Grāmata, kurā ir apgalvots, ka augiem piemīt spējas sajust emocijas, rokenrola vietā izraudzīties klasisko mūziku un reaģēt uz vārdos neizteiktām cilvēku domām pat no simtiem kilometrus liela attāluma, The New York Times bestselleru sarakstā nonāca 1973. gadā. Pītera Tompkinsa un Kristofera Bērda “Augu slepenā dzīve” lasītājiem cēla priekšā apburošu leģitīmas augu zinātnes, šarlatānisku eksperimentu un mistiskas dabas pielūgsmes sajaukumu, un tajos laikos, kad arvien plašāku sabiedrības uzmanību iemantoja New Age domāšana, tas viss kairināja publikas iztēli. Dažas no neaizmirstamākajām pasāžām bija veltītas CIP melu detektoru ekspertam Klīvam Baksteram, kurš 1966. gadā ne no šā, ne no tā bija savā birojā augošai dracēnai pie lapām pieslēdzis galvanometru. Viņam par pārsteigumu, atlika pat tikai iedomāties, ka augu dedzina, un poligrāfa adata sakustējās, liecinot par auga stresa izraisītu elektrisku aktivitāti. “Vai augs spēja lasīt viņa domas?” vaicā grāmatas autori. “Baksteram šķita, ka vajadzētu mesties laukā uz ielas un visiem pavēstīt, ka augi spēj domāt.”

Viens no auglīgākajiem pētījumu virzieniem pēdējos gados ir augu signālu sistēmas. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma ir zināms, ka augi, kuru lapām uzbrukusi slimība vai kaitēkļi, brīdina veselās lapas, lai tās varētu mobilizēties aizsardzībai. Dažkārt šāds brīdinājuma signāls ietver informāciju, kāds insekts ir uzbrucējs, kas tiek noteikts pēc tā siekalu garšas. Atkarībā no auga un uzbrucēja izraudzītā aizsardzība var būt vai nu garšas, vai tekstūras izmaiņas, kā arī toksīnu vai citu vielu izdalīšana, tādējādi lapas padarot augēdājiem mazāk kārdinošas. Kad antilopes grauž akāciju zarus, lapas izdala tanīnus, kas padara tās negaršīgas un grūtāk sagremojamas. Ja barības ir maz un akācijas tiek pamatīgi apgrauztas, ir novērots, ka tās spēj saražot pat tik daudz toksīna, ka tas var būt nāvējošs.

Iespējams, apķērīgākie augu signalizēšanas piemēri saistīti ar divām kukaiņu sugām – kaitēkļiem un sugu, kas tos apkaro. Vairākas augu sugas, tajā skaitā kukurūza un baltās pupiņas, par kāpuru uzbrukumu ziņo ar ķīmisku trauksmes signālu. To pat no ievērojama attāluma uztver parazītiskas lapsenes, kas dodas pie apsēstā auga un lēnā garā ar kāpuriem tiek galā. Šādus insektus pētnieki dēvē par “augu miesassargiem”.

Augi runā ķīmijas valodā, kuru tiešā veidā mēs nespējam ne uztvert, ne saprast. Pirmie nozīmīgie atklājumi par augu saziņu tika veikti 20. gadsimta 80. gados, kad organiskā stikla nodalījumos tika nošķirti augi un to ķīmiskie izdalījumi, taču Riks Karbeins no Kalifornijas Universitātes Deivisā ir uzstādījis sev krietni vien piņķerīgāku mērķi – noskaidrot, kā augi apmainās ar ķīmiskiem signāliem zem klajas debess, dabīgos apstākļos. Nesen paviesojos Karbeina izmēģinājumu lauciņā, kas atrodas Kalifornijas Universitātes Seigahenkrīkas saimniecībā netālu no Trakī. Saules pielietā sjerras nogāzē viņš mani iepazīstināja ar 99 vībotņu stādiem – ar plastikāta karodziņiem iezīmētiem zemiem, lēni augošiem krūmiem ar pelēkzaļām lapām, kurus viņš un viņa kolēģi rūpīgi novēro jau vairāk nekā 10 gadus.

Karbeins ir kādreiz dzīvojis Ņujorkā, viņam ir 59 gadi un baltu matu ērkulis, ko platmalu cepure vāji spēj savaldīt. Viņš ir nodemonstrējis: ja pavasarī vībotnēm apgriež lapas – imitējot insektu uzbrukumu un sekmējot indīgu vielu izstrādāšanos –, gan apgrieztais krūms, gan tā kaimiņi vasarā no kaitēkļu uzbrukumiem cieš krietni vien mazāk. Karbeins uzskata, ka augs par kaitēkļa klātbūtni brīdina visas savas lapas, taču signālu uztver arī tā kaimiņi un pret uzbrukumu nodrošinās visi. “Pēc mūsu domām, vībotnes te cita citu noklausās,” Karbeins paskaidroja. Viņš ir atklājis, ka pastāv saistība starp atsaukšanos uz ķīmiskajiem signāliem un augu radniecību, kas varētu apliecināt, ka augi spēj atpazīt savējos. Palīdzēšana radiniekiem ir labs veids, kā palielināt iespēju izdzīvot paša gēniem.

Šādu atklājumu pamatā esošie lauka pētījumi un datu vākšana ir ārkārtīgi darbietilpīga. Vasaras nogales saules slīpo staru apspīdētās nogāzes lejas daļā darbojās divi zinātniskie līdzstrādnieki no Japānas – Kaori Siodziri un Satomi Isidzaki. Notupušies nelielas priedes ēnā, viņi pētīja Karbeina iezīmētus un apgrieztus vībotnes zarus. Ar klikšķināmu skaitāmierīci viņi skaitīja visas trīsžuburu lapas uz katra zara, bet pēc tam uzskaitīja katru lapu bojājumu – vienā stabiņā pierakstīja kukaiņu grauzumus, otrā – slimību pazīmes. Nogāzes augšā cits līdzstrādnieks – ekoloģiskais ķīmiķis Džeimss Blands no Apvienotās Karalistes – tina vībotnes zarus polietilēna maisos, kas tika piepildīti ar filtrētu gaisu. Nogaidījis 20 minūtes, lai augs paspētu izdalīt ēteriskās vielas, viņš gaisu no maisiem izlaida caur metāla cilindru, kurā ievietotajam absorbentam bija jāsavāc visi ķīmiskie izdalījumi. Laboratorijā tie tiks analizēti ar gāzu hromatogrāfijas masas spektrometru, ļaujot izveidot sarakstu ar izdalītajiem savienojumiem – to ir vairāk nekā simts. Blands man ļāva apostīt viena maisa saturu: gaisā bija jūtams spēcīgs aromāts, kas vairāk atgādināja losjonu pēc skūšanās, nevis parfīmu. Pārlaidis skatienu vībotņu audzei, es ar grūtībām spēju iztēloties visapkārt notiekošu ķīmisku čalošanu un trauksmes signālu apmaiņu, nemaz nerunājot par to, ka šiem nekustīgajiem augiem vispār varētu būt kaut kāda “uzvedība”.

Augu komunikācijas pētījumi kādudien varētu izrādīties noderīgi lauksaimniekiem un viņu ražai. Augu trauksmes ķīmiskie savienojumi var tikt izmantoti to aizsardzības spēju mobilizācijai, tādējādi mazinot vajadzību lietot pesticīdus. Ekoloģiskās ķīmijas speciālists Džeks Šulcs no Misūri Universitātes veica vienus no pirmajiem augu signalizācijas spēju pētījumiem 20. gadsimta 80. gados. Tagad viņš palīdz mehāniskā “deguna” izstrādē: tā būs pie traktora piestiprināma ierīce, ar kuru varēs identificēt augus, kam uzkrituši kaitēkļi, un ar pesticīdiem varēs apsmidzināt tikai tos.

