Par nacionālo ideoloģiju runā bez apstājas. Francijā, Anglijā, pirmkārt, protams, Krievijā (diemžēl nezinu, kā ir Latvijā). Bet kas tas ir – nacionālā ideoloģija? Izvērstai atbildei šeit nepietiks vietas. Aprobežošos teikdams: nacionālā ideoloģija ir domas, idejas un principi, ko varas cilvēki kādā nacionālā sabiedrībā grib uzskatīt par pašas sabiedrības domām, idejām un principiem. Vai tā tiešām ir, tas ir cits jautājums. Tomēr kaut kādā mērā tā tam tomēr ir jābūt, kaut vai pieņemot, ka tā saucamā “demokrātiskā sabiedrība” tā vai citādi ir gribējusi, lai pār to valdītu tieši šie varas cilvēki. Taču nacionālās ideoloģijas pastāvēšanai nepieciešams vēl viens ļoti svarīgs nosacījums: nacionālās pašapziņas “minimums”, kas šo nāciju veidojošiem indivīdiem ļauj domāt un runāt par sevi ne tikai kā par minētajiem indivīdiem, bet arī kā par angļiem, latviešiem, krieviem vai ķīniešiem, tas ir, kā par personām, kuru dzīvi nosaka ne vien viņu individuālās iezīmes un mērķi, bet arī viņu nacionālās kopības iezīmes un mērķi.
Taču interesanti: pašreizējās runas par gandrīz jebkuru nacionālo ideoloģiju parasti sašaurinās līdz jautājumam, kāpēc šīs ideoloģijas nav un kādā veidā tā varētu tikt radīta. Izrādās, ka atbildēt uz šo jautājumu ir ārkārtīgi grūti.
Mūsdienu Anglijā ideoloģiju sāka formulēt – un ne vien labējie, bet arī (dīvaini!) patlaban pie varas esošie leiboristi – vērtību terminos. Tās, protams, galvenokārt bija britu vidusšķiras “tradicionālās” vērtības. Un te, pats par sevi saprotams, pirmajā vietā atrodas ģimene. Taču ar vienu ģimeni vien neiztikt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka – gan pēc labējo, gan kreiso ideologu domām – tā tikko velk dzīvību. Irst pa visām šuvēm. Kas tad vēl? – Labklājība, kas, par spīti visiem pūliņiem izvairīties no rūgtās patiesības, tiek saprasta kā “bagātības vairošana”. Bet kur tādā gadījumā ir tās pašas vidusšķiras tradicionālā morāle? Vai, vienkārši sakot, godīgums? Zīmīgi – vārdu “godīgums” neatrast ne labējo, ne kreiso ideoloģiskajā vārdu krājumā. Taču atgriezīsimies pie ģimenes. Tai taču kaut kur ir pieklājīgi jādzīvo. Jo ģimene bez savas mājas – vismaz angļiem – ir pilnīga fikcija. Viens no Anglijas galēji kreisajiem ideologiem, Londonas mērs Kens Livingstons saka: “Šodien godīgs cilvēks Londonā nopirkt māju vai dzīvokli nespēj.” Bet kurš spēj? – Sitijas spekulanti, biržas brokeri, naftas un datorbiznesa jaunbagātnieki un, pats par sevi saprotams, ļoti bagāti ārzemnieki (pēdējie – tas jau ir mājiens uz šīs ideoloģijas “nacionāluma” pusi). Taču jūs piekritīsiet – ģimene, bagātības vairošana (lai tā būtu arī visgodīgākā, ja nu tā vajag!) tomēr vēl ir pārāk maz, pārāk nepietiekoši britu vai jebkurai citai nacionālajai ideoloģijai. Nu labi. Mēģināsim dot vārdu krieviem. Taču nevis “jaunajiem krieviem”, bet vairāk vai mazāk “vecajiem” vai tiem, kam vecuma vai neveiksmes dēļ nepalaimējās kļūt par “jaunajiem”. Šodienas Krievijā visi rūgti žēlojas par nacionālās ideoloģijas pilnīgu trūkumu (nekas, gan jau sagaidīs un tad paši nožēlos!). Pirms nedēļas kāds mans draugs no Pēterburgas, visai inteliģents padzīvojis vīrs, jautājumu formulēja tā: vai krievu ideoloģija var rasties, balstoties uz pilnīgo cinismu, kāds šobrīd valda Krievijā? Šis jautājums nav analfabētiskāks par jautājumu, ko varētu uzdot padzīvojis kulturāls anglis: vai britu ideoloģija var rasties, balstoties uz divām vērtībām – ģimeni un “godīgu bagātības vairošanu”? Muļķība, uz ko nevar dot saprātīgu atbildi, jo abos gadījumos tiek aizmirsts, ka nacionālā ideoloģija ikvienā tās versijā ir vēsturisks fenomens. Tā nekrīt no skaidrām debesīm un neizzūd jūras dziļumos. To nevar tā vienkārši radīt vai atcelt, formulēt vai atspēkot. Tā var rasties un pastāvēt tikai noteiktos vēsturiskos apstākļos. Un ja šādi apstākļi ir, tad nacionālā ideoloģija var rasties, balstoties uz jebko – uz morālismu, amorālismu, reālu faktu vai kāda fantāzijas nejaušu kaprīzi, taču bez šiem vēsturiskajiem apstākļiem tā nevar rasties. Es pat nerunāju par gadījumiem, kad, ideoloģijai rodoties, tās “morālais” pamats ir pārpratums vai kļūda, kā tas notika ar romiešu ideoloģiju Augusta Oktaviāna laikā.
