Institūtā man pašai ir atbildība arī par ilglaicīgajiem zālāju izmēģinājumiem, senākie ir jau 55 gadus veci. Ir zālāji, kas tika iesēti 1968. gadā, un nekas ar tiem nav darīts, tikai mēsloti un pļauti, reģistrēta ražība, bet nekas lieks nav sēts klāt, nav arts. Un salīdzinājumam ir citi, kas nepārtraukti tiek uzarti, atjaunoti, un tā tālāk. Un tad, kad sāka tos izmēģinājumus, jautājums par oglekli līdz pat 90. gadiem nevienam pat prātā nenāca. Tur drīzāk bija jautājums, kura veida apsaimniekošana pļavkopībā varētu būt efektīvākā, vai tā ir tikai pļaušana, vai kombinēt ar noganīšanu, kā mēslot, vai vajag kūtsmēslus vai nevajag, un tā tālāk. Tad parādījās jautājums par oglekli, un interesantākais, ka ļoti daudzi uzskata – bezaršanas tehnoloģijas mums dos ārkārtīgi lielu pienesumu. Bet mēs neatrodam būtisku – statistiski pierādītu – starpību. Ka tur, kur mēs neesam aruši 55 gadus, būtu vairāk sakrājies kopīgais ogleklis nekā tajos lauciņos, kurus mēs ik pa laikam, katru trešo vai sesto gadu, aparam. Un tas nozīmē tikai to, ka process ir ārkārtīgi ilglaicīgs, ka tas nenotiek no viena gada uz otru.
Lasīt visu rakstu