Karbeins man pastāstīja, ka ļaudis, kas 80. gados bija strādājuši pie augu saziņas pētījumiem, saskārušies ar tādu pašu sašutumu kā tie, kas mūsdienās strādā pie augu intelekta (šo jēdzienu viņš ar piesardzību ir gatavs pieņemt). “Tā bija ārkārtīgi strīdīga tēma,” viņš atceras, kad runā par augu komunikāciju, kas nu jau ir pārsvarā pieņemts pētījumu virziens. “Pagāja gadi, iekams man izdevās publicēt dažus no šiem pētījumiem,” viņš stāstīja. “Pārsvarā augu pētnieki ir ļoti konservatīvi. Mums tikai šķiet, ka vēlamies dzirdēt jaunas idejas, taču patiesībā mēs to negribam.”

Pirmoreiz Karbeinu satiku Vankūverā pērnā gada jūlijā zinātniskajā konferencē, kur viņš iepazīstināja ar rakstu “Augu komunikācija un savas sugas atpazīšana starp vībotnēm”. Tam bija jābūt jau sestajam Augu neirobioloģijas biedrības saietam, taču pēc dažu zinātnes elites pārstāvju spiediena pirms četriem gadiem grupa bija tikusi pie mazāk provokatīva nosaukuma, un tagad tā bija Augu signalizācijas un uzvedības biedrība. Kā pastāstīja viena no biedrības dibinātājām, augu bioloģe Elizabete Van Volenburga no Vašingtonas Universitātes, nosaukums bija nomainīts pēc ilgām iekšējām debatēm, kurās tika nolemts, ka prātīgāk tomēr būtu no “neirobioloģijas” atteikties. “Kāds no Nacionālā zinātnes fonda (NZF) teica, ka NZF nekad nepiešķiršot līdzekļus, ja izmantots vārdu savienojums “augu neirobioloģija”. Viņš tieši tā arī pateica: ““Neiro” iederas pie dzīvniekiem.” (NZF pārstāvis sacīja, ka, lai gan biedrība nevar pretendēt uz finansējumu neirobioloģijas programmā, “NZF nekādā veidā neboikotē biedrības darbu”.) Divi no biedrības dibinātājiem, Stefano Mankūzo un Františeks Baluška, pret nosaukuma maiņu krasi iebilda, un abi turpina izmantot apzīmējumu “augu neirobioloģija” gan savos darbos, gan savu laboratoriju nosaukumos.

Konference ilga trīs dienas, un tās laikā Britu Kolumbijas Universitātes modernajā lekciju zālē ap simt klausītājiem tika celtas priekšā daudzas PowerPoint prezentācijas. Lielākā daļa referātu bija ļoti tehniski ziņojumi par augu signalizāciju: tā bija tāda veida zinātne, kas sekmīgi turpina attīstīties jau nospraustās zinātnes paradigmas robežās, jo augu signalizācija par šādu zinātni ir jau kļuvusi. Taču daži runātāji savus darbus bija veltījuši jaunajai augu intelekta paradigmai, un viņu priekšlasījumi izsauca spēcīgu rezonansi.

Vispretrunīgāk vērtētā prezentācija bija “Dzīvniekiem līdzīga mācīšanās starp mimozām”, kas bija pagaidām nepublicēts Rietumaustrālijas Universitātes dzīvnieku ekoloģes Monikas Galjāno darbs: viņa strādā pie Mankūzo viņa Florences laboratorijā. Galjāno, 37 gadus veca gara auguma sieviete ar galvas vidū pāršķirtiem gariem, tumši brūniem matiem, savos eksperimentos bija izmantojusi protokolus, kas parasti tiek lietoti, pētot dzīvniekus. Savu uzmanību viņa bija veltījusi elementāram mācīšanās paveidam, kurš tiek dēvēts par habituāciju un kura laikā eksperimenta subjektam jāapgūst spēja ignorēt nebūtiskus kairinājumus. “Habituācija organismam ļauj koncentrēties uz būtisko informāciju, atdalot no tās trokšņus,” Galjāno paskaidroja augu zinātnieku publikai. Cik ilgs laiks vajadzīgs dzīvniekam, lai tas saprastu, ka kairinājums ir “troksnis”, un cik ilgi tam iemācītais paliks atmiņā? Galjāno eksperimentos tika uzdots satraucošs jautājums: “Vai ko tādu var panākt arī ar augiem?”

Mimosa pudica, kas tiek dēvēta arī par “jutīgo augu”, ir papardei līdzīgs augs ar tik žiglu uzvedību, ka tā novērojama pat ar dzīvas būtnes acīm; otrs šāds augs ir mušķērājs. Pieskaroties mimozas lapām, tās acumirklī mēdz sarauties, domājams – lai atbaidītu insektus. Mimoza savas lapas savelk arī tad, ja augs apgāžas vai tiek sapurināts. Galjāno 56 podus ar mimozām bija iestiprinājusi īpašā sistēmā, kas ļāva tos ik pēc piecām sekundēm nomest 15 centimetrus zemāk. Katrā “treniņu nodarbībā” bija 60 kritienu. Viņa novēroja, ka dažas mimozas jau pēc četriem, pieciem vai sešiem kritieniem pārstāja sakļaut lapas, it kā būtu secinājušas, ka šo kairinājumu var ignorēt. “Pašās beigās tās bija pilnīgi nesakļāvušās,” Galjāno pavēstīja publikai, “tās nelikās vairs ne zinis.”

Vai tas nevarēja būt vienkārši spēku izsīkums? Acīmredzami nē, jo, kad augus atkal sapurināja, tie lapas sakļāva. “O, atkal kas jauns,” Galjāno iztēlojās sevi augu vietā. “Redziet, jums jābūt allaž gataviem uz kaut ko jaunu. Taču tad mēs atgriezāmies pie kritieniem, un augi atkal nereaģēja.” Galjāno pavēstīja, ka pārbaudījusi augus pēc nedēļas un atklājusi, ka tie vēl aizvien neliekas ne zinis par kritiena kairinājumu, tādējādi apliecinot, ka “atceras” iepriekš iemācīto. Mācībstunda nebija aizmirsta pat pēc 28 dienām. Kolēģiem viņa atgādināja, ka, piemēram, bites līdzīgos eksperimentos iemācīto mēdz aizmirst jau pat pēc 48 stundām. Tas Galjāno ļāva secināt, ka “smadzenes un neironi ir izsmalcināts risinājums, taču mācīšanās ir iespējama arī bez tiem”, turklāt “dzīviem organismiem piemīt līdzīgs informācijas apstrādes un mācīšanās mehānisms”.

Sekoja dzīvīga domu apmaiņa. Daži iebilda, ka stādu mētāšana nav piemērots kairinājums, jo nav sastopama dabā. Galjāno aizrādīja, ka dzīvnieku pētījumos bieži tiek izmantoti strāvas impulsi, kas arī dzīvniekiem dabā nav sastopami. Kāds cits pētnieks ieminējās, ka varbūt tā nav bijusi habituācija, bet augi vienkārši nonīkuši. Viņš iebilda, ka ar 28 dienām vajadzētu būt bijis diezgan, lai tie pēc mētāšanas atgūtos.