Un mēs zinām, ka tipiskākie nacionālās ideoloģijas tapšanas apstākļi ir vai nu galēja krīze vai pilnīgs sabrukums, vai arī tautas uzplaukuma un triumfa brīži, īpaši tad, kad šī tauta tiek identificēta ar nacionālu valsti. Jo nācijai un nacionālajai pašapziņai ļoti bieži formu piešķir tieši valsts. Piemēram, nebūtu pārspīlēti teikts, ka tā saucamās “vācu ideoloģijas” kā vēsturiska fenomena rašanās var tikt precīzi noteikta ar Trīsdesmitgadu kara pirmo periodu, kad visa Vācija, toreiz vēl sadrumstalota mazu valstiņu desmitos, ekonomiski tika gandrīz nopostīta, un iedzīvotāju skaits samazinājās par vienu trešdaļu. Nav jābrīnās arī, ka pirmais vilnis tam, ko varētu saukt par “lielkrievu” nacionālo ideoloģiju, uzbangoja pašos grūtākajos 1812. gada mēnešos. Pilnīgi pamatoti var arī teikt, ka lielkrievu ideoloģija (īsākais formulējums: pareizticība, patvaldība, tautiskums) attīstījās tieši ārkārtēji smagajā Nikolaja Pirmā valdīšanas laikā, kad pieauga krīze, kas bija saistīta ar dzimtbūšanas atcelšanas šausminošo “vēsturisko aizkavēšanu”. Un būtu jau pavisam banāli atsaukties uz vācu ideoloģijas uzplaukumu pēc uzvaras Franču-prūšu karā vai uz franču ideoloģijas nostiprināšanos pēc zaudējuma tai pašā karā, vai, visbeidzot, uz britu impēriskās ideoloģijas uzplaukumu viktoriānisma laikā (kad Dizreilijs karalienei Viktorijai lika galvā Indijas imperatores kroni).
Taču, lai rastos nacionālā ideoloģija, ir vēl viens nosacījums, kas ir obligāts, lai rastos jebkura ideoloģija vispār. Šo nosacījumu es sauktu par “ideoloģisko sasprindzinājumu”. Ideoloģisko sasprindzinājumu raksturo, pirmkārt, liels ideoloģiju daudzums, un, otrkārt, šo ideoloģiju savstarpēja nesamierināmība. Te nav iespējama mierīga līdzāspastāvēšana vai vienas ideoloģijas absolūts pārākums pār citām. Daudzās ideoloģijas attīstoties agri vai vēlu polarizēsies dažās, parasti divās galvenajās politiskajās ideoloģijās. Taču kamēr tas vēl nav noticis, nepieciešams ideoloģiju atlases periods, sagatavošanās galīgam un nesaudzīgam ideoloģiskajam karam, kas nepavisam ne vienmēr rimst, kad beidzas karš šī vārda burtiskā nozīmē. Šādu ideoloģiskā sasprindzinājuma laiku raksturo tas, ka kultūras, reliģijas, mākslas un pat zinātnes parādības arvien vairāk ideoloģizējas. Arvien biežāk un biežāk rodas situācijas, kad visam, kas notiek cilvēka prāta un kultūras dzīvē, “jākļūst” par ideoloģiju. Vēl vairāk, ideoloģija kļūst par to, kas arvien vairāk un vairāk nosaka ne vien atsevišķa cilvēka dzīvi, bet arī veselu valstu, sabiedrību un, visbeidzot, visas cilvēces dzīvi. Atsaucot atmiņā Jauno laiku vēsturi, var pieņemt, ka ideoloģiskais sasprindzinājums radās Kontrreformācijas laikā (16. gadsimtā) un attīstījās Apgaismības laikmetā. Spēcīgs impulss tam bija Franču revolūcija un Napoleona kari. Taču nekad vēsturē – ne vien Eiropas, bet arī cilvēces vēsturē – ideoloģiskais sasprindzinājums nav bijis tik intensīvs un visaptverošs, kāds tas