiskā romāna “The Eagle of the Ninth”. Pirms pusgadsimta izdotajā pusaudžiem domātajā romānā aprakstīta druīdu sacelšanās pret romiešiem Britānijā.

Globalizācija gan nav nekas jauns, taču vietējie ticējumi, kas sakņojas dzimtajā augsnē, ir daudz senāki. Un šie vietējie ticējumi var izrādīties krietni vien spēcīgāki, gluži tāpat kā tas tik bieži jau noticis. No islāmiskajiem teroristiem, kas cīnās, lai paildzinātu sieviešu verdzību, līdz armēņu apsēstībai ar Karabahas zemi; no franču atteikšanās no “anglosakšu” ekonomiskajiem modeļiem līdz afrikāņu musulmaņu pretestībai islāmiskajam imperiālismam – vissarežģītākie spēki, kas šobrīd darbojas pasaulē, tie, kuriem piemīt vislielākais potenciāls gan vardarbībai, gan pretestībai pret to, iespējams, ir vietējo sabiedrību antiglobālie impulsi. No Lježas līdz pat Lagosai ciltis atgriežas.
Tulkojums no 2006. gada 4. septembra The Weekly Standard. Latviski pirmoreiz publicēts 2006. gada oktobra žurnālā "Rīgas Laiks"