Nākot ārā no konferences telpas, saskrējos ar Fredu Saku, pazīstamu botāniķi no Britu Kolumbijas Universitātes. Pavaicāju, kādas ir viņa domas par Galjāno prezentāciju. “Muļķības,” viņš atbildēja. Viņš paskaidroja, ka vārds “mācīšanās” paredz smadzeņu iesaisti un tāpēc attiecināms tikai uz dzīvniekiem. “Dzīvnieki spēj izrādīt mācīšanos, bet augi veic adaptāciju.” Viņš mudināja nošķirt uzvedības izmaiņas, kas notiek dzīves laikā, un tādas, ko organismi piedzīvo vairāku paaudžu laikā. Pusdienās gadījos pie viena galdiņa ar krievu zinātnieku, kas bija tikpat noraidošs. “Tā nav mācīšanās,” viņš sacīja, “tāpēc te nav nekā, ko apspriest.”

Vēlāk pēcpusdienā šķita, ka Galjāno ir sarūgtinājuši daži kolēģu iebildumi, un viņā ierunājas spīts. Galjāno teica, ka adaptācija ir pārāk lēns process un nekādi nepalīdz izprast to, ko viņa bija novērojusi. “Un kā gan augi var adaptēties kaut kam, ko nekad nav piedzīvojuši reālajā pasaulē?” Tāpat viņa aizrādīja, ka daži augi mācījušies ātrāk par citiem un tas pierādot, ka tā nav “iedzimta vai ieprogrammēta reakcija”. Daudzi no auditorijā sanākušajiem bija vēl tikai sākuši aprast ar ideju par augu “uzvedību” un “atmiņu” (abus jēdzienus Freds Saks sakās pieņemam), un tāpēc tādi apzīmējumi kā augu “mācīšanās” vai “intelekts” viņus, kā teiktu Saks, satrauc kā “neatbilstoši” un “vienkārši dīvaini”. Kad par šiem eksperimentiem izstāstīju Linkolnam Tezam, viņš teica, ka atbilstošāki būtu apzīmējumi “habituācija” vai “desensitivācija”, nevis mācīšanās. Galjāno stāstīja, ka viņas pētījumu atteikušies publicēt desmit žurnāli. Nevienam nav bijis iebildumu pret pētījuma datiem, taču biedējoša likusies aprakstā izmantotā valoda. Viņa nevēlējās neko tajā mainīt. “Kamēr mēs neizmantojam vienu un to pašu valodu, lai aprakstītu vienu un to pašu uzvedību augu un dzīvnieku pasaulē, mēs nespējam salīdzināt,” viņa sacīja.

Riks Karbeins centās Galjāno pēc viņas uzstāšanās mierināt: “Esmu izgājis cauri tieši tam pašam, mani burtiski iedzina zemē,” viņš teica. “Taču tu esi padarījusi lielisku darbu. Sistēma vienkārši tam vēl nav gatava.” Kad vaicāju viņa domas par Galjāno referātu, man viņš teica: “Neņemos spriest, vai viņai ir izdevies to kā akmenī iecirst, taču pati ideja ir forša un pelnījusi, ka to apspriež. Es ceru, ka viņa nemetīs plinti krūmos.”

Zinātnieki bieži vien jūtas neērti, kad viņiem vaicā par metaforu un iztēles nozīmi viņu darbā, taču zinātniskajā progresā bieži svarīgi ir abi. “Labiem zinātniekiem metaforas rosina pētniecisko iztēli,” britu augu zinātnieks Antonijs Trevavass rakstīja aizrautīgā atbildē uz Alpi vēstuli. “Augu neirobioloģija” acīmredzami ir metafora, jo augiem nav tādu rosināmu un uz komunikāciju spējīgu šūnu, ko mēs dēvējam par neironiem. Taču šāda jēdziena ieviešana ir likusi izvirzīt vairākus jautājumus un sākt eksperimentus, kas varētu padziļināt mūsu izpratni ne vien par augiem, bet arī par smadzenēm. Ja informāciju var apstrādāt vairākos veidos, ja pastāv vairāki šūnu un tīklojuma veidi, kas spēj izraisīt saprātīgu uzvedību, mēs, tāpat kā Mankūzo, varam sev uzdot jautājumu: “Kas gan neironos ir tik ļoti īpašs?”

Mankūzo ir visas šīs kustības dzejnieks un filozofs, apņēmības pilns augus iecelt tiem pelnītajā vietā un šajā procesā varbūt par kādu pakāpi pazemināt cilvēku. Viņa visai ambiciozi nosauktā Starptautiskā augu neirobioloģijas laboratorija ar tās pētījumu telpām un biroju atrodas netālu no Florences zemā, mūsdienīgā biroju ēkā. Tur pēc Mankūzo ierosinājuma ar augu intelektu eksperimentē kāds pusducis līdzstrādnieku un vecāko kursu studentu. Izvadājot pa laboratoriju, viņš parādīja kukurūzas stādus, kas auga zem nemainīga mākslīgā apgaismojuma bez mazākās ēnas, papeļu kociņu, kuram pieslēgts galvanometrs mērīja tā reakciju uz gaisa piesārņojumu, un telpu, kurā PTR-TOF iekārta jeb īpašs masas spektrometrs nepārtraukti novēroja augu izdalītos ķīmiskos savienojumus, sākot ar papelēm un tabakas stādiem un beidzot ar pipariem un olīvkokiem. “Mēs veidojam katras sugas ķīmisko vārdnīcu,” viņš paskaidroja. Pēc viņa aplēsēm, katra auga vārdnīcā ir 3000 ķīmisko savienojumu, turpretī “studenta vārdu krājumā vidēji ir tikai 700 vārdu”.

Mankūzo ir kvēli pieķēries augiem, jo, kā pats apgalvo, zinātniekam ir “jāiemīl savs darbības lauks”, lai tajā ko sasniegtu. Taču viņš ir lēnprātīgs un saglabā vienkāršību pat tad, kad stāsta visneticamākās lietas. Viņa kabineta stūrī ir pods ar gumijkoku, bet pie sienām fotogrāfijas ar Mankūzo astronauta ietērpā lidināmies bezsvara stāvokļa simulācijas lidmašīnā: sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru viņš veicis pētījumus par augu uzvedību mikro- un hipergravitācijā. (Viens no viņa eksperimentiem tika veikts daudzkārt izmantojamā kosmosa kuģa Endeavor pēdējā reisā 2011. gada maijā.) Pirms 10 gadiem Mankūzo bija izdevies pārliecināt kādas Florences bankas fondu finansēt viņa pētījumus un Augu neirobioloģijas biedrību, viņa laboratorija saņem arī Eiropas Savienības finansējumu.

Mūsu sarunas sākumā es Mankūzo vaicāju, kā viņš definētu “intelektu”. Pavadījis tik daudz laika augu neirobiologu sabiedrībā, es manīju, ka pats par šī vārda definīciju vairs nemaz neesmu tik pārliecināts. Un izrādījās, ka es nebūt nebiju viens: filozofi un psihologi par intelekta definīciju strīdas jau veselu gadsimtu, un pat tā vienprātība, kas reiz tikusi sasniegta, ātri vien mēdz pagaist. Vairums intelekta definīciju atbilst vienai no divām kategorijām. Pirmā paredz smadzeņu klātesamību, atsaucoties uz tādām būtiskām garīgām aktivitātēm kā saprāts, spriestspēja un abstraktā domāšana. Otrā kategorijā ietilpst definīcijas, kas nav tik ļoti centrētas uz smadzenēm un drīzāk ir metafiziskas, jo ar intelektu tajās tiek saprasta spēja optimāli reaģēt uz vidi un ārējiem apstākļiem. Nav nekāds brīnums, ka augu neirobiologi pieder pie otrās nometnes.