kļuva 19. gadsimta otrajā pusē. Burtiski viss ieguva ideoloģisku nozīmi. Vēl vairāk, viss, kas nevarēja vai nepaspēja kļūt par ideoloģiju, ļoti ātri zaudēja arī jebkādu citu nozīmi. Šādā, līdz tam neredzētā ideoloģiskā sasprindzinājuma atmosfērā nacionālās ideoloģijas radās kā sēnes pēc lietus. Tādi vienkārši vārdi kā nācija, tauta, cilts – tu nepaspēji tos izteikt vai uzrakstīt, bet tie jau skanēja nacionāli ideoloģiski. Vēl vairāk, pats šo vārdu uztveršanas fakts, tas, ka tos dzirdēja vai lasīja, jau ietilpa nacionālajā ideoloģijā. (Te nepieciešams atzīmēt, ka ļoti bieži nacionālo ideoloģiju aprij politiskā ideoloģija, lai gan reizēm, rodoties politiskajai ideoloģijai, tā tūlīt pat iegūst nacionālas formas.) Es domāju, ka šī procesa kulminācija bija 20. gadsimta 30.–50. gadi. Sešdesmitajos ar “studentu revolūcijas” neveiksmi jau sākās “lielais ideoloģiskais noriets”. Septiņdesmitajos sākās “ideoloģiskais nogurums”. Protams, šeit var runāt arī par tādiem deideoloģizācijas faktoriem kā pakāpeniskais padomju režīma pašizirums, tālākais padomju impērijas sabrukums un izdzišana, bet pēc tam arī aukstā kara beigas. Taču galvenais, es domāju, tomēr nav tas. Var pieļaut, ka pakāpeniski tika izsmelti kaut kādi neredzami ideoloģijas resursi, samazinājās tas, ko varētu saukt par “ideoloģisko spiedienu”, un – galvenais – beidzās ideoloģisko impulsu atklāšanās, izpaušanās un izplatīšanās enerģija, un tas tūlīt pat atsaucās uz nacionālajām ideoloģijām. Pašreiz mēs esam liecinieki to vispārējai sarukšanai un izviršanai. Šai ziņā vēl var piebilst, ka dažās valstīs nacionālās ideoloģijas vēl veģetē, identificējoties ar reliģiskajām ideoloģijām (kā daudzās Austrumu valstīs ar “islāma fundamentālismu”, bet Krievijā un Dienvidslāvijā – ar sen savu sabiedrisko, kultūras un politisko nozīmi zaudējušo pareizticību). Jā gan, vēl joprojām sprāgst īru nacionālistu bumbas Olsterā. Īrus paretam mēģina atdarināt valoņi Beļģijā, albāņi Maķedonijā, ar uzbeku spiedienu neapmierinātie tadžiki un kirgīzi vai ar serbiem neapmierinātie melnkalnieši Dienvidslāvijā. Nav vārdam vietas, tā visa vēl pietiks labam pussimtam gadu, taču ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka Lielās Ideoloģijas laikmets ir neatgriezeniski beidzies.
Mūsdienās jaunai nacionālai ideoloģijai nebūs tik viegli rasties. Lai tā rastos, to nāksies taisīt, citiem vārdiem, izdomāt, bet to izdarīt, kad nav ideoloģiskā sasprindzinājuma atmosfēras, ir neprātīgi grūti. Nāksies meklēt kaut ko jaunu, tādu, kas varētu kalpot par reālu stimulu kaut vai vietējam ideoloģiskam sasprindzinājumam. Un, protams, tas nevarēs notikt bez talantīgiem cilvēkiem, tādiem kā Hēgelis, Šellings, Gandijs un kaut vai Čaadajevs. Cilvēkiem, kas tādas ideoloģijas radīšanu padarītu par savas dzīves darbu un mērķi.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2001. gada augusta numurā
No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons