Ja Kijeva būs spiesta samierināties, tas nenodrošinās ne taisnīgumu, ne mieru. Tikai uzvara apturēs Putina atkārtotu uzbrukumu.
Neraugoties uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma izvērsto nežēlību un naidu, Ukraina turpina pretoties agresoram – tā ir gatava cīnīties līdz uzvarai.
Pirms gada daudzi šaubījās par Ukrainu. Viņi apgalvoja, ka pēc dažām dienām – vai, vēlākais, nedēļām – Krievija ieņems Kijevu. Un dažas no tām balsīm, kas toreiz izrādījās tik acīmredzami maldīgas, tagad izplata “miera plānus”, mudinot Ukrainu pieņemt piekāpšanos attiecībā uz tās suverenitāti un teritoriālo integritāti apmaiņā pret Krievijas piekrišanu izbeigt karu.
Taču šie “miera plāni” ir balstīti uz valdošiem mītiem, ar kuriem mums ir jāsastopas, pirms tie kļūst par realitāti.
Pirmais mīts – Ukraina nespēj atgūt savas teritorijas
Ukraina jau ir atspēkojusi šo apgalvojumu, atgūstot teritoriju no Krievijas kontroles – no Kijevas nomalēm līdz pat Harkovai un Hersonai. Ukraiņiem ir griba cīnīties un efektīva stratēģija, lai atgūtu visu, kas viņiem pieder. Tā vietā mūsu atbalsta temps kavē viņu spēju rīkoties ātrāk un galu galā palielina bojāgājušo skaitu.
Vairāk ieroču, vairāk munīcijas, vairāk apmācību ir drošs ceļš uz pilnīgu Ukrainas teritorijas atjaunošanu. Un, lai to panāktu, mums ir vajadzīga ilgtermiņa stratēģija, kas ļaus Ukrainai pilnībā izspiest Krieviju ārpus tās starptautiski atzītajām robežām.
Otrais mīts – Krievija ir neuzvarama
Neraugoties uz Krievijas necieņu pret cilvēku dzīvībām un bezrūpīgo gatavību izmest karavīrus kā lielgabalu gaļu, tās neapdomīgais upuru skaits joprojām nespēj novērst spēju plaisu. Ukrainas karaspēkam ir augsta morāle, kompetenti komandieri un piekļuve ievērojami labākai tehnoloģijai.
Mums arī jāpieņem realitāte, ka Rietumi – ar to aizsardzības rūpniecības produkcijas apjomu, kas joprojām ir miera laika līmenī, – vēl nav sākuši pilnvērtīgi izvingrināt savus militāros muskuļus. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kopējais nominālais IKP vien ir lielāks par Krievijas IKP, un tieši šādi reāli fakti ir tie, kas būtu jāņem vērā Rietumu stratēģijā, nevis Maskavas naratīvs, ka tā ir NATO līdziniece. Galvenais ir domāšanas veids, apņēmība un politiskā griba.
Trešais mīts – Krievija būs nogurusi un vēlēsies samierināties
Putins nav gatavs samierināties ar godīgu un ilgstošu mieru. Tāpat kā 2008. un 2014. gadā, arī šis pēdējais karš kurina Krievijas revanšismu, un, kad Rietumu partneri runā par iespējamu izlīgumu vai konflikta iesaldēšanu, Maskava to uztver nevis kā atkāpšanos, bet gan kā Rietumu noguruma zīmi.
Tā vietā, lai tuvinātu mieru, nepārtrauktas runas par kara izbeigšanu sarunu ceļā tikai palielina tā izmaksas Ukrainai – un Rietumu sabiedrotajiem. Tāpēc šis karš būs “jāatrisina” kaujas laukā, jo jebkura vienošanās, kas Krievijai sniegtu reālus vai šķietamus ieguvumus, būtu tikai atelpa pirms nākamā kara posma.
Ceturtais mīts – Krima Putinam ir sarkanā līnija
Putinam patīk zīmēt līnijas smiltīs. Viņš zina, ka Rietumi pret tām izturēsies nopietni, tāpat kā pret tām izturētos paši. Un šā kara gaitā Putins ir atkārtoti novilcis jaunas sarkanās līnijas.
Tomēr šīs līnijas ierobežo mūsu lēmumu pieņemšanas ātrumu. Starptautiski saskaņotas robežas var būt vienīgā sarkanā līnija, un Krima ir Ukraina. Ja Ukraina neļaus Ukrainai atgūt Krimu, tas nekad neapturēs Putina vēlmi pēc vēl lielākas Krimas.
Piektais mīts – Putina Krievijai ir dzīve pēc kara
Putins un daži politiķi Rietumos joprojām paļaujas uz ideju, ka pēc kara “Krievija joprojām būs”, tādējādi plānojot atgriezties pie ierastās kārtības. Tas nāk līdzi valdošajām bažām, proti, Putina pēctecis būs vēl nežēlīgāks un atriebīgāks.
Tomēr Krievijas sakāvi mums ir jāuztver nevis kā draudus, bet gan kā iespēju veidot citādu, pārveidotu valsti, kas vairs neapdraudēs kaimiņus. Tā vietā, lai baidītos no Krievijas pārvērtībām, mums ir jāpieņem, ka, lai gan ir pagājuši 30 gadi, Padomju Savienības sabrukums joprojām nav pabeigts – un tas nekad nebūs pabeigts, kamēr Maskavā nebūs mainījies domāšanas veids.
Sestais mīts – visi kari beidzas ar sarunām
Tas ir stāsts, kas neiztur vēstures pārbaudi. Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis neatguva savas teritorijas pēc diplomātiskām sarunām ar nacistu režīmu. Iedomājieties, ka 1942. gada beigās, kad Ādolfs Hitlers bija iestrēdzis Staļingradā un puse Eiropas joprojām bija okupēta, kāds sēstos pie sarunu galda ar Hitleru.
Turklāt, vai jelkāds pamiera līgums ar Krieviju jebkad patiešām ir nodrošinājis ilgtspējīgu mieru? Kāpēc gruzīni joprojām iet gulēt, baidoties, ka nākamais uzbrukums atņems viņiem pašu pagalmu? Vai Minskas vienošanās apturēja karu, vai drīzāk deva Krievijai laiku sagatavoties uzbrukumam?
Arī 1994. gada Bukarestes memorands, kas Ukrainai deva drošības garantijas apmaiņā pret atteikšanos no kodolieroču krājumiem, izrādījās tukši solījumi. Tāpēc tagad Krievija drīzāk ir jāuzvar militāri, nevis jāaicina uz miera konferenci. Ukraina ir jāaicina pievienoties NATO, tiklīdz apstākļi to ļaus, jo tikai NATO var sniegt reālas drošības garantijas.
Septītais mīts – Baltijas valstis un Polija vēlas tikai atriebties Krievijai
Karu pret Ukrainu baro Krievijas aizvainojums par Padomju Savienības sabrukumu. Krievijas atriebības pilnais imperiālistiskais plāns ir eksistenciāls izaicinājums ne tikai Ukrainai, bet arī visām pierobežas valstīm – tostarp manai valstij Lietuvai.
Ikviens lēmums, ko esam pieņēmuši pēdējās trīs desmitgadēs, ir saistīts ar drošības nodrošināšanu mūsu tautai. Kad mēs brīdinājām par Krievijas draudiem, mūs noraidīja kā trauksmes cēlējus, taču izrādījās, ka mums bija taisnība. Mēs turpinām paust bažas, jo zinām, ka Putina režīms vēl nav beidzies, un pasaule nebūs droša, kamēr tas nebūs noticis.
Tāpat kā Ukraina, mēs vēlamies taisnīgu un ilgstošu mieru. Bet, ja Ukraina būs spiesta samierināties, tas nenodrošinās ne taisnīgumu, ne mieru.
Tāpēc Ukrainas uzvara ir mūsu uzvara. Viņu drošība ir mūsu drošība. Tikai uzvara apturēs Putina centienus mūs atkal apdraudēt.