“Mana definīcija ir ļoti vienkārša,” sacīja Mankūzo. “Intelekts ir spēja risināt problēmas. Es nemeklēju smadzenes, es meklēju to pašu izkliedēto intelektu, ko var novērot kopīgi lidojošā lielā putnu barā.” Katram putnam jāievēro neliels vienkāršu noteikumu kopums, piemēram, attālums no cita putna, taču, ikvienam putnam izpildot šādu vienkāršu algoritmu, novērojama sarežģīta un pārsteidzoši labi koordinēta uzvedība. Saskaņā ar Mankūzo hipotēzi kas līdzīgs notiek arī augu pasaulē, kur tūkstošiem sakņu galiņu darbojas kā individuāli putni, kas ievāc un apstrādātā informāciju par apkārtējo vidi, bet pēc tam koordinēti reaģē, nesot labumu visam organismam kopumā.

“Iespējams, neironiem mēs piešķiram pārāk lielu nozīmi,” viņš teica. “Tās vienkārši ir ierosināmas šūnas.” Arī augiem ir savas ierosināmas šūnas, un daudzas no tām atrodas tieši aiz saknes galā esošās augšanas joslas. Tieši šajā vietā Mankūzo un biežs viņa sadarbības partneris Františeks Baluška ir atklājuši paaugstinātu elektriskās aktivitātes un skābekļa patēriņa līmeni. Pēc viņu hipotēzes, kas izklāstīta vairākos rakstos, šī “pārejas zona” arī varētu būt Darvina aprakstīto “sakņu smadzeņu” atrašanās vieta. Ideja gan nav pierādīta un tiek vērtēta visai pretrunīgi. “Tas, kas tur notiek, nav līdz galam izprasts,” man paskaidroja Linkolns Tezs. “Taču nav nekādu pierādījumu, ka tas būtu komandcentrs.”

Tas, ko augi spēj bez smadzenēm un ko Entonijs Trevavass dēvē par “bezprāta meistarību”, mudina uzdot jautājumus arī par mūsu smadzenēm un to darbību. Kad Mankūzo vaicāju, kā augi saglabā un izmanto atmiņu, viņš izteica pieļāvumu, ka iesaistīti varētu būt kalcija tuneļi un citi mehānismi, taču tad atgādināja, ka arī mūsu pašu atmiņas atrašanās vieta vēl aizvien ir noslēpumā tīta: “Tā varētu būt savdabīga mašinērija, un, noskaidrojot, kā tā darbojas augos, mēs to varbūt izprastu arī cilvēkos.”

Hipotēze, ka saprātīgas augu uzvedības pamatā ir šūnu tīkls, kas apmainās ar signāliem, varbūt šķiet zinātniskā fantastika, taču jāņem vērā, ka intelekta dzimšana neironu tīklos nav pārāk atšķirīga. Vairums neirozinātnieku būs vienisprātis: lai gan smadzenes lielākajai daļai dzīvnieku tiek uzskatītas par komandcentru, pašās smadzenēs nekāda visu nosakoša kodola nav, tikai viens vienīgs bezlīdera tīkls. Mulsinošā sajūta, kad sākam domāt par to, kas gan īsti vada augus, un atskārta, ka nav nekāda viena vadītāja vai aiz priekškara paslēpta burvja, tikpat labi ir attiecināma arī uz mūsu smadzenēm.

Mārtina Eimisa 1995. gada romānā “Informācija” mēs sastopam varoni, kurš apņēmies sarakstīt “Progresējošā pazemojuma vēsturi” – pētījumu, kurā tiktu dokumentēta līdz ar Kopernika laiku aizsāktā cilvēka nostumšana no radības troņa. “Ar katru gadsimtu mēs kļūstam arvien mazāki,” rakstīja Eimiss. Pēc tam nāca Darvins ar ziņām par to, ka mūs radījuši tie paši dabas likumi, kas dzīvniekus. Pagājušā gadsimta laikā viena pēc otras tika izplūdinātas agrāk stingrās robežas, kas cilvēkus šķīra no dzīvniekiem, – mūsu monopols uz valodu, saprātu, darbarīku izgatavošanu, kultūru, pat pašapziņu, – un izrādījās, ka to visu spēj arī citi dzīvnieki.

Mankūzo un viņa kolēģi šajā “Progresējošā pazemojuma vēsturē” raksta nākamo nodaļu. Viņu projekta mērķis ir nojaukt sienu, kas līdz šim šķīrusi dzīvnieku un augu pasaules, un tā nav cīņa tikai eksperimentu jomā, bet arī cīņa par vārdiem. Sāksim kaut vai ar nenotveramo vārdu “intelekts”. Jo īpaši tāpēc, ka nepastāv nekāda valdošā definīcija (un, kā pierādījies, tādi intelekta mērījumi kā IQ testi kultūras iespaidā mēdz būt neobjektīvi), intelektu var izskaidrot gan tā, ka robeža starp dzīvniekiem un augiem tiek īpaši uzsvērta (teiksim, piesaucot abstrakto domāšanu), gan tā, ka tā gandrīz pagaist. Augu neirobiologi ir izvēlējušies intelektu definēt demokrātiski, jo, viņuprāt, tā ir spēja risināt problēmas jeb, precīzāk sakot, adaptīvi reaģēt uz apstākļiem, tajā skaitā arī uz tādiem, kas nav paredzēti genomā.

“Es piekrītu, ka cilvēki ir īpaši,” saka Mankūzo. “Mēs esam pirmā suga, kas spēj strīdēties par to, kas ir intelekts. Taču mūs atšķirīgus padara jautājums par intelekta kvantitāti, nevis kvalitāti.” Mēs esam daļa no kopuma, kurā vieta atrodas gan akācijām un redīsiem, gan baktērijām. “Intelekts ir viena no dzīvības blaknēm,” viņš uzskata. Pavaicāju viņam, kāpēc, pēc viņa domām, cilvēkiem vieglāk ir pieņemt, ka intelekts piemīt datoriem, bet ne augiem. (Freds Sakss man teica, ka spējot pieņemt vārdu savienojumu “mākslīgais intelekts”, jo šajā gadījumā intelekta nozīmi izmaina vārds “mākslīgs”, taču viņam neesot pieņemams “augu intelekts”. Nekādus argumentus gan viņš neminēja, tikai piebilda, ka piederot pie vairākuma, kurš uzskatot, ka tas šķiet “nedaudz dīvaini”.) Pēc Mankūzo domām, mēs esam gatavi pieņemt mākslīgo intelektu vienīgi tāpēc, ka datori ir mūsu pašu radīti un atspoguļo mūsu pašu intelektu. Piedevām tie ir atkarīgi no mums, turpretī augi nav: “Ja mēs jau rīt pagaistu no pasaules, augiem nekas nekaitētu, taču, ja pazustu augi…” Mūsu atkarība no augiem liek uz tiem raudzīties aizbildnieciski, un, kā uzskata Mankūzo, augi “mums atgādina par mūsu pašu trauslumu”.

Vēl grūtāk dzīvnieku un augu valstības robežu pārvarēt “atmiņai” – iespējams, tāpēc, ka mēs par to ļoti maz zinām. Mēs esam raduši par atmiņām domāt kā par kaut ko nemateriālu, taču dzīvnieku smadzenēs atsevišķas atmiņas formas mēdz veidot jaunus neironu savienojumus. Piedevām pastāv bioloģiskas informācijas uzglabāšanas metodes, kas pilnībā iztiek bez neironiem. Imūnšūnas “atceras” pieredzi ar patogēniem un atsaucas uz šo informāciju nākamajās tikšanās reizēs. Par augiem jau labu laiku zināms, ka tāda pieredze kā, piemēram, stress izmaina molekulāro struktūru ap hromosomām, un tas savukārt nosaka, kuri gēni tiks “apklusināti” un kuri “iedarbināti”. Šis tā dēvētais “epiģenētiskais” efekts var būt ļoti noturīgs un reizēm tikt nodots nākamajām paaudzēm. Pavisam nesen zinātnieki atklājuši, ka tādi dzīves notikumi kā trauma vai bads epiģenētiskas izmaiņas rada arī dzīvnieku smadzenēs (piemēram, iekodējot paaugstinātu kortizola līmeni), un tās var būt tik paliekošas, ka tiek nodotas arī pēcnācējiem. Tā ir atmiņas forma, kurai līdzīga tiek novērota arī augos.

Runājoties ar Mankūzo, man bija jādomā par tādiem vārdiem kā “griba”, “izvēle” un “nolūks”, jo viņš tos attiecināja uz augiem tik pašsaprotami, it kā tie spētu rīkoties apzinīgi. Viņš pastāstīja arī par parazītisku vīteni Eiropas viju, kas mēdz apvīties ap cita auga stumbru un pārtikt no tā sulas. Šis vītenis mēdz izvēlēties savus upurus pēc smaržas, noteikdams, kurš spēs nodrošināt vairāk barības vielu. Kad upuris izraudzīts, vītenis veic savdabīgu peļņas un zaudējumu aprēķinu, izlemdams, cik daudzos vijumos būtu jāinvestē: jo upurī vairāk barības vielu, jo vairāk reižu tas upurim apvijas. Tas mani pamudināja Mankūzo pavaicāt, vai nolūku pierakstīšana augiem ir jāuztver metaforiski vai burtiski.

“Nāciet, es jums kaut ko parādīšu,” tad viņš man teica. “Un jūs pats varēsiet pateikt, vai augiem mēdz būt nolūki.” Viņš pagrieza pret mani sava datora ekrānu un uzklikšķināja uz video.

Ik pēc noteikta laika uzņemti attēli jeb time-lapse, visticamāk, ir labākais veids, kā pārvarēt to laika atšķirību, kāda pastāv starp augiem un cilvēkiem. Video bija redzams pupas dīgsts, kas vairākas dienas ik pēc kādām 10 minūtēm bija nofotografēts laboratorijas apstākļos. Pieklājīgā atstatumā stāvēja statīvā nostiprināts metāla stienis. Pupa “meklēja” kaut ko, kam pieķerties. To pašu procesu es biju novērojis savā dārzā katru pavasari un reālajā laikā. Es biju vienkārši pieņēmis, ka pupu stādi stiepjas garumā uz labu laimi, līdz beidzot sasniedz kaut ko, pa ko vīties augšup. Taču, kā bija redzams Mankūzo video, izskatījās, ka pupa “zina”, kur atrodas metāla stienis, vēl labu brīdi pirms tam, kad to aizsniegusi. Mankūzo pieļauj domu, ka augs izmanto kaut ko radniecīgu eholokācijai. Pastāv pierādījumi, ka augi, augot to šūnām, mēdz radīt zemas frekvences klikšķošas ska ņas, un, iespējams, viņi spēj sajust šos skaņas viļņus, kad tie atsitas pret metāla stieni.

Pupas dēsts netērē nedz laiku, nedz enerģiju “meklējumos” jeb augšanā uz labu laimi, bet tikai pretī stienim. Un tas cenšas (nudien nav cita vārda) pie tā nokļūt – sniedzoties, liecoties, vairākkārt sviežot sevi uz priekšu un ar katru mēģinājumu pastiepjoties arvien garāks, un tas viss, lai tikai apvītu savu saritināto galotnīti ap stieni. Kolīdz tas izdevies, tā vien šķiet, ka augs atslābst, tā sakrokotās lapas sāk iztaisnoties. Tas viss var būt tikai šāda video radīta ilūzija. Un tomēr, noskatoties filmiņu, acumirklī atmiņā uzpeld piemērs no zinātniskās fantastikas, kas bija tik nozīmīgs Mankūzo, jo liekas, ka ir izdevies ielūkoties laika dimensijā, kurā šie agrāk it kā inertie radījumi piepeši atdzīvojas un varbūt pat kļūst par šķietami apzinīgiem indivīdiem ar saviem rīcības motīviem.

Oktobrī es šo pašu video ielādēju savā portatīvajā datorā un aizbraucu uz Santakrusu pie Linkolna Teza. Viņš iesāka ar to, ka apšaubīja šāda video zinātnisko vērtību. “Varbūt pastāv 10 citi video, kuros pupa neko tādu nedara. Jūs nevarat paņemt vienu interesantu variāciju un pārvērst to vispārinājumā.” Citiem vārdiem sakot, pupas uzvedība viņam bija tikai anekdote, nevis fenomens. Vēl Tezs aizrādīja, ka jau pašā video sākumā augs ir noliecies stieņa virzienā. Tad Mankūzo man atsūtīja citu filmiņu ar divām priekšzīmīgi taisnām pupām, kas uzvedās tieši tāpat. Tagad arī Tezs šķita ieintriģēts. “Ja viņam to izdodas novērot atkal un atkal, tas kļūst aizraujoši,” viņš sacīja, taču tas vēl nebūtu pierādījums, ka augam piemīt nolūki. “Ja šāds fenomens patiešām pastāv, tas būtu jāklasificē kā tropisms” jeb radniecīgs mehānisms tam, kas augiem liek noliekties gaismas virzienā. Šajā gadījumā stimulants gan paliek nezināms, taču tropismu izskaidrošanai “nav nepieciešams augiem pierakstīt nolūkus vai meklēt smadzeņu darbībai līdzīgu konceptualizāciju,” Tezs teica. “Kaut kā tāda pierādīšana tad gultos uz Stefano pleciem.”

Droši vien visneērtākais un satraucošākais vārds, domājot par augiem, ir “apziņa”. Ja apziņu definē kā uz iekšu vērstu sevis apzināšanos, vienlaikus tverot realitāti jeb, kā saka neirozinātnieks Antonio Damasio, “sajušanu, kas notiek,” mēs (visticamāk) varam droši apgalvot, ka augiem kas tāds nepiemīt. Taču, ja mēs to definējam vienkārši kā nomoda stāvokli un savas apkārtējās vides apzināšanos jeb būšanu “tīklā”, kā teiktu neirozinātnieki, augi var tikt uzlūkoti kā apzinīgas būtnes – vismaz pēc Mankūzo un Baluškas ieskatiem. “Pupa skaidri zina, kas atrodas tās apkārtnē,” paskaidroja Mankūzo. “Mēs nezinām, kā. Taču tā ir viena no apziņas pazīmēm. Tu apzinies savu vietu pasaulē. Akmens neko tādu neapzinās.”

Lai pamatotu apgalvojumus, ka augi apzinās savu vidi, Mankūzo un Baluška norāda, ka arī uz augiem, tāpat kā uz dzīvniekiem, iedarbojas anestēzijas līdzekļi: noteikti preparāti augiem izraisa stāvokli, kas līdzinās miegam. (Snaudošs mušķērājaugs pat nepamanīs uz tā nolaidušos insektu.) Kad paši augi tiek ievainoti vai ir nonākuši stresa stāvoklī, tie spēj izstrādāt etilēnu, kas anestezējoši iedarbojas uz dzīvniekiem. Kad pirmoreiz Vankūverā par šo satraucošo faktu dzirdēju no Baluškas, es piesardzīgi vaicāju, vai viņš ar to vēlējies pateikt, ka augi spēj sajust sāpes. Baluška, kuram ir visai skarba āriene un galvas forma atgādina lielu lodi, pacēla vienu uzaci un uzmeta man skatienu, kas, kā man šķita, varēja nozīmēt tikai to, ka mans jautājums viņam liekas absurds un nevietā. Tomēr tā nebija.

“Ja augi ir apzinīgi, jā, tiem jāspēj sajust arī sāpes,” viņš teica. “Ja nesajūt sāpes, tad ignorē briesmas un neizdzīvo. Sāpes ir nozīmīgas adaptācijai.” Laikam viņš pamanīja manu samulsumu. “Jā, tā ir biedējoša doma,” viņš apliecināja un paraustīja plecus. “Jo mēs dzīvojam pasaulē, kur mums jāēd citi organismi.”

Nebūdams gatavs rēķināties ar ētiskajām sekām, ko līdzi nestu atziņa, ka augiem piemīt intelekts, es jutu sevī nostiprināmies šaubas pret visu ideju kā tādu. Dekarts, kurš uzskatīja, ka apziņa piemīt tikai cilvēkiem, nespēja pieņemt ideju, ka arī citi dzīvnieki varētu ciest sāpes. Tā nu viņš to brēcienus un vaimanas uzskatīja vienīgi par refleksiem, nenozīmīgu fizioloģisku troksni. Vai kaut tikai attāli mēs tagad varētu pieļaut tādu pašu maldīšanos arī par augiem? Vai jasmīna ziedu un bazilika aromāts vai svaigi pļautas zāles smarža, kas mums šķiet tik salda, varētu būt (kā mīl sacīt ekologs Džeks Šulcs) ķīmisks kliedziena ekvivalents? Vai varbūt jau tikai ar šādu jautājumu vien mēs atkal ieveļamies atpakaļ neskaidrajos “Augu slepenās dzīves” ūdeņos?

Linkolnu Tezu ideja par augu sāpēm neaizrauj, un viņš vaicā, kas gan, ja nav smadzeņu, šādas sajūtas spētu nodrošināt. Viņš saka kodolīgi: “Nav smadzeņu, nav sāpju.” Mankūzo ir piesardzīgāks. Mēs nevaram būt pilnīgi droši, vai augi spēj sajust sāpes un vai arī viņu attieksme pret ievainojumu ir pietiekami identiska tai, kas piemīt dzīvniekiem, lai varētu to dēvēt tādā pašā vārdā. (Gan viņš, gan Baluška ir pietiekami piesardzīgi un lieto apzīmējumu “augiem raksturīga sāpju uztvere”.) “Mēs vienkārši to nezinām, tāpēc par to jāklusē.”

Mankūzo uzskata: tā kā augi ir jūtīgas un saprātīgas būtnes, mūsu pienākums ir pret tām izturēties ar zināmu cieņu. Tas nozīmē augu biotopa pasargāšanu no iznīcināšanas, izvairīšanos no tādām darbībām kā ģenētiska modifikācija un monokultūru audzēšana, kā arī augu dresēšana bonsai. Taču tas neizslēdz iespēju augus apēst. “Augi ir evolucionējuši ar mērķi tikt apēstiem, tā ir daļa no viņu evolucionārās stratēģijas,” viņš paskaidroja. Lai pamatotu šo domu, viņš minēja to modulāro struktūru un neaizvietojamu orgānu trūkumu.

Pats būtiskākais jautājums, par kuru augu neirobiologi un viņu kritiķi nav vienisprātis, varētu būt šāds: vai intelektam, sāpju sajušanai, mācīšanās spējai un atmiņai ir vajadzīgas smadzenes, kā apgalvo idejas kritiķi, vai arī to visu var aplūkot nošķirti no to neirobioloģiskajiem pamatiem? Jautājums ir gan filozofisks, gan zinātnisks, jo atbilde atkarīga no tā, kā šie jēdzieni tiek saprasti. Augu intelekta idejas aizstāvji iebilst, ka šo jēdzienu izpratne ir antropocentriska, – un tas ir asprātīgs atbildes gājiens pret tiem, kas viņiem mēdz pārmest antropomorfismu. Viņu centieniem paplašināt šo jēdzienu izpratni par labu nāk arī fakts, ka daudziem no tiem nav vienas konkrētas definīcijas. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka šie vārdi tikuši ieviesti dzīvnieku pasaules aprakstīšanai, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka, runājot par augiem, reizēm tie izklausās dīvaini. Tā vien šķiet, ka, ja vien augu neirobiologi intelekta, mācīšanās spējas, atmiņas un apziņas priekšā piekabinātu piebildi “augiem specifiska” (kā Mankūzo un Baluška bija gatavi rīkoties sāpju gadījumā), vismaz daļa no šī “zinātniskā strīda” pagaistu kā nebijusi.

Patiesībā aiz tā visa stāvošajā zinātnē var saskatīt vairāk vienprātības, nekā varētu gaidīt. Pat Jeila Universitātes biologs Klifords Sleimans, kas 2007. gadā parakstīja pret augu neirobioloģiju vērsto vēstuli, gatavs atzīt, ka, lai gan pēc viņa domām augiem nepiemīt intelekts, tie tomēr varētu būt spējīgi uz “saprātīgu uzvedību”, līdzīgi kā uz to ir spējīgas bites vai skudras. Elektroniskā pasta vēstulē viņš šo domu izvērsa plašāk: “Mēs nezinām, kas veido intelektu, mēs tikai varam novērot un vērtēt saprātīgu rīcību.” Par “saprātīgu rīcību” viņš uzskata “spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem” un piebilst, ka tā “allaž jāvērtē atbilstoši katrai konkrētajai videi”. Cilvēki var būt un var nebūt saprātīgāki par kaķiem, viņš rakstīja, taču brīdī, kad iznāk darīšana ar peli, kaķis uzskatāmi izrādīsies intelektuāli pārāks.

Tāpat Sleimans atzina, ka saprātīga uzvedība pietiekami labi var attīstīties arī bez centrālās nervu sistēmas jeb tāda vadības centra, kādas ir smadzenes. “Smadzeņu” vietā domājiet par “tīklu”. “Tā vien šķiet, ka daudzi augstāk attīstīti organismi ir tā iekārtoti, ka lokālas izmaiņas, piemēram, sakņu pielāgošanās gruntsūdens līmenim, izraisa ļoti lokālas reakcijas, kas tomēr nes labumu visam organismam kopumā.” Šādā ziņā Mankūzo un Trevavasa uzskati “visumā sakrīt ar manu izpratni par bioķīmiskajiem un bioloģiskajiem tīkliem”. Tāpat viņš norādīja, ka, lai gan cilvēcīgi ir saprotama vēlme visur meklēt “nervu centra” modeli, mums pašiem ir arī otra un autonoma nervu sistēma, kas darbina, piemēram, gremošanu un “lielāko daļu laika darbojas bez iejaukšanās no augšas”. Smadzenes tādējādi ir tikai viens no veidiem, kā daba tiek gala ar sarežģītiem apkārtējās vides radītiem uzdevumiem. Un tās nav vienīgais veids. “Jā, es varētu piekrist, ka saprātīga rīcība ir viena no dzīvības pamatpazīmēm.”

Novietojot gan augus, gan dzīvniekus zem viena semantiska lietussarga tāpēc, ka tiem piemīt vai nu intelekts, vai mācīšanās spēja, mēs nonākam pie atbilstošu jēdzienu nozīmes, un tā ir filozofiska izvēle, kas būtiski ietekmē to, kādu vietu mēs ierādām dabā paši sev. Jau kopš “Sugu izcelšanās” iznākšanas brīža mēs vismaz ar prātu esam aptvēruši, ka esam daļa no kopīgas dabas kontinuitātes – mēs visi esam piegriezti no vienas un tās pašas dabas vadmalas. Tomēr mūsu lielās smadzenes un, iespējams, mūsu iekšupvērstības pieredze rada ilūziju, ka mēs varētu būt fundamentāli atšķirīgi – iekārti virs dabas un pārējām sugām tādā kā metafiziskā “debesu āķī”, ja patapinām filozofa Daniela Deneta formulējumu. Augu neirologi ir apņēmības pilni šo āķi mums atņemt, tādējādi noslēdzot Darvina iesākto revolūciju, kas vismaz psiholoģiski vēl aizvien nav beigusies.

“Darvins mums parādīja, ka zināšanas nāk pirms saprašanas,” teica Denets, kad piezvanīju viņam, lai aprunātos par augu neirobioloģiju, Pamatā liekot visvienkāršākās zināšanas – tādas kā ieslēgšanas un izslēgšanas slēdzis datorā vai elektroķīmiskie signāli šūnās –, ir iespējams attīstīt arvien augstāka līmeņa zināšanas, līdz beidzot jūs nonākat pie kaut kā, kas sāk atgādināt intelektu. “Ideja par to, ka pastāv skaidri novilkta līnija, kuras vienā pusē ir reāla saprašana un reāls saprāts, bet otrā pusē augi un dzīvnieki, nu jau ir arhaisks mīts.” Apgalvot, ka tādas augstākā līmeņa zināšanas kā intelekts, spēja mācīties un atmiņa “neko nenozīmē, ja nav smadzeņu”, pēc Deneta ieskatiem, ir “smadzeņcentrisms”.

Visām sugām nākas saskarties ar vieniem un tiem pašiem eksistences uzdevumiem – ir jāiegūst pārtika, jāaizstāvas un jāvairojas –, taču tas notiek ārkārtīgi dažādos apstākļos, un tāpēc izdzīvošanai ir radīti ārkārtīgi dažādi rīki. Smadzenes izrādās noderīgas būtnēm, kas daudz pārvietojas, taču tām nav nekādu priekšrocību, ja esi iesakņojies uz vietas. Lai arī iespaidīga, arī pašapziņa ir tikai vēl viens izdzīvošanas rīks, kas dažām funkcijām noderēs, bet citām neko nepalīdzēs. Tas, ka šo rīku cilvēki tik augstu vērtē, nav nekas pārsteidzošs, jo mūsu garajā evolūcijas ceļā tas bijis tālumā spīdošais mērķis, kas līdzi atnesis arī pašapziņas blakni, ko dēvējam par “brīvo gribu”.

Linkolns Tezs ir ne tikai augu fiziologs – viņš mēdz rakstīt arī par zinātnes vēsturi. Viņš pastāstīja, ka “jau sākot ar Darvina vectēvu Erasmu, augu bioloģijā pastāvēja teleoloģisks virziens”, kura piekritēji augu uzvedībā meklējuši mērķi jeb nolūku. Es Tezam pavaicāju par izvēles jautājumu jeb augu spēju pieņemt lēmumus, kad tiem jāizvēlas starp diviem konfliktējošiem vides signāliem, piemēram, starp ūdeni un gravitāciju.

“Vai augs izvēlas tāpat kā mēs, kad mums bufetē jāizvēlas starp liellopa gaļas sendviču un bēgeli ar lasi?” Tezs pārvaicāja. “Nē, jo auga reakcija būs pilnībā atkarīga no augu hormona auksīna un citu ķīmisko signālu plūsmas. Augu kontekstā vārds “lēmums” neder, jo lēmums paredz brīvas gribas klātbūtni. Protams, kāds var iebilst, ka arī cilvēkam nekādas brīvas gribas nav, bet tas jau ir cits jautājums.”

Es pavaicāju arī Mankūzo, vai pēc viņa domām augi spēj izvēlēties tāpat kā mēs, izvēloties liellopa sendviču vai bēgeli.

“Jā, tas notiek ļoti līdzīgi,” Mankūzo man atrakstīja, lai gan izrādījās, ka viņš neko nezina par liellopa gaļas sendvičiem. “Vienkārši sendviča (lai kāds tas būtu) vietā ielieciet amonija nitrātu, bet laša vietā fosfātu, un saknes pieņems lēmumu.” Bet vai gan saknes tad nereaģē vienkārši uz konkrētu ķīmisko vielu? “Baidos, ka mūsu smadzenēs lēmumi tiek pieņemti tieši tādā pašā veidā.”

Nelaiķis etnobotāniķis Tims Ploumans būtu vaicājis: “Kāda gan augam daļa gar Mocartu?”, kad viņam pavaicātu par “Augu slepenajā dzīvē” aprakstītajiem brīnumiem. “Un, pat ja būtu, vai par to mums būtu jābrīnās? Viņi spēj pārtikt no gaismas, un vai ar to vien nav gana?”

Viens no veidiem, kā domāt par augiem, ir meklēt to līdzības ar dzīvniekiem. Taču vēl var koncentrēt uzmanību uz visu, ko tie spēj, bet mēs nespējam. Daži augu intelekta pētnieki uzdevuši jautājumu, vai uzsvars uz “dzīvnieku centrismu” un apsēstība ar “neirobioloģiju” nevarētu būt kļūda un vai šādā veidā augiem netiek nodarīts pāri. “Man nav ne mazākās intereses augus pārvērst mazos dzīvniekos,” kāds no pētniekiem rakstīja tolaik, kad tika lemts par biedrības nosaukumu. “Augi ir unikāli,” rakstīja cits. “Nav nekāda iemesla tos… uzskatīt par zemdzīvniekiem.”

Kad Vankūveras konferences laikā vakariņās tikos ar Mankūzo, viņš jau izklausījās pēc augu pētnieka, kam pamazām pāriet “smadzeņu skaudība” – Taiza sacītais augu neirologus bija iedvesmojis. Ja mēs spētu sākt augus izprast atbilstoši viņu pašu noteikumiem, viņš sacīja, tā būtu “kā nonākšana saskarsmē ar citplanētiešu kultūru. Taču mums šajos kontaktos būtu tikai priekšrocības un nekādu problēmu, jo šī kultūra nevēlētos mūsu bojāeju!”. Kā gan augi ir spējīgi uz tik daudzām brīnišķīgām lietām bez smadzenēm? Bez pārvietošanās? Pievēršot uzmanību augu unikalitātei, nevis līdzībai ar citām būtnēm, mēs varētu apgūt daudz jauna un attīstīt nozīmīgas jaunas tehnoloģijas. Tā bija viņa lekcijas tēma konferences nākamajā rītā, kad viņš bija paredzējis runāt par “bioiedvesmu”. Kā gan augu intelekts var mums palīdzēt radīt labākus datorus, robotus, tīklus?

Mankūzo grasījās sākt sadarbību ar prominen tu datorzinātnieku, lai radītu augos balstītu datoru, kurā izkliedētā skaitļošana darbotos pēc tiem pašiem principiem, kādus izmanto tūkstošiem saknīšu, apstrādājot milzīgu daudzumu apkārtējās vides mainīgo lielumu. Viņa sadarbības partneris bija Starptautiskā nekonvencionālās datorikas centra direktors Andrū Adamackis no Rietumanglijas Universitātes, kurš pirms tam bija daudz strādājis ar gļotu vienšūņiem, pētīdams to orientēšanās un uzdevumu risināšanas spējas. (Adamacka vienšūņi, kas ir savdabīgs amēbas paveids, mēdz augt vairāku barības avotu – parasti tās ir auzu pārslas – virzienā vienlaikus, šajā procesā izskaitļojot un iegaumējot īsākos iespējamos ceļus; viņš šos organismus jau ir izmantojis transporta tīklu modelēšanā.) E-pasta vēstulē Adamackis pastāstīja, ka bioloģiskajā datorikā augiem, salīdzinot ar vienšūņiem, ir gan priekšrocības, gan trūkumi. “Augi ir krietni raupjāki,” viņš rakstīja, “un spēj saglabāt savu formu ilgāku laiku”, taču tie lēnāk aug un tiem pietrūkst vienšūņu fleksibilitātes. Tomēr, tā kā augi jau faktiski ir “analogi elektroniski datori”, kas nodarbojas ar impulsu ievadi un izvadi, viņš cerēja, ka viņiem ar Mankūzo varētu izdoties tos piedabūt veikt arī skaitļošanas uzdevumus.

Mankūzo sadarbojās arī ar Barbalu Macolai no Itālijas Tehnoloģiju institūta Dženovā. Viņa ir bioloģe, kas pievērsusies inženierzinātnēm, un kopīgi viņi grasījās radīt robotu, kas darbotos pēc augu principiem. “Ja jūs palūkojaties uz robotu vēsturi, tie allaž tikuši veidoti pēc līdzības ar dzīvniekiem: tie ir vai nu humanoīdi, vai insektoīdi. Ja jūs vēlaties, lai tas peldētu, tam jāizskatās pēc zivs. Bet kā būtu, ja mēģinātu atdarināt augus? Ko tas jums ļautu sasniegt? Tas ir vēl neaparts lauks!” Ar finansējumu, kas saņemts no Eiropas Savienības Nākotnes un topošo tehnoloģiju programmas, viņu komanda strādā pie “robotiskas saknes”, kas pati sevi spēs pagarināt ar sacietējoša plastikāta palīdzību un lēnām urbsies cauri augsnei, novērtēs tās apstākļus un spēs atbilstoši tiem mainīt savu trajektoriju. “Ja vēlaties pētīt citas planētas, visprātīgāk būs sūtīt uz tām augoīdus.”

Iedvesmojošākā Mankūzo bioinspirācijas lekcijas daļa bija tā, kurā viņš apsprieda augu veidotos pazemes tīklus. Atsaucoties uz pētījumiem, ko veikusi Britu Kolumbijas Universitātes mežu bioloģe Suzana Saimarda un viņas kolēģi, Mankūzo uz ekrāna parādīja, kā mežā koki ar mikorizu sēņu starpniecību zem zemes virskārtas mēdz izveidot organizētus tīklus, pa kuriem tie apmainās ne vien ar informāciju, bet arī ar barības vielām. Šis “vismeža tīkls” (“wood-wide web”), kā tas tika nodēvēts vienā no referātiem, ļauj kokiem apmainīties ar brīdinājumu par kaitēkļu uzbrukumiem, kā arī nepieciešamības gadījumā dalīties ar oglekļa, slāpekļa un ūdens krājumiem.

Kad Saimardu sazvanīju, viņa pastāstīja, kā viņa ar kolēģiem mēdz izsekot barības vielu un ķīmisko signālu pārvietošanos pa neredzamo pazemes tīklu. Eglēm viņi injicē oglekļa izotopus un ar dažādām mērierīcēm, piemēram, Geigera skaitītājiem, seko to izplatībai pa visu meža kopienu. Tā var novērot, ka jau dažu dienu laikā radioaktīvā oglekļa krājumi ir tikuši pārvietoti no vieniem kokiem pie citiem. 30 metru rādiusā šim tīklam ir pievienoti pilnīgi visi koki. Vecākie koki šādos tīklos darbojas kā datu apstrādes centri, un tiem var būt pat 47 savienojumi ar citiem kokiem. Meža tīkla diagramma atgādina aviokompānijas maršrutu karti.

Barības vielu izplatības maršruti ļāvuši ieraudzīt, kā “mātes koki” ar tīkla starpniecību cenšas pabarot ēnā palikušus jaunuļus, līdz tie paši pastiepušies tik gari, ka spēj uztvert gaismu. Taču koki šādi rūpējas ne tikai par savām atvasēm, ko acīmredzot spēj uztvert kā radiniekus, bet pat par citu sugu pārstāvjiem. Satriecošs starpsugu sadarbības piemērs bija egles, kas ar sēņotnes tīkla palīdzību piegādāja barības vielas bērzu audzei. Mūžzaļie koki mēdz parūpēties par tiem, kas ziemā nomet lapas, un vēlāk viņiem ar līdzīgām rūpēm tiek atlīdzināts. Pazemes ekonomiskā sadarbība meža kopienā, kā šķiet, ir vērsta uz kopīgu labumu, maksimālu fotosintēzes izmantošanu un lielākām izredzēm kolektīvi pretoties grūtībām.

Savā lekcijā Mankūzo līdzās demonstrēja attēlu ar šo pazemes meža tīklu un shematisku interneta diagrammu un ļāva noprast, ka daudzējādā ziņā pirmais par otro ir pārāks. “Augi spēj radīt mērogojamus, autonomus, pašu pārvaldītus un darbinātus tīklus,” viņš sacīja. “Augi.”

Klausoties Mankūzo stāstījumā par brīnumiem, kas norisinās mums zem kājām, es atskārtu, ka augiem patiesi piemīt slepena dzīve, taču tā ir krietni vien iespaidīgāka un neparastāka nekā tā, par kuru rakstīja Tompkinss un Bērds. Vairumā gadījumu, kad domājam par augiem, ja vien vispār par tiem domājam, mēs domājam par tiem kā par kaut ko ļoti senu – kā par evolucionāriem vēstnešiem no senas pirmscivilizācijas pasaules laikiem. Taču Mankūzo izpratnē augi ir atslēga uz nākotni, kuras centrā ir tīklotas, decentralizētas, modulāras un zaļas sistēmas un tehnoloģijas, kas turklāt spēj baroties no gaismas. “Augi ir lielisks modernitātes simbols” vai tādam tiem vismaz vajadzētu būt, jo to smadzeņu trūkums izrādās to spēks, un, iespējams, tieši šis aspekts ir visiedvesmojošākais, ko mums no augiem vajadzētu mācīties.

Vakariņās Vankūverā Mankūzo sacīja: “Pēc tam, kad jūs atbraucāt pie manis uz Florenci, es atradu šādu Kārļa Marksa citātu, un kopš tā laika tas man neiziet no prāta: “Viss, kas ir stabils, mēdz izkūpēt gaisā.” Ikreiz, kad mēs kaut ko no jauna būvējam, iedvesmas avots ir mūsu pašu ķermeņa arhitektūra. Tāpēc tam mēdz būt stingra struktūra un centrs, taču šāda konstrukcija ir ārkārtīgi trausla. Tā arī ir šī izteikuma nozīme – “viss, kas ir stabils, mēdz izkūpēt gaisā”. Un tāpēc ir vērts uzdot jautājumu: “Vai mēs spējam iztēloties kaut ko pilnīgi atšķirīgu, kaut ko tādu, ko būtu iedvesmojuši augi?””
© The New Yorker, 2013. gada 23. decembrī
Tulkojis Pauls Bankovskis